ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

VII

Kaupuram sākās jauka vasaras izdzīve visur un nekur. Rata mugurā vizinādamies, viņš braukāja pa tuvējo apciemu un tālāko apvidu, ciemodamies pie draugiem un paziņām, allaž atgriezdamies vienā no savām galvenām mītnēm: Čaugsterē vai Kaķu krogā.
Jēkabdienā, 25, jūlijā, viņš nodomāja pārvadāties uz pastāvīgu dzīvi Mailītes skolā, lai viņa dzīvoklītis Čaugsteres draudzes skolā tiktu brīvs viņa pēctecim.
Pēc nolīguma ar pagastu Kaupurs skaitījās par kaķeniešu skolotāju no tekoša gada pagājušiem Jurģiem. Kaķenieši bij turīgs pagasts, paši laipni ļaudis. Dienu pirms Kaupura pārvadāšanās pagastvecākais viņam izmaksāja bez pieprasījuma 90 rubļus skaidrā naudā.
«Es zinu, ka jaunam cilvēkam, jaunu iedzīvi iesākot, visvajadzīgākā lieta ir nauda. Kurā stūrī acis met, tur tukšums kliedz pēc naudas,» pagastvecākais Kreilis sacīja. «Labs ir! Ko tur tik daudz velti pateikties... Šogad mēs skolas zemi izrentējām par 360 rubļiem gadā, jo pirms Jurģiem nepaguvām ievēlēt cita skolotāja, kad inspektors mūsu ievēlētā Lapiņa neapstiprināja amatā. Pēc likuma mums jāizmaksā skolotājam alga katru mēnesi, tātad jums nākas par 3 mēnešiem 90 rubļi, kura nauda pagastam ir iespējama jums izmaksāt, jo arī skolas zemes rentnieks maksā mums renti pusgadu iepriekš. Gan algas izmaksas sākumu varētu skaitīt no jūsu izvēles dienas, bet kaķenieši nav tādi grašu lupinātāji kā dažs labs cits pagasts, un gadu sākt no Jurģiem mums ir parocīgāk. Arī divus šķūtniekus es pasūtīju, tie jums palīdzēs no Čaugsteres atvest šurp jūsu mantas... domāju, ka ar diviem pietiks...»
Ka te arī Varpogu mātes gādība talkā, tā vis Kreilis nepauda.
«Pateicos, Kreiļa kungs! Cik man to pūlažu, tad nezinu pat, kā divus vezumus piedarīšu,» Kaupurs vaļsirdīgi atzinās, par kaķeniešu laipnību priecādamies.
Pārvadāmās dienas rītā Kaupurs vēl šļaucījās pa gultu Čaugsteres draudzes skolā, kad jau kaķeniešu šķūtnieki bija klāt. Lai par kaunu gluži tukšiem ratiem nebūtu jābrauc uz Mailīti, tad vakar par dabūto naudu viņš miestiņā bija sačakarējis un nopircis sev drēbju skapi, gultu, divus galdus un duci meldru krēslu, jo pašam savas, agrāk iegādātas mantības viņam nekādas nebija, uz Čaugsteri viņš bija atbraucis kārtu drēbju mugurā, veļas sainīti vienā padusē un vijoli otrā - tas bija viss viņa senais piederums. Sadalījis jauniegūto mantību gudru ziņu tā, ka iznāca divi vezumi pilni, viņš pats kāpa ratam mugurā un brauca vezumniekiem pa priekšu.
Sačastojis labi vedējus pie Čaugsteres kroga, viņš aizvdīja tos ceļā, bet pats vēl atgriezās krogā nodzert atvadību ceļakāju ar pāra draugiem, kuri bija ieradušies viņu pavadīt.
Ar veciem paziņām Čaugsteres krogā viņš ilgāk uzkavējās, nekā bija dzīries. Vezumniekus ceļā viņš vairs nemāca. Vientulībā uz Mailīti ratojot, viņam ceļā pirmoreiz nāca prātā domas: «Ko es rīt ēdīšu, ko dzeršu?»
Paērmojās pats pie sevis un atmeta visām bažām ar roku.
«Nu, pirmās dienas braukšu ēst uz Kaķu krogu - tagad, zināms, par naudu, ne vairs tā vienādi par ciemiņu kā līdz šim - kamēr paspēšu ierīkot savu saimniecību. Naudas, par laimi, man tagad tik daudz ir, ko pirmajam laikam sagādāt visu nepieciešamāko...»
Viņš nodomāja drīzumā braukt uz savu dzimtenes pusi un sadabūt kādu vaļīgu vecāku radinieci, kas viņa saimniecību iekārtotu, jo viņam pašam nebija ne lāga prašas, ne lāga gribas par tādām lietām rūpēties.
Kaupurs ieradās Mailītē, kad vezumnieki savu vedamo un bija izkravājuši un sanesuši iekšā.
Mailītes skolās nama plašajās divpušu durvīs stāvēja Varpogu māte - pati plata, ar platu smaidu sejā un ap plato muti.
«Esiet simtkārt sveicināti, sākot jaunu dzīvi savā namā! Savā paša namā!» Varpodzene pati pirmā viņu apsveicināja un maidzīja viņa roku savējās platajās plaukstās, atkārtodama vai desmitreiz savu sagudroto sveicienu.
Nu arī Kaupurs ievēroja, ka skolas nama durvis ir apvītas zaļumiem, pagalms tīrs noslaucīts, ceļš nobērts aunu granti un skujaini nokasīts ar grābekli, bet no priekšiņas nāca pazīstami un sveši ciemiņi laukā un kratīja viņam tāpat mīļi un sirsnīgi roku, kā to Varpogu māte nupat bij darījusi. Sirds viņam notrīsējās un prāts kā noreiba.
«Labie, mīļie ļautiņi!» viņš domāja un plaukstieniem saspieda riestošo sajūsmas asaru. «Nekā laba viņiem vēl neesmu darījis, bet viņi mani sagaida kā mīļāko draugu...»
Visi smaidīja, un šie smaidi arī viņam pielipa. Smaidīdams un viņiem priecīgi acis lūkodamies, viņš ļāvās vadīties un stumties no vienas istabas otrā. Pa priekšu gāja Varpodzene, plati kājas sperdama, visu izrādīdama un izskaidrodama.
Mailītes skolas nams bij glīts un ērts, nesen kā jauns no pamata celts. Skolotājam un skolēniem bija iegrozītas plašas un parocīgas telpas. Skolas zemes rentnieks dzīvoja atsevišķā lejas mājā, vecajā skolas namā.
No priekšiņas visi gāja lielajā istabā, kuru dēvēja par zāli. Zālē bija ienests skolas glītais harmonijs, pie logiem uz soliem saliktas puķes un pašā vidū liels, skolai piederīgs galds, apklāts ar sniega baltumā galdautu.
Uz galda atradās liels dzeltenmaizes kliņģeris, puķēm bagātīgi izgreznots, dažas pudeles vīna un paplāte ar duci slīpētām vīna glāzēm.
«Tā kaķenieši sagaida savu skolotāju, ko viņu vietniekpulks vienprātīgi ar visām divpadsmit balsīm ievēlējis. Nu, Kaupura kungs, vai visai padarīšanai nav labs un smuks gals? Vai es jums toreiz nesacīju, ka jūs būsiet Mailītes skolotājs un neviens cits? Saņemiet mīļu prātu mūsu sālsmaizi, kā mēs mīļu prātu jums to pasniedzam!» Varpogu māte mēļoja diktā balsī, bet klusu tam pačukstēja ausī: «Šis dzeltenais kliņģeris manas Amālijas cepts!»
Kad kliņģeris bija apbrīnots, tad Varpogu māte piespieda Kaupuru nosēsties pie ērģelītēm un nospēlēt kādu garīgu dziesmu, kuru visi viesi dziedāja līdzi.
Ciemiņu bij labs pulciņš: pagasta vecākais Kreilis, rakstvedis Vēzīts, gruntnieki Ezergailis un Pluncis, katrs ar savu sievu, tad vēl Šaudaks, Varpogs un Varpodzene. Amālija ar gudru ziņu bija atstāta mājās, lai neizceltas skauģu pasakas, ka Varpogu māte ar varu karot savi Amāliju jaunajam Mailītes skolotājam kaklā, jo Kreilim, Ezergailim un Pluncim arī bija pieaugušas meitas, bet krodziniece apkoram bija iztaujājusi, ka neviena no tām nenākšot uz jaunā skolotāja sagaidībām.
«Visām gribas, bet neviena nedrīkst nākt, lai neiekļūtu ļaužu valodās, tāpēc arī tev jāpaliek mājā!» Varpodzene pamācīja savu Amāliju. «Nu, nepinkšķi velti! Tu dabūsi savu Mārtiņu un neviena cita! Uz rītvakaru es aicināšu viņu ciemā, tad tu varēsi ar viņu izdzīvoties visu nakti, kā gribi.»
Pēc nodziedātas dziesmas Vēzīts runāja apsveikuma runu par «svētīga lai ir tava ieiešana un svētīga tava iziešana,» tad Varpogs piepildīja viņa glāzes un ciemiņi dzēra savu nesto vīnu, glāzes ar Kaupuru saskandinādami un viņam vēlreiz kuplas laimes un ilgu mūžu novēlēdami, pēc krietna malka piekozdami Amālijas cepto dzelteno kliņģeri.
«Uz līgaviņas laimi!» Šaudaks nebēdnīgi sauca, vīna glāzi ap galvu griezdams. «Laime jums kā pa miegam iekrita klēpī, lai tad arī daiļa līgaviņa ilgi nekavējas, bet jo drīz ierodas jums sānus sasildīt. Sveiki! Uz to silto prieku es speru šito glāzi ribās!»
«No tāluma sievas nepreciet, to es jums saku! Vai kaķeniešu gruntniekiem meitu trūkst? Bagātas, mācītas un daiļas kā vienas liepas!» Varpodzene klaji lielīja kaķeniešu mātesmeitas, saskaitīdama un ieteikdama Kaupuram vai desmit brūtes pašu pagastā, bet savas Amālijas vārdu sargājās minēt.
«Ak tavu niķīgu veceni!» Ezergailene čukstēja Kreilenei ausī. «Pati savu Amāli bāztin bāž skolotājam aiz jostas, bet nu kladzina mūsu meitas tam par brūtēm. Mana meita ne austiņu nepaceļ, kad par jauna skolotāju iznāk runa, un šodien mums līdzi nenāca neparko!»
«Niķīga un gudra, tas dievam tiesa!» Kreilene nopūtās. «Zvejos un nozvejos, piemini tu manus vārdus! Un jaunais skolotājs nav zemē metams, ko tur liegt! Vīrs kā bilde, nav vis tāds nāves palieks kā otras skolas Sveķīts. Ļaudis tenkā, ka viņš ar krodzinieku Amāli tikpat kā saderināti. Tenkā, kamēr abus kopā satenkās. Tāpēc arī manas meitenes nenāca līdzi, saka, ko šīs te Amālei pa kājām dauzīšoties!»
Gāja apskatīt citas istabas, visur Kaupuram lielie, ne mazie brīnumi. Agrāk pāra reizas Kaupurs jau bija pēc savas ievēles Mailītes skolā bijis un tukšās telpas izstaigājis. Tad viņš bijās pat ieklepoties vai stiprāk kāju uz grīdas mīt - tūliņ skanēja un klaudzēja kā tukšā baznīcā, bet tagad visur varēja manīt rūpīgas mājasmātes gādību. Visās istabās ieridots pa mazumiņam mantības, bet kārtīgi un glīti, ka nebija vairs tukšuma un vientulības sajūtas.
Aiz zāles bija guļamistaba; tur atradās augstu uzpurināta gulta, pārsegta villainu segu un baltu palagu ar atlocītām cakainām malām. Galvgali divi piepūtušies galvas spilveni, balti kā gulbji. Gulta un cisumaiss bija Kaupura paša, bet, kur tās citas mantas radušās, tā viņš nesaprata, seģenīte un spilventiņš atradās aizslēgtajā skapi.
Guļamistabai bija līdzās otra istaba - skolotāja darba jeb rakstāmistaba, tur tad arī bija ievietoti viens viņa galds, drēbju skapis un pāris krēslu, bet puķainais galdauts, ziedu krūze un tintnīca uz galda bija viņam svešas mantas.
«Amālijas sūtītie ziedi!» Varpogu māte viņam pačukstēja, ka citas viešņas nedzird.
Ēdamistabā bija klāts galds priekš divpadsmit cilvēkiem. No traukiem un galda daikiem netrūka ne mazākā nieciņa, arī visādas aukstas uzkodas un dažādu dzērienu pudeles bija sakrautas galdā, tikai sēdies klāt, lai mielojas acis un mute!
«Na, kas tad te notiks?» Kaupurs aiz brīnumiem iesaucās.
«Te Mailītes jaunais skolotājs pirmo reizi mielos savus draugus un ciemiņus! Iesim kukņā paraudzīt, vai viņam ir žigla saimniece un vai vakariņas drīz būs gatavas!» atkal Varpogu māte paskaidroja, un visi viesi smējās par Kaupura apmulsumu un prieku. Ciemiņiem atkal bija prieks par Kaupura prieku. Ir vērts otram cilvēkam ko dāvināt, ja apdāvinātais prot neliekuļoti priecāties.
Kukņā patiesi uguns sprēgāja pavardā, podos un katliņos cepa un vārījās nezin kas, bet pie kuldas stāvēja pavečīga kalpone baltā šķotelē un olījās kā jau savās mājās.
«Mariņ, tavs jaunais kungs nu ir klāt!» Varpodzene dikti sacīja, iedama citiem pa priekšu kukņā.
Kalpone steidzās Kaupuram pretim, padeva labvakaru un nobučoja viņam roku, kā to Varpodzene viņai bija iedīdījusi. Gan Kaupurs neļāvās, bet Mariņa turēja viņa roku kā spīlēs un padarīja savu.
«Mani sauc par Mariņu, skolotāja kungs! Kroga cienīgmāte mani noderēja jums par kalponi. Pie Bleikša kungiem es kalpoju ilgus gadus, no Jurģiem saderējos pie Lapiņa kunga, bet tas aizgāja uz savu dzimteni, un tā es paliku bez lāga vietas. Pie zemniekiem es dzīvot negribu, neesmu prasta darba radusi. Man liels prieks, ka jūs likuši kroga cienīgmātei taisni mani noderēt. Es tā nu tiku savā vecajā vietā un kalpošu jums tāpat ar godu kā saviem agrākiem kungiem,» Mariņa veikli prata teikt, veikli ar pavārnīcu ap podiem rīkodamās.
«Jā, Kaupura kungs mani lūdza, lai es priekš viņa saderot krietnu kalponi, un es zināju, ka labāka kalpone par Mariņu jau nav dabūjama visā pasaulē!» Varpodzene stāvu meloja citu viešņu dēļ, ne acu nepamirkšķinādama, jo par kalpones derēšanu Kaupuram ne prātā nebija nācis viņai vārdiņu bilst.
«Ej nu sazini! Var būt, ka esmu licis viņai kalponi derēt, lai gan pats tā vairs neatceros!» Kaupurs laiski nodomāja, jo visādu brīnumu un pārsteigumu viņš šodien pa pilnam bija atēdies. «Kas darīts, padarīts, bet drusciņ jaunāka un smukāka gan Mariņa varēja būt!»
Pieliekamajā kambarī bija sakrauta plauktos svaiga maize, gaļa, olas, sviests un citi labumi. Ēd, mana dvēsele, ēd un priecājies nedēļām!
Visiem dzirdot, Varpogu māte slavēja priecīgos devējus, īpaši devējas meitu mātes un izrādīja Kaupuram, ko kurais ciemiņš nesis uz viņa sagaidībām.
Kūti ēda sēku skaista gotiņa, melna kā vabule un apaļa - kā pūpols.
«No savām pūra govīm mana Amālija jums dāvināja šito melno Vabulīti. Piena viņa dod ķipi slaucienā!» Varpogu māte čukstēja viņam ausī. «Jūs esat gudrs cilvēks, tamdēļ nebrīnieties nemaz tik daudz! Es citām viešņām iestāstīju, ka tās visas jūsu pirktās mantas, kas istabās un kukņā redzamas. Kam viņām tā vajag zināt, no kā tas viss nācis! Te vēl tikai laimes astes galiņš, par resngali pamanies pats...»
Kad Kaupurs par daudz platas acis izplēta un pieri sarāva krumpās, kam ar prieku un pateicību vairs nebija nekādas līdzības, tad Varpodzene vēl piemetināja, viņa piedurkni mīli glaudīdama: «Na nu, mēs pašu ļaudis!... Ja jums kas nepatīk vai nav pa prātam, es visu ņemšu atpakaļ, kad paši būsiet iedzīvojušies, tikai ar pusvārdiņu man iebilsties...»
Kaupurs pārliecinājās, ka skaisties un gremsties gluži nevietā, bet vieta tikai priekiem un pateicībai, tamdēļ viņa jūtas uz vienu rāvienu atsitās vecajās sliedēs un viņš, visiem redzot, nobučoja Varpogu mātes devīgo roku.
«Tādu pateicību viņa simtkārt pelnījusi!» viņš nodomāja, bet stipri sacīja: «Jūs par mani esat gādājušas un rūpējušās, ka pat īsta māte tā labāk nevarētu izdarīt! Un mana īstā māte sen dus zem zaļajām velēnām, tamdēļ lielais paldies jums par mātes pūlēm un gādību. Ko tikai pusvārdiņu esmu ieminējies, to visu jūs esat priekš manis iegādājušas. Es bažījos, kur nakti galvu likšu, ko rīt ēdīšu, bet nu visos stūros pilnība un tīksme dzīvot!»
Vēl kūts kaktā bija divi sivēni - viens raibs, otrs balts.
«Tas raibais ir Ezergaiļa kundzes dāvināts, bet baltais no mūsu mīļās Vēzīša kundzes!» atkal Varpogu māte paskaidroja, slavēdama dāvinātos sivēnus. Kad Kaupurs savā aizgrābtībā arī sivēnu dāvinātājām pa smalkai paražai vīzīgi iekoda rokā, tad viņš bija iekarojis visu sieviešu sirdis.
«Tik izglītota un patīkama skolotāja kaķenieši vēl nav redzējuši!» viņas savā starpā vienbalsīgi nosprieda, bet Kreilene, Pluncene un Ezergailene apskauda Varpodzeni, ka viņas Amālijai jaunais skolotājs tikpat jau kā rokā, Vēzītene bija neitrāla: viņas vecākā meitiņa vēl stūķī tinama.
Pluncene īdza par savu aizmāršību un skopumu, ka viņa nekā dzīva nebija atvedusi skolotājam par dāvanu. Lai cik liels mārsns ēdamu lietu, bet tāda manta drīz izgaist, aiziedama savu ceļu, kamēr dzīva dvaša tev tinas pa kājām, lien acīs, tā vienādi atgādinādama savu devēju. Pluncenei tagad citu saimnieču acīs bija kauns rādīties, jo arī Kreilene bija atvedusi prāvu gaili un divas cekulainas vistas. Kūts priekšā viņas krāšņojās, un Varpodzene nepiemirsa tās uzslavēt un parādīt citiem viesiem, bet Kreilenei bija tik labi ap sirdi, ka arī viņas dāvana tiek ievērota.
«Tēvaini, man tāds kauns, tāds kauns!» Pluncene žēlojās vienatnē savam resnim. «Rīt pat es atvedīšu skolotājam balto aitu ar visu jēru...»
«Ved, vai tad man žēl? Lai puika iedzīvojas, tāpat jau dzird, ka esot mazturīgu ļaužu bērns, bet to pigoru gan mēs piedzīvosim, ka skolotāja dēļ jūs, visas bābas, sanāksiet matos...»
«Lai naidojas visas citas, kam skolotas meitas, bet es vis tā nedomāju, kā tu domā, tikai tāpat vien sava saimnieces goda dēļ...» Pluncene taisnojās.
Ezergailis bija atvedis līdzi savu pastarīti un mīluli, pieci gadi vecu zēnu. Žirgtais zēns bija notvēris rentnieka raibo runci un stiepa to Kaupuram par dāvanu, vēl pašļupstis runādams: «Ontuli, to lunti et teu dāvinu no tavat putet!»
Zēns ar savu dāvanu visus sajūsmināja. Kaupurs paņēma klēpi zēnu ar visu runci, un tā visi gāja, jautri tērzēdami un smiedamies, atpakaļ uz skolas namu un sēdās pie Mariņas pagatavotām vakariņām. Omulība un nebēdnīga jautrība vairojās ar katru uz skolotāja laimīgu nākotni tukšotu glāzi, un Kaupuram likās, ka tik jauka vakara ar tik mīļiem cilvēkiem viņš vēl savu mūžu nav pavadījis.
Diezgan savu laiku viņš bija sērsis un ciemojies pie draugiem un paziņām, tagad, no viesiem šķiroties, viņu sajūsmināja priecīgā apziņa, ka šonakt pirmo reizi mūžā pavada mājup savus viesus, kas pie viņa ciemojušies un pie viņa galda mielojušies. Viesus pavadījis, viņš, uz auss   s a v ā   g u l t ā   un iemiga laimīgā sajūtā, ka šonakt viņš guļ pirmoreiz mūžā savā paspārnē.