ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

V

Otru rītu Sveķīša aizgūtņu ceļš gāja uz Kaķu muižu pie Veprēna, muižas kalpu runasvīra. Veprēns ar sievu un bērniem dzīvoja malu muižiņā mazā istabelē. No rīta vairāk ļaužu mājā nebij kā Veprēna sieva ar gadu vecu zīdaini. Vīrs ar lielākajiem bērniem strādājot muižas amola laukā, bet jaunākie esot ganos un cūkganos - tā Veprēna sieva viņam paskaidroja.
Nelādzīgi bij pašam iet uz amola lauku un rādīties tik daudz ļaudīm, tamdēļ Sveķīts lūdza kalpa sievu, lai pasaucot vīru uz māju.
«Labprāt aizskriešu un vīru pasaukšu, bet tikmēr jums jāauklē mans mazais. Uz lauku līdzi nest es viņu nedrīkstu - viņš tāds vārīgs un tūliņ aizvelkas garajā kāsā, kā tik dabūn ieraut āra vēju.»
Veprēnīte uztupināja savu mazo brēķi Sveķīšam uz ceļiem un pati aizsteidzās vīra meklēt.
Kas visiem pieciem miesas prātiem jāizbauda, mazu bērnu pusstundu auklējot, to Sveķīts tagad piedzīvoja. Kad citādi vairs nevarēja brēķa valdīt, tad viņš iemeta to šūpulī un līkstīja, zobus sacirtis, ka bērns pa šūpuli uz augšu un zemi lēca kā salmu lēkšķe pa kratāmo reksli.
Veprēnīte atsteidzās elsdama un pūzdama, bērna tītīgās raudas pa gabalu izdzirdusi, un atpestīja Sveķīti no mokām. Viņš izgāja ārā un atsēdās sienmali uz pavijām; kreklu viņam varēja griezt - tādas bailes un mokas viņš bij izcietis.
Atnāca Veprēns tāds kā sabozies, ka Sveķīts ar viņu netika nekādā lāga galā. Izrunājās ratu ratumis, bet viss, ko viņš no Veprēna izdabūja, bij negrozīgā atbilde: «Ja labāka nebūs, tad vēlēsim jūs!»
Tā kā nu Sveķītim trūka ciešas pārliecības, vai vēlamā dienā viņš būs vienīgais kandidāts, un arī pašapziņa viņam nebij liela, vai no vairākiem kandidātiem viņš būs vislabākais, tad ar varu viņš gribēja izdabūt no Veprēna apsolījumu, ka tas vienīgi viņam dos savu balsi un nevienam citam, bet Veprēns tāda solījuma nedeva, tikai vai desmito reizi atkārtoja: «Ja labāka nebūs, tad vēlēsim jūs!»
Savu ceļu turpinādams, Sveķīts prātoja: «Ja vēlamā dienā es būtu vienīgais kandidāts, tad taču par mani labāka tur neviena nebūs, un tātad arī Veprēna balss man droša. Skaista lieta pasaulē, ka vienīgais katrreiz ir vislabākais.»
Kalpu runasvīrs Kurkulīts grieza savā klētiņā pašaudzēto tabaku, kad Sveķīts pašā dienvidū pie viņa iebliedās, ka citi mājnieki viņa nemaz neredzēja. Kad Sveķīts varonīgi izsmēķēja veselu pīpi Kurkulīša pašaudzētās, pašaudzētās lapu tabakas - kuras garša un smarža daudz neatšķīrās no grauzdēta āža raga, kam drusciņ suņa spalvas piejauktas klāt, - un atzina šo tabaku par teicami stipru un gardu, tad Kurkulīts uz pēdām viņam apsolīja savu balsi.
«Var redzēt, ka jūs esat prāta vīrs, kas prot mantu cienīt. Jūs tiksiet par Mailītes skolotāju un neviens cits! Kā mana tabaka ir labāka un gardāka par visām citām, tā arī jūs esat prātīgāks par citiem skolotājiem.»
Uznāca Kurkulīša sieva un plijās vīram virsū, lai neesot muļķis, bet palūdzot jaunkungu par apsolīto balsi uzrakstīt miertiesai sūdzību pret viņu neganto saimnieku, kura Krancis norāvis viņu mīļai Zīmaļai astes galu. Pie pagasttiesas sūdzēt neesot vērts; tā dodot taisnību tikai saimniekiem.
«Kas manai gotiņai bij par skaistu, pušķainu asti, lai nu negantnieku dēļ staigā visu mūžu ar strupu steberi,» viņa žēlojās.
Sveķīts apsolījās visu izdarīt, bet, ka nu Kurkulīšiem bij pie rokas ne papīra, ne tintes, tad Kurkulīts solījās kādu vakaru aiziet pie Sveķīša un tam lietu izstāstīt no paša gala un dibena, kas viss būtu sūdzības rakstā ierakstāms, lai saimnieks par savu nešpetnību Sibīrijai neizbēgtu.
«Krietni līkaupi jums arī jāizdod mums, kalpu runasvīriem, kopā ar visiem saimniekiem pie viena galda,» Kurkulīts vēl piekodināja, Sveķīti pa olnīcu pavadīdams.
Klesis bij kāda kaķeniešu saimnieka jaunākais brālis un avīžu ziņotājs par svarīgiem notikumiem kaķeniešos un tuvākajā apkārtnē. Viņa ārējās pazīmes bij: Rīgas utenē pirkts cietais «katliņš» galvā, gumijas apkakle ap kaklu un garš zīmulis krūšu kabatā. Sveķīti viņš saņēma abējām rokām.
«Tavu laimi! Jūs nākat kā saukti! Es nupat devīto dienu perinu vienu jauku ziņojumu par Laidardraņķim nozagto klibo ķēvi. Lielumos ziņojums jau tikpat kā gatavs, tikai pieturas zīmju vēl trūkst. Ar sasodītām pieturas zīmēm netieku nekādā galā, lai lieku viņas kur likdams, bet citādi iznāk nevietā. Avīžu kungi man saka, ka ar zīmēm mocīties man nemaz neesot vērts, lai tik es uzrakstot savas jaukās ziņas vienā laidā, gan zīmes viņi paši būšot rakstā iekšā. Man tik viena bailīte, vai tas nekaitē manam rakstnieka godam?»
Sveķīts izlaboja un pārrakstīja Kleša ziņojumu par ķēvi sacerēja vēl otru ziņojumu par Mailītes skolotāja vēlēju, kurā bij teikts, ka kaķeniešu runasvīri vienbalsīgi vēlējuši par savu skolotāju visā novadā un plašā apkārtnē pazīstamo un iecienīto skolotāju un audzinātāju Augustu Sveķīša kungu...
Abiem ziņojumiem Klesis parakstīja apakšā savu rakstnieka vārdu «Dimdonis», izkaulēja vēl divas pastmarkas un tad ar savu rakstnieka godavārdu Sveķīšam apgalvoja, ka tad velns lai paliekot par stenderi, ja Sveķīts netiekot par Mailītes skolotāju.
«Man ir liels iespaids pagastā. Visi zin, ka es esmu avīžu rakstnieks un katru varu izvazāt pa avīzēm, ka pat suns no viņa rokām maizes neņems, ja mani aizkaitinās. Uguns, ne laiks! Dimdonis prot sadot, tamdēļ katrs viņam griež ceļu.»
Runasvīrs Čiksts bij drēbnieks un staigāja šūdams no mājas uz māju. Sveķīts viņu uzmeklēja tādā slavā, ka Čiksts lai drīzumā nākot uz Indēniem darbā, bet izdevīgā brīdī pameta tam ar acīm, lai nākot viņam līdzi aiz rijas stūra.
Čiksts nopietni noklausījās Sveķīša aizrunā, lāgiem svarīgi iebilzdams: «Mums, runasvīriem, liela vara rokās. Liela vara, tas katram liekams vērā, kam ar pagastu darīšana. Kur mēs, vaļenieku un kalpu runasvīri, gāžamies, tur līdums gatavs.»
Čikstam lieliski iepatikās Sveķīša pulksteņa saite ar visādiem zvaguļiem, ka acu no tās vairs nevarēja novērst.
«Kas ir, skolotāja kungs, vai nešustīsim uz austiņām? Manējā gan ir dārgāka un smukāka, kad es viņu pelniem noberžu, tad spīd kā tīra zelta, bet arī jūsējā nav zemē metama un man traki patīk!»
Sveķīts izmija savu sudraba saiti pret Čiksta misiņa, kurā pat zirgu varētu piesiet, un aizgāja laimīgā apziņā, ka atkal vienu balsi viņš diezgan viegli un lēti guvis.
«Pēdīgais vēl Trallā Jānis apceļams, tad varu doties mierīgu prātu mājup, jo darījis esmu, kas cilvēka spēciņam varams, un pats debesu tētiņš ir žēlīgi sekmējis manu darbu un svētījis manus soļus. Es esmu drošs, ka Mailīte man tikpat kā rokā. Ja cilvēks pūļu un darba nebīstas, tad arī par panākumiem un sekām nav ko žēloties.»
Trallā Jānis bij saimnieka puisis, skaistulis, izdaudzināts ar savu laimi pie visām kaimiņu meitām. Ik vakarus viņš kaucināja savas piecdesmit rubļus dārgās dūkas te vienā kaimiņu sētā, te otrā.
Krēsla jau metās, kad Sveķīts sadabūja Trallā Jāni rokā. Vakariņas paturējis, Trallā Jānis sēdēja domīgs uz savas klēts uzraktnes un vienu roku čīkstināja spēles.
Kad Sveķīts tam paklusām izstāstīja savu vajadzību, tad Trallā Jānis blēdīgi viņā noraudzījās, spēji uzlēca kājās un uzrāva lielisku draci, uzsaukdams Sveķītim: «Nu tad iesim!»
«Uz kurieni tad?» Sveķīts kliedza. Viņam krēšļojās acu priekšā, ka Trallā Jānis viņu tāpat grib izmozēt kā Šķutums, bet tomēr noņēmās izturēt līdz galam un beidzamo balsi iegūt, lai vai pat otrs trejnieks krogā izputētu.
«Gan jau redzēsi!» Trallā Jānis atkliedzās, spēlēm ellišķīgi larkšķot.
Abi devās ceļā, ne vārda vairāk nerunādami, jo dūku troksnis apslāpēja cilvēka balsi, tikai kājas pašas no sevis cilājās dejas taktī, un iešana bij patīkama un viegla.
Kad lielais spēlmanis negāja vis pa lielceļu uz Kaķu krogu, bet nogriezās pa kādu sānceliņu, tad Sveķīts apstājās un apturēja pie piedurknes arī spēlētāju.
«Kurp tad īsti domā iet?» viņš kliedza Trallā Jānim ausī.
«Uz Šaudakiem meitās! Trallā Jānis tāpat atsaucās.
Sveķīts palika ceļa vidū kā iemiets stāvam.
Trallā Jānis mitējās spēlēt.
«Nu, negories, iesim!»
«Ne es tā varu darīt, ne drīkstu! Mans skolotāja amats tādu lietu nepanes!»
«Amats nepanes? Blēņas! Kam tad ir visvairāk bērnu kā mācītājiem un skolotājiem?»
«Par bērniem te nav runa...»
«Taisni par bērniem ir runa! Ar Šaudaku Minnu man sagaidāms mazs nesmukumiņš, bet tev jāpaņemas par vainenieku. Citādi meitēns kā viens piena kunkulis! Par Minnu smukākas un mīlīgākas sievas tu nedabūsi, kad es tev saku! Citādi viņa tev virsū nepaskatītos, bet tagad pie tevis ies, kad es viņu pierunāšu. Gluži skaidra lieta: kad dabūn Mailītes vietu, tu vari tūliņ precēties, un, ja tu precē Šaudaku Minnu, tad es tev došu savu balsi un Mailītes vieta tev droša...»
Sveķīts nemaz runas gala nenoklausījās, bet diedza pa ceļu atpakaļ uz Indēnu pusi.
«Nebēdz! Nebēdz!» Trallā Jānis kliedza un dauzīja kājām zemi, itin kā viņš dzītos Sveķītim pakaļ.
Kad Sveķīša tēls tumsā pazuda, Trallā Jānis par jaunu rāva lielisko danci un aizgāja smiedamies uz Šaudakiem, bet Sveķīts pirmajā pusversti nemaz atpakaļ neatskatījās, tik tad atelsās, kad dzirdēja dūkas lielā tālumā skanam.
Māsa šovakar bija tik mīļa bijusi un uznesusi vakariņas viņa istabā un ar dvieli sasegusi. Ar kreiso roku Sveķīts ēda, bet ar laba roku rakstīja un rēķināja, cik balsu viņam pavisam drošu, cik pusdrošu un cik nedrošu. Lai rēķināja kā rēķinādams, bet iznākums bij vienādi viens un tas pats: Mailītes vieta viņam un nevienam citam!
Tādā laimīgā apziņā viņš aizbrauca uz čučumuižu, iemiegot noņemdamies rīt un citas pārējās dienas apmeklēt mācītāju un citus svarīgos vīrus, no kuriem vērts izdabūt ieteikšanas rakstus, ko vēlamā dienā spert kaķeniešiem galdā.