ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

VI

Ceturtdienas vakarā Varpogu māte ar meitu pārbrauca no Rīgas mājā un izstāstīja vīram gaiši un skaidri, kādas viņai domas par Mailītes skolu un skolotāju Kaupuru, kuram jādabūjot šī vieta. Pats Varpogs viņai piekrita bez vārda runas, viņš pazina savas sievas gudrību un apķērību un saprata viņas aprēķinu.
«Jau tam vien es ārdītos nagiem un zobiem pretim, lai glūniķis Sveķīts netiek par Mailītes skolotāju! Ne es varu ieraudzīt viņu pašu, ne viņa svaini Lomezi. Tīri brīnums, kā rakstvedis Vēzīts ar viņiem abiem tā sadraudzējies? Kaupurs pavisam cits cilvēks: glauns, iekritīgs, uzvedīgs. Kādi jums tālāki nolūki ar viņu, to es nomanu gan, bet tā jūsu, sieviešu, daļa un darīšana. Ka Amālijai laiks precēties, to arī es saku. Jo drīzāk dabū nobriedušu skuķi zem mices, jo labāk viņai un mierīgāk piederīgiem.»
Varpogs necēla Kaupura labā ne pēdas no mājas laukā. Viņš pazina savus kaķeniešus un zināja, ka vēlamā dienā tie visi iegriezīsies krogā, kam sestdien pagastnamā kāda darīšana. Ar gudru ziņu Kaķu krogs bij celts vienā krustceļu leņķi, tā ka katram bij jāiet krogam garām, kas gribēja uz pagastnamu nokļūt.
Sestdienas rītā krogs bij uzposts un baltām smiltīm izkaisīts, kā citreiz tikai svētdienās parasts darīt.
Sāka lasīties runasvīri kopā, uz pagastnamu iedami. Šaudaks, Ezergailis un Pluncis atradās paša Varpoga goda istabā, viņu starpā arī kaķeniešu pagastvecākais Kreilis. Pārrunāja nekautrēdamies gaidāmo skolotāja vēlēšanu un piemeta pagastvecākajam, ka tas par daudz padevies rakstveža iespaidam un pieļāvis tam izdarīt tādu niķi ar vēlo sludinājumu.
Pagastvecākais taisnojās, ka viss tas noticis bez viņa ziņas.
«Kas nu nenoprot rakstveža nolūka? Katrs zin, ka tā viņš iztapšņā Lomezim, lai tā svainis vēlamā dienā būtu vienīgais kandidāts.»
Šaudaks atkal ieminējās, lai viņa dēļ ceļot vai šā mājas Kranci par skolotāju, jo bērnu viņam neesot, ko skolā sūtīt, bet Ezergailis ar Plunci viņu norāja par patmīli un neprašu.
«Mums ar pagastvecāko ir bērni skolā raidāmi, arī Pluncim nāk bērnubērni skolas gados, tāpēc mums nav vis vienalga, ko ievēl par skolotāju, ja mēs arī nemaz neskatītos uz citu pagasta iemītnieku labumu,» Ezergailis no savas puses ieminējās un pastāstīja citiem, kā Sveķīšam viņa mājā veicies ar rokas bučošanu.
Nāca gaismā, ka Sveķīts bijis linot pie visiem trim runasvīriem, bet pie pagastvecākā pats Lomezis. Izsmējās, izzobojās, bet beidzot Ezergailis domīgi piebilda: «Ko lai darām? Jāvēl vien būs Sveķīts, ja labāka nebūs.»
Varpogs tik to vien bij gaidījis, ka valoda nonāktu šinī vietā. Viņš novēroja īsto brīdi, kad visizdevīgākais laiks sperties ar savu gudrību vidū.
«Nu tad es jums pastāstīšu, ka es esmu rūpējies par kaķeniešu labumu vairāk nekā jūs, amatvīri. Uz savu galvu es padevu ziņu Čaugsteres draudzes skolotāja palīgam Kaupura kungam, kad dabūju just par rakstveža niķiem un Sveķīša balsu medībām. Kaupura kungs man apsolījās pieteikties uz Mailītes vietu, un es ceru, ka viņš šodien laikā būs klāt. Tad nu ziniet paši, kas darāms, lai kaķenieši tiktu pie krietna skolotāja un es nepaliktu kaunā.»
«Jo lielāka izvēle, jo labāk!» Šaudaks tagad runāja gudri citiem līdzi.
«Vai tikai draudzes skolotājs būs nācējs uz pagastskolu?» Pluncis šaubījās.
«Nācējs viņš būs, ja tikai jūs būsiet vēlētāji!» Varpogs apgalvoja.
«Tad Sveķītim tikai caurbiru tiesa, ja Kaupurs ir nācējs,» Ezergailis domāja.
Kaupuru pazina visi, jo kaķenieši piederēja pie Čaugsteres draudzes un katrs viņu bij redzējis vismaz baznīcā uz ērģeļu sola.
«Protama lieta, ka mums jāvēl krietnākais no vietas gribētāju pulka, bet tā ir visa kopīga vietniekpulka darīšana!» pagastvecākais gribēja valodas beigt.
«Kaupurs ir Kuldīgas semināra audzēknis, labs muzikants un krietns valodu pratējs, tad Sveķītim ar savu pilsētas skolā iegūto liecību jāpaliek ēnā, darīt mēs tur nekā nevaram!» Varpogs slavēja savu kandidātu.
«Cik stiprs Sveķīts krievu valodā, tā jums nezinu teikt, bet, ka vāciski viņam iet kā pa celmiem, to gan jums droši varu sacīt,» Ezergailis pašapzinīgi paskaidroja.
Neviens vairs nedomāja par to, ka tas Sveķītim agrāk apsolījis savu balsi. Visi solījumu uzskatīja tikai par joku, lai drīzāk atkratītos no Sveķīša uzbāzības.
«Nu, ko pagasta lielmani saka?» Varpodzene vaicāja vīram, notvērusi to priekšiņā aiz svārku stūra.
«Viss iet kā pa taukiem! Es saku, viss ir gluži nevajadzīgs, ko mēs te tērējamies Kaupura labā. Viņu ievēlēs par Mailītes skolotāju un nevienu citu, lai viņš pats arī nemaz te nerādītos, bet tikai atsūtītu savus papīrus. Lomeža un Vēzīša gudrotais niķis tikai Kaupuram iznāk par labu: viņam nebūs neviena nopietna pretinieka, par Sveķīti visi tikai zobojas.»
«Man stāstīja, ka Sveķīts apsirojis visus pagasta runas vīrus un ikviens tam apsolījis, ka vēlēšot vienīgi viņu un neviena cita!»
«Vecā pasaka: solīt sola, bet nedeva... Labāk vāksim visus ēdamistabā saliktos labumus pie malas, kamēr vēl neviens tos nav redzējis. Lai dzer un tērējas vietniekpulka locekļi pēc vēlēšanās no sava maka, ja grib.»
«Labāk lai paliek vien viss, kā rīkots. Cik nu mums izdevumu, preces par iepirkuma cenu rēķinot? Iznāk smukāk, kad Mārtiņš domās, ka viņam tikai mums jāpateicas par ievēlēšanu Mailītes vietā.»
«Vai tiktāl gan jau, ka Kaupurs par Mārtiņu saucams?»
«Es viņu jau uzskatu par savumu, ko tur liegties? Amālija viņā traki iekarsusi, un arī man viņš patīk. Ko domā, viņnakt viņš atbraucis ar velosipēdu un atvedis Amālijai saldumus un puķes. Amālija vai debesīs! Tikai nupat viņa man to pastāstīja.»
«Būs visu nakti nodindelējis, tāpēc viņa arī šodien vēl nejūt!»
Lomezis ar Sveķīti nobrauca jaunos, spīdīgos atsperu ratos krogam garām un aizgriezās uz pagastnamu.
«Auna galva!» krodzinieks smējās, aizdurvē aizvilkdamies. «Būtu nācis krogā iekšā un uzvedies kā virs, varbūt kāds viņa iežēlotos un atminētos, bet tagad es galvoju, ka arī vienas balss viņš nedabūs.»
«Nabaga Sveķīts! Arī viņš cerēja citu gadu braukt tādiem pat spīdīgiem ratiem kā Lomezis, bet nu visas gaidas vējā!» Varpodzene nožēloja sava iecerētā znota sāncensi.
Arī Šaudaks aizrāvās aiz loga stūra, kad, pa logu skatīdamies, redzēja Sveķīti garām braucot.
Krogam cauri iedams, Varpogs pameta Vāverītim ar acīm un ieveda viņu kantora istabā, līdzās bodei. Kaķu krogā un bodē noiešana bij tik liela, ka Varpogs krogā turēja īpašu kroģētāju un bodē sevišķu tirgotāju.
«Nu, vecais draugs, vai tu man tagad nevarētu maksāt kādu daļu no sava vecā bodes rēķina? Ja nu gluži ne visu, bet kādu daļiņu gan, jo pašam arī naudas vajag - jāpērk bodes un kroga papīri nākamam pusgadam, jāmaksā papildu nodokļi un tā vēl šis un tas.»
«Ko nu jokojiet, krodziniek! Kur lai es vasaras vidū naudu grābju? Gaidi vien līdz rudeņam, kā katru gadu gaidījis!» Vāverīte atbildēja.
«Ar to gaidīšanu nu tā ir, kā ir. Patiesību sakot, gaidīt es varu un arī gaidīšu, ja tu man drusciņ darīsi pa prātam. Zini: roka roku mazgā!»
«Ko tad tu no manis gribētu? Es patiesi tā nevaru iedomāties...»
«Jums, runasvīriem, šodien jāizvēlē par Mailītes skolotāju Kaupurs no Čaugsteres draudzes skolas un neviens cits. Man tas kungs ir iepaticies!»
«Vai zini, diezgan nelādzīgi? Es Sveķītim tā kā drusciņ apsolījos, ka došu viņam savu balsi.»
«Tādas domas met pie malas, tad mēs būsim draugi mūžīgi un vēl trīs dienas. Ja Kaupura neievēlētu, tad par vainīgo es turēšu tevi un tūliņ tev cekulā iekšā! Nu, sit saujā!»
«Ko tur citu darīt, kad lieta tāda? Lai Sveķīts brauc uz Teju silu bekot, man jau vis viņš arī nav pa zobam!»
Sadevās rokās un neminēja par šo lietu vairs ne vārda. Abi izgāja draudzīgi kroga istabā, un katrs izsauca pa pudelei alus.
Arī Šķutums un Kurkulīts tika līdzīgā veidā nosaukti savrup, un līdzīgas valodas norisinājās viņu un Varpoga starpā.
Varpogs ieveda Bīdeli zem paduses ēdamistabā un aizvēra durvis. Ēdamistabā bija garš galds, apklāts rūtainu vasku drēbi un piekrauts visādām aukstām uzkodām. Tur bij ķilkas un ieskābētas siļķes, ķiploku un aknu desas, zutiņi un žāvēts zutis. Pašā galda vidū grežojās pustrešstopniece Trīna ar sarkano mici galvā un viņai riņķi apkārt citas mazākas pudeles.
Tādu godību redzot, Bīdelim bij jārij siekalas vienā rīšanā.
«Redzi, Bīdel, te šovakar un visu cauru nakti mielosies mani draugi, kas par Mailītes skolotāju vēlēs Kaupura kungu no Čaugsteres. Ievēlēt viņu ievēlēs, par to es savu galvu lieku ķīlām, lai gan man viena pati galva vien ir, bet, ja no visām divpadsmit vietnieku balsīm tikai vienas pašas balss Kaupura kungam trūks, tad es zināšu, ka Bīdels viņam ir metis melno bumbiņu. Tevis es tad par savu viesi neuzlūgšu un nesēdināšu pie šī galda. Nu, vai tu mani saprati?»
Bīdels saprata, ka krodzinieka griba notiks, vai čīksti pretim vai ne. Viņš bij prātīgs un ēdelīgs vīrelis, tamdēļ padevās ar labu.
«Tad tu manis nepazīsti, krogus kungs, ja tu domā, ka es citādi darītu; bet vai ir brīv pasmeķēt, lai tu, cilvēks, zini uz vakaru priecāties?»
«Brīv gan neesot, kamēr vēl darbs neesot godam veikts, tā sieva man stingri piesacīja, bet tev kā vecam draugam jādod nomēģināt, lai mute izgardinās un zin citiem pastāstīt, ka nav vis viltus manta.»
Varpogs pielēja no Trīnes nepilnu alus glāzi degvīna, pasniedza to Bīdelim un iespieda tam saujā veselu struņķi desas.
«Nu, sukā nost tāpat bez maizes!»
Pēc Bīdeļa krodzinieks veda augstā kalna galā Čikstu un Trallā Jāni un arī tiem rādīja Kaķu kroga kukņas un pagraba godību.
Veprēns bija visiem pazīstams ar savu ietiepību; tīri spītes dēļ viņš darīja otrādi, ja kāds viņu gribēja mācīt. Varpogs ieveda viņu sānistabā un gluži nopietni tam iečukstēja ausī: «Vai dzirdi, Veprēn, tu man no skolas lietām maz jēdz, tamdēļ klausi manam padomam: savu balsi tu dod tikai Sveķītim un nevienam citam! Sveķīts ir varens skolotājs, taisni priekšā kalpiem kā radīts.»
Atbildes nemaz nenogaidījis, Varpogs aizgāja, bet Veprēns savā gudrajā galvā nodomāja: «Ak tu domā par mani gudrāks būt? Aklam redzams, ka arī tevi Sveķīts nopircis. Nu, manas balss tas puisis vis nedabūs. Pats zināšu, kas man darāms.»
Taisni pulkstens vienpadsmitos gar krogu nolīgoja Spilvanu tēvs, labajā rokā turēdams baltu paegļa nūju un viņu reizē ar kreiso kāju pret zemi sperdams, bet kreisajā rokā vēcinādams zilstrīpainu slauķi.
Pa lielceļu no otras puses ratoja uz krogu Kaupuru Mārtiņš uz sava jaunā velosipēda jeb «vella pēdu» mīdams, kā Spilvanu tēvs šovakar stāstīs mājniekiem savas šīsdienas pieredzes.
Spilvans atmuguriski ietipāja grāvi, kā sadursmes baidīdamies, un platām acīm noraudzījās braucējā un viņa ratā, jo tik tuvu un skaidri kā tagad viņš «vella pēdu» un viņas minēju redzēja pirmo reizi mūžā. Kaupurs laida slaidu lingu viņam apkārt, ar vienu roku valdīdams ratu, ar otru roku vīzīgi paceldams cepuri un viņa sveicinādams. Kroga lielo durvju priekšā viņš nolēca veikli no rata, pieslēja to pie lāktes staba un sausināja batista slaucītī sviedraino seju un kaklu.
«Laižas kā putns un godu arī prot nodot!» Spilvanu tēvs, grāvī stāvēdams, gudroja un vērīgi aplūkoja Kaupuru un viņa ratu. Viņam gan tika skundēt par pasaulīgām ēverģēlībām, bet glaunā Kaupura padevīgais sveiciens īstā laikā iekaroja untumaiņā veča sirdi.
«Pasaulīt, tu ļaužu ēka... šito pašu jaunkungu ar krancēto kaklu jau kaķenieši vēlēs par savu skolotāju! Cik viņš uzvedīgs un arī ērģeles prot baznīcā skaisti dicināt!»
Spilvanu tēvs nopūtās un rausās no grāvja laukā, lai turpinātu savu ceļu uz pagastnamu.
Vēlīgi smaidīdama, Varpogu māte izsteidzās no kroga Kaupuram pretim.
«Vai veselu stundu es nostāvēju augšā, Amālijas istabiņā, pie loga, jūs gaidīdama!» viņa mīļi bāra Kaupuru. «Jau sāku skaisties un bārties, ka jūs būsiet aizmirsuši mūsu norunu, tikai Amālija mani drošināja: «Māmiņ, nebēdā, viņš būs!» Jocīgs meitēns tā mana Amālija, kā viņa to tik droši varēja zināt!»
Varpogu māte pamirkšķināja Kaupuram ar acīm kā jau savumam, tad veda viņu krogam apkārt, puķu dārziņam un ābeļdārzam cauri uz pašu krodzinieku gala durvīm, pa kurām staigāja tikai paši mājnieki un viņu vistuvākie viesi.
Varpogu māte ieveda Kaupuru goda istabā; kurā mita kaķeniešu ievērojamākie amatvīri.
«Sveiki, mīļie draugi! Nu, vai mūs ar, gaidījāt?» Varpodzene mutīgi čaloja. «Mailītes jaunais skolotājs Kaupura kungs vēlas iepazīties ar sava pagasta gruntniekiem un skolēnu vecākiem!» viņa nopietnību jauca vaļsirdīgi ar jokiem, iepazīstinot Kaupuru ar kaķeniešu amatvīriem un saimniekiem, tā līdzinādama ceļu nākotnes izredzei un acumirkļa jautrai sarunai.
Kaupurs bija acīgs, valodīgs un atjautīgs, tā ka visiem uz rāvienu iepatikās. Runāja, par šo un to; sarunās viņš prata īstajā vietā un laikā izteikt savas domas, tikai ne vārdiņa viņš nebilda no savas puses par to, kādās gaitās viņš šurp braucis. Šāda atturība un smalkjūtība patika kaķeniešiem. Katrs viesis pēc kārtas pasūtīja divas pudeles alus. Kad Kaupura rinda pienāca, arī viņš pasauca divas pudeles alus - nevienas vairāk, ne mazāk kā citi viesi.
Daži runasvīri jau bija aizgājuši uz pagastnamu, kad kā beidzamais krogā ieradās Klesis.
«Dimdons klāt! Dimdons klāt! Nu varam sākt zemi dimdināt!» kāds mēlgalis viņu apsveicināja. Nekas Klesim pasaulē tā nepatika, kā kad viņu atklātībā sauca viņa rakstnieka vārdā par Dimdonu. Varpogs ar viņu pajokojās un, alus glāzi tukšodams, nekad nepiemirsa tam uzsaukt: «Sveiks, Dimdoni!» Viņš labi zināja, ka nopietni runāt nav vērts, jo Klesis bija iemīlējies Plunča meitā un darīja visu tikai Pluncim pakaļ, lai iemantotu nākamā sievastēva vērību un labpatiku.
«Kungi, mēs par ilgu nokavējamies krogā!» pagastvecākais Kreilis iesaucās un uzlēca kājās, kad pulkstens nosita vienu. «Var gadīties kāds svešs malienas kandidāts, un tas tad mūs izvazās pa avīzēm par laika neievērību aiz tīra niknuma, ka akurāt viņš nav ievēlēts par Mailītes skolotāju. Laiks ķerties pie darba, tātad iesim, kungi!»
Kam vien kāda darīšana, tie nu visi beidzot devās no kroga uz pagastnamu - citi braukšis, citi kājām.
Skolotāja izvēles sēde, kura pavēstēs un sludinājumos bija nolemta pulksten vienpadsmitos, sākās pulksten divos.
Varpogu māte nelaida Kaupuram ar velosipēdu braukt, bet lika puisim iejūgt brango melni, un pats Varpogs viņu aizveda braukšis, lai gan pagastnams par versti tālāk no kroga nebija.
«Tā cienīgāk izskatās un katrs tūliņ redz, ka Kaupura kungs ir mūsu kandidāts,» Varpogu māte nosprieda.
Bez Sveķīša un Kaupura pagastnamā vēl bija ieradies trešais kandidāts, vārdā Miezīts, nupat kā no semināra palaists un atrazdamies ceļā no dzelzceļa piestātnes uz tēva mājām. Vakarvakarā viņš kaimiņu krogā bija auzojis zirgu un nejauši avīzē uzskatījis sludinājumu par Mailītes skolotāja vēli rītdien. Sarunā ar krodzinieku viņš dabūja zināt, ka Kaķu pagasts tepat kaimiņos.
«Joku dēļ pamēģināsim roku!» viņš norunāja ar savu brāli pavadoni, pārgulēja turpat krogā pa nakti un vēlamā dienā noliktajā laikā ieradās kaķeniešu pagastnamā kā trešais kandidāts.
Sveķīts tā zobgalīgi, nicīgi noskatījās uz saviem abiem sāncenšiem, sak, ko jūs te, bēdu brāļi, velti laiku šķiežat un apavu plēšat, šurp nākdami un neceramo cerēdami. Mailīte šoreiz ir mana!
Uz Mailītes vietu pieteicās visi trīs, iesniegdami savas skolas apliecības un visādus ieteikšanas rakstus. Pagastvaldes rakstvedis nolasīja kandidātiem līgumraksta saturs priekšā. Pretrunas necēla neviens. Katrs kandidāts par sevi apgalvoja, ka viņš gatavs pieņemt Mailītes skolotāja vietu, ja runasvīru kungi viņu ievēlētu.
Kamēr vietniekpulks apspriedās, kandidātiem bija jāiziet otrā istabā pie saviem pavadoņiem un citiem liekmaņiem. Tur viņi atsēdās savrup katrs, vaikstīdami vienaldzību un bezbēdību. Vispārīgas sarunas nevedās. Katrs domāja savu domu, bet šoreiz visu trīs domas bija gluži vienādas: «Labi būtu, ja mani ievēlētu... vieta ir branga!»
Sveķīts jau nemaz negribēja izrādīties lepns vai pārāks par citiem, bet tomēr gluži neapzinīgi viņam galva pati no sevis izcēlās cēlāk un ejot papēži minās stiprāk uz grīdas nekā pārējiem diviem.
Jautrs mīns krēšļojās ap Varpoga lūpām. Viņš noliecās pie Kaupura un iečukstēja tam ausī: «Sveķīts šo dienu ilgi pieminēs... ar lielu rūgtumu, protams!» Vietniekpulka sēde vilkās diezgan ilgi.
Runasvīru vairums gribēja uzstādīt par Mailītes skolotāja kandidātiem tikai Sveķīti un Kaupuru, bet Spilvanu tēvs uztiepa savas domas, ka arī Miezīts uzstādams par kandidātu.
«Viņš, bēdelis, ir braucis tālu ceļu, lai tad arī viņš manto vismaz to prieku, ka mēs par viņu esam metuši kauliņus,» - tā Spilvans pamatoja savas domas.
Par Miezīti bumboja pirmo. Viņš dabūja vienu balto bumbiņu pret vienpadsmit melnajām; Spilvanu tēvs palika viens pats pret visiem citiem runasvīriem.
Par Sveķīti bumboja otro. Tāda bija rakstveža Vēzīša gudrība, kuru Lomezis bija apgājis sava svaiņa labā.
Iznākums tāds pats kā Miezītim: viena baltā bumbiņa pret vienpadsmit melnajām, atkal Spilvanu tēvs viens pats pret visiem citiem.
Tādu negaidītu iznākumu redzēdams, rakstvedis brīnodamies lūkojās no viena uz otru, bet visi runasvīri izlikās, ka viņi te nekā brīnumaina nemana.
Rakstvedis zināja smalki Sveķīša mitās tekas un runasvīru vairuma solījumus, bet tagad nespēja uztvert vainīgo dzīslu - no kura gaisa Sveķītim varējis rasties tik nelabvēlīgs bumbošanas iznākums?
Aizvērtajām sēdes istabas durvīm vistuvāk sēdēja Sveķīts un klausījās, ausis izcēlis. Diktāk izrunātos vārdus varēja gluži labi sadzirdēt.
Kad par viņu bumboja un balsis saskaitīja, tad viņš skaidri sadzirdēja rakstveža uztraukumā runātos vārdus, ka Sveķīša kungs esot dabūjis vienu bumbiņu pret vienpadsmit...
Tātad viņš ir ievēlēts ar vienpadsmit balsīm par Mailītes skolotāju!
Tavu prieku par tik skaistu uzvaru!
Tālāk viņš vairs neklausījās, bet garā izbaudīja nākotnes lielo, neapzināmo laimi. Ko Spilvanu tēva dārzā viņš vaļējām acīm sapņojis, tas viss nu godam piepildījies. Viņa domas joņoja pa pasaules brangumiem un apaļumiem. Aiz lielas laimes un prieka Sveķītim sirds gluži notirpa. Vismīļāk viņš tagad būtu skaļi uzgavilējis, pa vienas kājas virsu lēkādams, bet nu bija visiem spēkiem jāsavalda trakais prieks un jāizliekas tā, ka nekā viņš nezin un nav dzirdējis. Aizviru acīm viņš atslējās pret sienu un jutās drīz vien par saimnieku savā nule gūtajā paradīzē.
«Kurš gan tas viens varētu būt, kas man liedzis savu balsi?» viņš gudroja. «Vai nu Ezergailis, vai Trallā Jānis - no tiem diviem ir viens mans ienaidnieks. Pie pirmā man izdevās ar rokas bučošanu tā paprasti, bet otrā cūcības es taču nevarēju uzņemties! No rakstveža Vēzīša es izdibināšu, kurš tas vaininieks, un zināšu viņam īstā vietā tā atkost, ka manis mūžam pieminēs! Vai nebūtu daudz jaukāk, kad visās avīzēs būtu lasāms, ka kaķenieši mani vienbalsīgi ievēlējuši par savu skolotāju? Katrs lasītājs tūliņ noskārstu, ka Sveķīša kungs nav vis nieka vīrs un kaķenieši nav vis aitas galvas, kad pilnīgs vietniekpulks tam nodod visas divpadsmit balsis par labu, bet pārējie kandidāti dabon tikai pa vienai un nevienai balsij...»
Pēdējais vēlē nāca Kaupurs priekšā un dabūja visas divpadsmit baltās bumbiņas. Kad balsu skaitītāji paziņoja tādu iznākumu, tad visi atviegloti atvilka elpu, kā grūtu darbu godam veikuši.
Pirms gan Spilvāns gribēja mest Kaupuram melno bumbiņu par «vella pēdas» mīšanu, bet laikā atcerējās laipno sveicienu un nodomāja sevī: «Abiem pirmajiem es metu balto bumbiņu, kāpēc es Kaupuram dodu melno? Arī šis jauneklis man nekā ļauna nav darījis, lai tad iet arī viņam no manas puses baltā!»
Kazaks atvēra sēdes istabas durvis un ielūdza visus trīs kandidātu kungus iekšā.
Visiem pa priekšu gāja Sveķīts un nostājās pie krāsns, taisni sapulces galdam un pagastvecākajam pretim, bet abi pārējie pārkāpa tikai pār slieksni un palika turpat pie durvīm stāvot. Rakstvedis pirms sāņis noskatījās priekā starojošā Sveķītī, tad gausi piecēlās un ilgi klepoja, iekam sāka lasīt vietniekpulka šīsdienas sēdes protokolu par skolotāja izvēli.
«...par kaķeniešu pagasta Mailītes skolotāju vietniek. pulks vienbalsīgi ar visām divpadsmit balsīm ievēlēja Mārtiņu Jāņa dēlu Kaupuru no Čaugsteres draudzes skolas. No pārējiem kandidātiem Sveķīša kungs dabūja vienu Vēlētāju balsi pret vienpadsmit nevēlētāju balsīm, tāpat arī Miezīša kungs vienu vēlētāju balsi pret vienpadsmit nevēlētāju...»
Rakstveža pasludinātais vietniekpulka galīgais lēmums tā apstulbināja Sveķīti, ka smadzenes viņam mitējās darboties un miesīgā nespēkā viņš atslīga uz sola pie krāsns. nejēgā viņš lauzīja knaukšķinādams pirkstus, lūpas savilkās idiotiskā smaidā, un miglainās acis nesaprašanā valbījās pa dobuliem, redzēdamas katru lietu divkārtīgi.
Neviens Sveķīša neievēroja; katrs piesargājās pat uz viņu paskatīties, ja acis bija vēršamas uz to pusi.
Kaupurs pateicās vietniekpulkam par vienbalsīgo izvēli.
«Atvainojiet, amata biedri, par vienbalsīgo izvēli ir jāpateicas man, bet jums par divpadsmitbalsīgo!» Miezīts jokoja, Kaupuram laimes novēlēdams. Viņš atprasīja pagastvaldei savus papīrus un aizbrauca.
Kaupurs parakstīja līgumu ar pagastvaldi, un runasvīri viņu varītēm nosēdināja krēslā un uzurrāja par Mailītes skolotāju.
Visi čaloja, drūzmējās ap Kaupuru, viņam kuplas laimes novēlēdami jaunajā vietā.
Tobrīd Lomezis pielavījās Sveķītim un šņāca viņam ausi: «Lutausi, ko nu vēl te blīni! Nejaucība bez gala un dibena! Taisies, ka tiec ar godu laukā!»
Abi nepamanīti, neievēroti izbliedās no pagastnama un aizbrauca uz māju, ceļā nerunādami ne vārdiņa. Sveķītim prāts bija tik mulss un sirds tik gurda, ka nenāca laukā ne svelošas dusmas, ne žēlas raudas, ne sodāmie lamas vārdi, bet viņa un mutuļoja iekšienē kā šķidra sārņu kvēle zem biezas zemes garozas. Mājā viņš tūliņ ielīda gultā, sasegdams sev virsū divas villainas segas, suņādas kamandeķi un vēl savu veco kažoku, bet tomēr vēl drebulis viņu kratīja. Divas dienas viņš neņēma ne miltuma mutē, un māsa ar kalponi viņu pamīšus uzraudzīja, ka viņš žēlabās nepadarot sev kāda ļaunuma.
Kā godībnieki visi citi ļaudis devās vienā vilcē no pagastnama uz krogu. Brauca, gāja soļos, lai kratoņa un ratu rībis nejauktu iesāktās sarunas. Tagad katram bija tik daudz svarīga un jautra ko stāstīt, ka viens ar savu teicamo vēl nebija pusē, bet otrs bez žēlastības šāvās starpā un norāva pirmajam valodu pašā jaukākā teicienā. Pa priekšu brauca krodzinieks ar savu melli. Krodziniekam līdzās sēdēja pagastvecākais, bet viņiem iepretim uz atsperu ratu bukas rakstvedis un jaunais Mailītes skolotājs, sakrampējušies elkoņiem, lai bedrainajā lauku ceļā neizkristu no ratiem. Kad Sveķīts no runasvīriem tik smalki bij izāvīts, tad arī rakstvedis Vēzīts atmeta viņam ar roku un uzmetās Kaupuram par lielo draugu. Lomezis viņam divatā bija solījis vācu kvartu, ja izdošoties Sveķīti iedabūt Mailītē par skolotāju, bet nu par kuplo ciemkukuli vairs nebija ko domāt!
Kājnieki gāja braucējiem blakus, turēdamies vienu roku pie ratu spārniem, ilksīm un mainīdami ar sēdētājiem jautras valodas.
Varpogu māte ar Amāliju sagaidīja Kaupuru uz kroga lieveņa un novēlēja viņam daudz laimes un priecīgu nākotni jaunajā vietā.

«Pūriem naudas, siekiem baudas,
Riekužiņu nedieniņas!»

Amālija sarkdama skaitīja, bet Varpodzene viņu, visiem redzot, apkampa un nobučoja uz abiem vaigiem.
«Nu, Kaupura kungs, vai mani vārdi godam nepiepildījās? Nav padarīšanas, kas man nelaimētos, ja tikai es pate no visas sirds ko gribu sasniegt. Es zinu lietu iesākt no īstā gala!» viņa palielījās, tad lodīgi tekalēja ap amatvīriem, rokas spiezdama, laipnus vārdus bilzdama.
«Paldies, mīļais draugs! Paldies, labais kaimiņ, ka šoreiz klausījāt manam padomam! Man pašai, zināms, maza bēda, ko jūs ievēlētu par savu skolotāju, bet es papūlējos pagasta labā. Tikai pagasta labā! Un tā glūniķa Sveķīša es acu galā nevaru ieraudzīt! Tagad es pateicos jums, bet drīzumā jūs pateiksieties man, ka manas gādības dēļ kaķenieši ir tikuši pie pirmā numura skolotāja. Visus, itin visus es mīļi lūdzu nākt uz iekšu! Iebaudīsim uz to prieku, ko dievs devis! Jūs visi esat pelnījuši! Amālij, ved tu jauno skolotāju uz viņa vietu!»
Ēdamistabā Kaupuru atsēdināja puķēm un zaļumiem izpušķotā goda krēslā pie ēdieniem un dzērieniem bagātīgi piekrautā mielastgalda. Varpodzene sēdēja viņam līdzās pie labās rokas, Amālija pie kreisās. Eda, dzēra un līksmojās, bet neviens neprasīja, kas šo mielastu vikšis, kas viņu samaksās. Kad galviņas jau bija iežilbušas, Dimdons sacīja runu, bradādams kā krievs pa pupām, beigās gribēja uzsaukt «augstas laimes» jaunajam skolotājam, bet steigā un mulsumā tam neviļus paspruka: «Augsta laime jaunajam pārim!»
Amālija aizmuka spurgdama uz savu istabiņu, Varpodzene smaidīdama brīdināja runātājam ar pirkstu, bet Kaupurs izlikās, ka viņš nekā nav dzirdējis.
Arī Varpogu māte atstāja vīriešus vienus pašus dzīrojam, kad sarunas tapa skaļākas, nebēdnīgākas, joki un smiekli kodīgāki.
Kaupurs bija priecīgs un laimīgs, ka viss gāja tik gludi kā pa taukiem. Visi cilvēki viņam izlikās tik mīļi un labi, ka viņš nemaz sev nejautāja, kāpēc tad īsti Varpogi viņa labā tā pūlējas un šķiežas? Arī Amālija viņam likās mīļa un mīlējama meiča. Vakaru viņš pavadīja laimīgi un jauki, te lejā, dzīrinieku vidū pie līkaupu galda, izdzerdams alu, sasizdams kannu, te augšā, Amālijas istabiņā, bučodams daiļo nesējiņu.
Augšstāvā Varpogu māte viņam ierādīja arī naktsmītni glīti uzkoptā ceļinieku istabiņā, bet viņam vēl patika apakšā ar pēdējiem viesiem padzīvoties un padziedāties. Kad rīta gaismiņā viņš devās uz savu istabiņu, tad, pa garo eju dundurojot, tam roka netīšus uzlikās uz Amālijas durvju kloķa. Durvis nebij aizslēgtas, bet vērās viegli un bez lieka čīksta.
Amālija bija droša meiča...