ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

VIII

Mīksta, kā no dūnām pīta bija Varpogu mātes izmestā cilpa. Viņas gūstāmais medījums nebij karams vai žņaudzams, bet tikai vāļājams un pieradināms ņemt maizīti devējam rātni no rokas.
Kaupurs pats smiedamies mauca cilpu sev kaklā, pats saistījās deviņiem mezgliem labis prātis, bet ģist tā neģida.
Tā kā šogad priekš Jāņiem vasaras skola Mailītē netika turēta skolotāja trūkuma dēļ, jo Jurģos par īsto skolotāju pieņemto Bleikša palīgu Lapiņu inspektors neapstiprināja amatā un palīgskolotāju līdz šim nepieņēma un nealgoja pagasts, bet pats īstais skolotājs no savas kabatas, tikai pagasts viņam piemaksāja par palīga turēšanu 100 rubļu ziemas skolas laiku, ja skolēnu bija vairāk par likumā noteikto vienam skolotājam skolojamo skaitu, bet vasaras skola pēc veca līguma īstajam skolotājam tomēr bija jātur par zināmu skolas naudu, ko maksāja skolēnu vecāki, - tad, Kaupuram ar pagastvaldi jaunu līgumu slēgt, abas puses vienojās tā, ka šogad arī pēc suņu dienām vasaras skola nav jātur, jo visi pagasta vasarnieki bija iestājušies citās apkārtnes pa vasaru turētās skolās, tāpēc Kaupuram tagad bija vaļa dzīvot tīri brīvā līdz ziemas skolas sākumam un saņemt par brīvdzīvi ik mēnešus smuku algu.
Ēd, guli un pagozējies saulītē kā tīrais laimes runcis! Būtu apskaužama tāda dzīve, ka tikai viņas padibenēs ar laiku neizperinātos glumais simtkājis - apnika, kora dien dienas plešas platumā un aug augumā, saviem taustekļiem apvīdama visu cilvēku un izzīzdama tam no sirds smadzenēm visu spēku un dzīvesprieku, bet iepotēdama vietā gurdenumu, nevīžību un citas nāves priekšteces. Tikai izdzīves un baudu kāre lāgiem uzliesmo tāda cilvēka sirdī, bet pēc apmierinātās kaisles viņš nogrimst atkal vienaldzības purvā, dzīvodams par slogu sev un citiem.
Otru rītu pēc viņa sagaidību dzīru dienas Kaupuram atmoda bija tikpat jauka kā vakarnakt ieguļa savā gultā un paspārnē. Lai viņš dara ko darīdams, skata ko skatīdams, bet vienādi viņam ausīs kā zvanīt zvana: tagad tu esi vīrs savā iedzīvē un pajumtē! Ej kurā istabā iedams - visas glīti uzkoptas, labi izvēdinātas, no vakarējām dziru pēdām vairs ne smakas.
«Labrīt, kungs! Ko jūs no rītiem vēlaties dzert - tēju vai kafiju?» Mariņa aptaujājās.
Nav viņš vairs kalpoņu acīs saukājamais jaunskungs, bet kungs, kam sava valstība!
Uz to prieku pa vecai jaunkunga paražai varētu Mariņai iešaut reiz mutes kaut tikai viņa nebūtu tik veca un nesmuka! Kur ellē Varpodzene tādu rāvusi! Zobi kā nelien, tā nelien iekšā!
«Man vienalga, puķīt!» viņš sacīja un domāja sūro ugunspuķi. «Dod tik priekšā, kas tev pirmā pie rokas!»
Tik svarīgu lietu uz ātru roku Kaupurs nespēja izšķirt, tamdēļ tējas vai kafijas pasniegšanu rītos atstāja likteņa, t, i., Mariņas varā. Līdz pat šai dienai neviens viņam nebija izdabājis ar ēdieniem, bet viņš bija ēdis un dzēris akurāt to, kas ēdams un dzerams atradās viņam deguna priekšā uz galda.
«Kroga cienīgmātes lielais kliņģeris vakar pusē netika noēsts, tamdēļ šim rītam es uzvārīju kafiju, tā ar dzeltenmaizi labāk saderas. Cikos lai jums kafiju padod?»
«Tikos, kad gatava! Ēst un dzert es varu ikbrīd!»
Dienu Kaupurs priecājās par savu valstību, vakaru nodzīvoja Kaķu krogā pie Varpogiem, bet priekš pusnakts jau bija savā mājā, šoreiz ilgas pēc savas jaunās iedzīves un mītnes viņu stiprāk kairināja nekā Amālijas mīlas glāsti. Te vēl viss svešs un jauns, tur viss pazīstams un aprasts.
«Cik ilgi Mārtiņš viņnakt pie tevis palika?» māte otru rītu tincināja meitu.
«Tikai knapi ardievas atsacīja, tūliņ aizlikās uz skolu kā aizsvilis!» Amālija atbildēja, lūpas garu garās sametusi.
«Tur vainīgs Mārtiņa pagāna rats! Nebūtu viņam tā, tad vis nakts vidū viņš nešautos kājām uz māju, bet pārgulētu smuki pie tevis!»
«Māt, kā tu tik nesmuki... man gaiši acīs un pilnā balsī, lai kalpones aiz durvīm klausās...»
«Darbi mīļi un saldi, bet vārdi nesmuki! Vai jums abiem ar Mārtiņu tik vien tās gudrības? Tīri jāsmejas kā par mazajiem bērniem! Ja manas acis te redzētu kādu nesmukumu, tad sen es jūsu satiksmei būtu aizšāvusi aizkārtni riekšā. Ak tu domā, ka kalpones sen nav noklausījušās noskatījušās, kādi darbiņi jums ar Mārtiņu vienatnē dzenami? Kā abi kopā, tā tūliņ viens otram ap kaklu! Tā pasaulē bijis un būs. Jauniem jauna dziņa, veciem veca miņa. Lai kalponītes klausās, lai pasaule zin, ka jūs viens otru mīlējat, tas vēl ciešākām saitēm jūs kopā saista. Gluži labi, kad jaunas asinis iztrakojas priekš laulas, tad mierīgāka un laimīgāka pati laulība. Atceras un pasmejas, kāds galsteris un šagalis katrs savā pirmajā mīlestības laikā ir bijis. To visu es zinu un saprotu, tamdēļ piemiedzu vienu aci, kad jaunību redzu tiecamies pēc savām tiesībām. Manai dabai spindība ir sveša. Kā bērniem jāizguļ masalas, tā jauniešiem jāizbauda pirmā mīlestība, citādi sirds pie miera netiek. Gluži tādā stāvoklī jūs abi ar Mārtiņu: mīlēties un mīlēties uz nebēdu, bet tūliņ saboziet sarus, kad māte jums par preci tikai vārdiņu bilst. Lai nu Mārtiņš vēl, puiša cilvēks, bet tev jābūt gudrākai. Manis dēļ padzīvojieties, kā paši gribat, bet tā tu nepiemirsti nekad, ka tādas dzīves galamērķis ir laulība. Ja Mārtiņš to piemirsis, tad tev ar gudru ziņu viņam tas jāatgādina. Laulība pasaules dēļ vajadzīga ir, bez tās iztikt nevar, citādi tu, cilvēks, tāds pats priekš laulas kā pēc tam. Vai esat ar par preci un kāzām kādreiz tā nopietni izrunājušies?» beidzot Varpogu māte stingri noprasīja.
«Neatceros... varbūt sākumā par to kādreiz runāts tika... kā lai es pirmā sāku, kad Mārtiņš ne!...» Amālija nevīžīgi atbildēja.
«Lai nu viens cilvēks klausās tādu dūju! Nu ko tad jūs caurām naktīm darāt?»
«Ko nu tirdī!... Mēs mīlējamies... un tad mums drīz uznāk miegs, kad esam vieni paši...»
«Pielūko, ka vēl savu kāzu abi neaizguļat! Es droši cerēju, ka Mārtiņš šonakt paliks pie mums un šodien varēsim nodzert precības... atkal nekā!» Varpogu māte errojās un pētoši apskatīja meitu no galvas līdz kājām, bet Amālija sarka un uzskaitās: «Ko tu lien saviem skatiem otram pašā sirdī iekšā?...»
«Tāpat vien domās par jums abiem... nu, vēl jau nedeg! Lai Mārtiņš laiciņu padauzās pa pasaulīti, vēl puisis pašos kumeļa gados, bet tad es ņemšu lietu savos nagos, jo lāga jēgas jums ne vienam, ne otram. Pa vaļas laiku, iekam ziemas skola vēl nav sākta, jums visādā ziņā jāsaprecas...»
Ēdamistabā vienas pašas, kafiju dzerot, tā no sirds izrunājušās, māte aizgāja savās saimniecības gaitās, bet meita uzkāpa savā istabiņā, lai līdz dienvidum paknibinātos ar kādu rokdarbiņu un palasītos kādu smuku Pola de Koka stāstu vāciskā tulkojumā.
Kaupurs ilgi nejūsmoja par savu jauno un brīvo dzīvi, bet aprada ar to visā drīzumā. Par skolas zemi un ābeļdārzu viņam šogad nebija daļa, to apstrādāja, apkopa un vāca ražu rentnieks. Mariņa vadīja viņa mazo saimniecību uz labāko, kā jau īsta lietprate savā amatā, vēl aptecēdama un appuišodama savu kungu ik uz soļa, tā ka viņam pašam neatlika pāri nekāda darbiņa. Grāmatu un laikrakstu liels lasītājs viņš nebija no laika gala. Pie reizes paņēma grāmatu vai laikrakstu un apsēdās pie galda, sak, nu lasīšana ies spēkā, bet smilga drīz pārdega. Brītiņu sēdu lasījis, sāka manīties, ka mugurkauls pagalam esot nolīcis, atlaidās garšļauku gultā, turēdams lasāmo grāmatu rokā, bet roka drīz notirpa un acis aizvērās saldā miegā.
Kā piecēlās no dienvidus snaudas, tā tūliņ Mariņa lika azaidu galdā. Ieturēja krietnu maltīti, un visu pēcpusdienu viņam bija vaļa lauzīt galvu, kā lai aizdzen garo laiku, kas ar varu viņam mācās virsū. Bezdarbībā pa skolu apkārt klenderējot, viņam pēcpusdienas cēliens izlikās tik garš, tik garš, ka nemaz vakara nevarēja sagaidīt. Divas dienas no vietas viņš mājās nenocietās, bet muka pasaulē pie citiem ļaudīm. Maza viņam bēda, vaļas un spējas vai cik! Kā sāka mākties vientuļās dzīves apnika viņam niknāk virsū, tā viņš metās tūliņ ratam mugurā un aizlaidās kā putns pirms uz Kaķu krogu pie Amālijas.
«Palīdziet man, Varpogu māt, man liela bēda!» reiz viņš krodziniecei žēlojās.
«Nebaidi manis, Mārtiņ, man tāda tramīga sirds! Saki drīz laukā - kas tev ļauns lēcies?» Varpodzene izbijās ne pa vienam smieklam.
«Skolā mani sāk mocīt lietuvēns!»
«Kas par lietuvēnu? Līdz šim Mailītes vecā un jaunā skola no visiem pesteļiem bija tīra.»
«Mans lietuvēns ir - garš laiks! Būtu es to agrāk zinājis, es turētu labāk vasaras skolu ar pieciem sešiem skolēniem nekā tagad viens pats mocītos ar garu laiku.»
«Tik tās bēdas!... Un mani tu tā sabaidīji! Saprotu, mīļo Mārtiņ, gluži labi saprotu, ka, skolā vienam pašam dzīvojot, tev jāmocās ar garu laiku, trūkst sava sirdsdraudziņa, ar ko pačubināties, parunāties, vientulis jūties dienu un nakti, ķer kurā gultas malā ķerdams - visur auksts un tukšs! Tomēr šī dzīves liksta ir varāma! Ko vilcinies un snaud aizkrāsnē? Uzpurinies un ved drošu dūšu mājā savu izredzēto ļaudaviņu, tā dziedādama un diedama aizdzīs tavu gara laika lēkmi!» Varpogu māte smējās.
Otrreiz vairs Kaupurs nesūdzējās krodziniecei par savu garo laiku. Viņš sāka ievērot, ka pēdējā laikā Varpogu māte ieņēmusies nelāga dabu novirzīt katru sarunu uz preci un laulības laimi, lai runāt sāka par Kokmuižas alu vai Jēča bitēm.
«Vecuma vaina!» viņš nodomāja, galvu grozīdams.
No kura laika Varpogu māte viņu sauca par «mīļo Mārtiņu» un par «tu», arī tā viņš nemaz nebija ielāgojis. Arī Amālija viņu sāka saukt atklātībā draudzīgi par «tu», kā vienatnē viņi abi sen bija paraduši saukties. Neapzinīgi viņš sekoja mātes un meitas piemēram; viņš taču nevarēja kundzes jūsot, kad viņas to draudzīgi tutuļoja.
Ka māte meitu sadrošinājusi un devusi viņai tādu padomu, citiem dzirdot, saukt Kaupuru par «Mārtiņu» un par «tu», tā viņš nezināja.
Vai Kaupurs Amāliju mīlēja un gribēja precēt? Tādas domas viņš pēdējā laikā savā pakausī nemaz iekšā nelaida, bet ņēma, kas nav piesiets. Ka Amālija ir branga. un smuka meiča, vienatnē padevīga un izdabīga viņa iegribai un untumiem, tā viņš nemaz neliedza, bet mīlēt un precēt pēc viņa dzīves gudrības bija divas pavisam šķiramas lietas. Jauni ļaudis izmīlējas un atmīlējas, ne gailis par to nedzied, bet, ja esi apprecējies, tad atprecēties vairs nedomā! Mīlēt var visas glītas, smukas meitenes, bet precēt tikai vienu, ja neesi par turku radīts, tamdēļ precoties labi apskaties, ka neiekļūsti trakā sprungā apprecē vienu, bet pēc kāzām tev patīk otra vēl trakāk, ko tad māki darīt?
Ka nu Kaupurs, mīlinādamies un lakstodamies ar Amāliju, nodevās šādai prātniecībai, tad tā ir drošākā zīme, ka Amālijas viņš nemīlēja ar īsto un patiesu mīlestību kurai vienīgai ir tiesība divus cilvēkus vienot par vienu, lai pasaulē rastos trešais.
«Vēl man laika diezgan!» - tādām domām viņš sevi mierināja. Vai arī Amālijai laika diezgan, par to viņa patmīlība nebēdāja. «Vēl apaļš puisis paripošu pa pasaulīti, pačakarēšu svešu malu pacerēs, kas zin, kur mana laimīte paslēpusies. Amālija un citas kaķeniešu daiļaviņas nekur nebēgs, par to man nav bēda!»
Lolodams iedomas, ka pat māte nezinot viņa sakaru ar Amāliju, viņš jutās brīvs un laimīgs kā taurenis ziedoņa saulītē, kam tiesība lidot no puķes uz puķi un medu sūkt bez maksas.
Amālija nebēdāja ne par rītdienu, ne par citu ko. Viņa mīlēja un iedomājās, ka tiek mīlēta... ar to viņai pietika. Dzert un neatdzerties slepenībā no mīlas baudu kausa tādu viņa, jaunavību sasniedzot, bija tēlojusi iedomās savu laimi, slepeni kairus romānus lasīdama un nakti jaunītes sapņus sapņodama. Tagad viņai bija smuks mīļākais, acumirklī ne sirds, ne prāts vairāk nekāroja. Kā visu savu mūžu radusi ēst, ko māte dod, darīt, ko māte saka, tā arī tagad viņa palaidās uz māti, ka tā ar savu dzīves maņu un gudrību, ja kādi sarežģījumi celtos, visu novadīs labā galā. Viņas grozīgā un izlutinātā daba tīkoja pēc maiņas, bet savā iedzimtā miegainībā tā neapzinājās un pēc jaunās sievas goda Mailītes skolā diezin kā neilgojās. Arī pirmlaika pašiedvesmā mākslīgi uzpūstās mīlas liesmas sāka plakt.
«Vai skolā man būs labāk un priecīgāk, kad mēs ar Mārtiņu apprecēsimies, nekā tagad krogā? Neticu...» viņa gudroja, par savu nākotni domādama. «Krogā ik dienas dabūn redzēt jaunas sejas, dzirdēt jaunas ziņas, vari palakstoties ar vienu otru patīkamu jaunkungu, gaidīdama ar ilgām savu īsto mīļāko, bet kas to vairs skolā dos? Lai dara māte, kā grib... hahaha!... Vēl jau nedegot, tā māte sacīja! Cik jocīgi pasaulē nodalīts: tagad krogā Mārtiņš esot mans līgavainis, bet skolā viņš būšot mans vīriņš! Nezin kas tas par gudru mīlestības mērnieku, kas te zin taisnu stigu izdzīt?... Mārtiņš mans; Mārtiņš mans, es Mārtiņa līgaviņa... Ai, cik jauki jaunam jaunu slepeni mīlēt! Vienīgi Mārtiņu es mīlu, citi jaunkungi man bijuši nebijuši!... Gara man bij tā dieniņa, kad es viņa neredzēju...»
Tā un citādi kaislas sajūsmas brīžos Amālija jūsmoja - gultā gulēdama un sava mīļākā alkdama, bet šādu vārdu izplūdums nebija tik daudz patiesu sirds jūtu izteiksme kā iedomu iedvesti māži, darināti pēc lasītu cildīgu stāstu varoņu paraugiem.
Sapņu cildas apnikusi, viņa stundām ilgi nodarbojās, kārtis likdama un zīlēdama, vai Mārtiņš viņu mīlot un vai šonakt viņš pie viņas nākšot...
Bieži kāršu pareģojums uz pēdām piepildījās: skaudīgais trepju kāpslis naidīgi iečīkstējās, bet savedīgās durvis liegi atdarījās, kad Mārtiņš zagās pie viņas meitās, citiem mājniekiem nezinot, domādams savā omā, ka šādi nakts sērsieni paliek viņu abu noslēpums, bet otru rītu māte apkoram visu no Amālijas izvilināja, ja meita ar labu kautrējās stāstīt.
Tā Mārtiņam un Amālijai ritēja viena vaļas dieniņa pēc otras priekos un laimē līdz apnikai.
Kad Kaupurs tā smuki izdzīvojās pa Kaķu krogu, ka Varpogu tēva alus un vīns viņam vairs negāja pie sirds, Amālijas zaļoksnība vairs necildīja uz jaunu mīlas baudu un Varpogu mātes apkorības par drīzu preci apnika, tad viņš klusu izzagās no kroga un meta kādu līkumu ap veciem un jauniegūtiem paziņām pa savu pagastu un tuvāko apciemu. Pēc ievadu dzīrēm Mailītes skolā viņš bez krodziniekiem Varpogiem tūliņ pēc kārtas bija apciemojis visus citus kaķeniešus, kuri viņu Mailītē bija sagaidījuši ar ciemmaizi un visādām dāvanām. Tā viņš iepazinās ar visām kaķeniešu ievērojamākām mātesmeitām. Jauno skolotāju visur uzņēma kā mīļu viesi, un pavadot mājasmāte nepiemirsa piekodināt: «Lai gan mēs prasti zemnieki un neprotam jūs tā uzņemt kā bagāti bodnieki vai krodzinieki, bet neaizmirstiet mūs apciemot, kad arī iznāk pa ceļam vai vaļīgāks laiks. Mēs jūs gaidīsim!»
Varpodzene gan rādīja garu seju, kad Kaupurs tā uz veselām dienām pazuda kā ūdeni iekritis un tad atkal atbrauca krogā, ciemakukuļu atēdies, un vaļsirdīgi izstāstīja, kur viņš bijis un kā iepazinies ar daudzām novadnieku meitām, jokus triekdams un visādi ķircinādamies. Mātes garās sejas viņš nemaz neievēroja, bet meita bija vēl vijīgāka, ka tin vai ap pirkstu, kad zināja savu mīļāko tā no citām meitām gūstītu un nesagūstītu.
Vienatnē māte rāja meitu, ka tā vēl priecājoties un smejoties, dzirdēdama no sava līgavaiņa mutes, ka viņš sekojot un knakstoties ar citām pagasta meitām, bet meita bezbēdīgi atbildēja: «Māt, tu vari lepoties, ka tavai meitai neviena netiek līdzi! Kur ratā tāds mīļākais der, kas arī citām meitām nepatīk? Kad dzirdu un redzu, ka citas meitas mani Mārtiņa dēļ apskauž, tad mana laime divkārš tik liela. Es zinu, ka Mārtiņš vienīgi mans, bet citas meitenes lai, siekalas rīdamas, smilkst.»
Māte gan nopriecājās gar meitas paļāvīgo dūšu, bet pie sevis nodomāja: «Abi tīrie kumeļi ar kumeļa prātu! Labais gals te nebūs, ja es neņemšu grožus savās rokās.»
Citādi Varpogu māte ne vārdiem, ne darbiem neizrādīja Kaupuram sava īgnuma, tikai sāka vēl niknāk ienīst - viņa ratu.
Ka viss pagasts daudzināja Amāliju par viņa saderētu brūti, tā nezināja tikai pats Kaupurs. Kaķeniešos viņam nebija neviena tik īsta un tuva drauga, kas par tādām sirdslietām iedrošinātos pie viņa paša apjautāties. Ja Varpodzenei draudzenes vai kaimiņienes par to klusumu ieprasījās, tad viņa prata liegties tik zīmīgiem vārdiem un divdomīgiem teicieniem, ka baumas vēl ātrāk izplatījās un stiprāk nostiprinājās. Arī kroga kalpones, kurām pašām sirds uz mīlas lietām nestin nesās, izpļāpāja un izpušķoja ar uzviju, ko viņas slepen bija novērojušas, kad vēlu vakaros Kaupurs kājām atnāca uz krogu un pa patumšo lielo istabu un tumšo eju gar kukņu un kalpoņu istabiņu lavījās augšup pie Amālijas pilnā pārliecībā, ka neviens viņa ne redz, ne dzird, ne arī kādam gar viņa nakts soļiem daļa.
Varpogu māte katrreiz kāpa augšup ar lielu troksni, nāca klepodama un dimdošiem soļiem, kad zināja Kaupuru meitas istabā priekšā. Tikai nupat pēdējās dienās, kad Kaupurs atgriezās no divu dienu ilga pārraugu ceļojuma pa kaķeniešu puķu dārziņiem, Varpogu māte reiz klusu ienāca meitas istabiņā, kad viņš patlaban kā bija atsēdies mīkstā atzveltnē un ievilcis Amāliju sev klēpī. Ka durvis taisni pēc tam klusi vērās, kad Amālija ievilka no viņa papirosa vienu dūmu un skaļi nošķavojās, tā viņš neievēroja. Bija jau krietna krēsla, bet neredzēt viņus abus šādā stāvokli taču bija pavisam neiespējami. Lai gan Varpodzene izlikās, ka nekā sevišķa viņa nav redzējusi, tomēr sirdi viņam sacēlās nelāga sajūta kā svešā rāceņu laukā notvertam ganuzēnam.
«Nemaz nezināju, ka arī jūs esat teit!» viņa atvainojās un tūliņ apgriezās uz izeju. «Nāciet abi divi vakariņās! Mums šovakar cepti plauži!»
«Nāciet abi divi!» Šis teikums Kaupuram iekalās galvā un visu vakaru nedeva viņam miera. Nelīdzēja gardās vakariņas, putošais alus un dzirkstošais viņš nelīdzēja Varpogu mātes laipnais uzaicinājums un paziņojums, ka «viņa gaša istabiņa» krogā esat kārtībā un atslēga pakārta turpat augšā, Amālijas istabiņā uz stirnas raga; nelīdzēja Amālijas vilinošie skati, smagā elsa un plānā rozā zīda blūze, kura izcēla viņas krūšu veida daiļumu visos sīkumiņos: viņš salielījās un nepalika krogā pa nakti.
Pirmoreiz viņš tik sapīcis gāja no Kaķu kroga uz māju, tītīgi pret dzelonu spārdīdams: «Abi divi! Abi divi!... Kas tā par valodu? Kad tik viņas abas nesāk diezin kā. no manis domāt? Vai tu ačka!... Es tak neiešu Amāliju precēt tikai vecenei par prieku! Tā lai viņas no manis nedomā!»
Divas dienas viņš nodzīvoja pa māju, nebrauca ne uz Kaķu krodziņu, ne citur kur, sāka desmit nieka darbiņus, bet nenobeidza neviena, gūlās, sēdās, cēlās, bet labi nebij ne guļu, ne sēdu, ne kājās.
«Abi divi! Abi divi!... Velns lai sazin vai man būtu labāk ap dūšu, ja tagad «abi divi» būtu skolā kopā...»
Jocīgi! Gandrīz katra lietiņa vai mantiņa, kurai viņš tīši vai netīši pieskārās, bij nākusi tieši vai aplinkus caur Varpogu mātes rokām un gādību - cita dāvināta, cita aizdota, cita tāpat atnesta vai arī priekš viņa pirkta, par krodzinieces pašas naudu, zināms!
Daudz derīgu un lieku mantu Varpogu māte bija pirkusi un atvedusi uz skolu uz savu galvu, citas iegādājusi, viņam tikai vārdiņu bilstot, ka tāda mantiņa viņam patīkot vai tādas lietiņas vēl trūkstot, dažas retākas no pilsētas pārveduši uz viņa paša vai Mariņas tiešu pasūtījumu, bet nekādu rēķinu viņš nebija vedis ne par pirkumiem, ne par tēriņu krogā, ļaudams Varpogiem vaļu pierakstīt parādu grāmatā, skursteni vai citur kur.
«Mārtiņa parāds nav parāds! Nekā viņš mums nav parādā ne krogā, ne bodi. Tavu alu un tavu mantu viņš vis nepērk, bet tikai paņem! Tāda viņam pie mums tiesība!» Varpogu māte rāja vīru un izplēsa no parādu grāmatas lapu, kur tas bij atzīmējis Kaupura parādu. «Vienīgi Amālijai viņš ir parādā, un, kad viņš paņems pašu Amāliju, tad arī šis parāds būs līdzināts. Mums viena vienīga meita un - paldies dievam! - vairāk bērnu nav cerams - kur tad tu to lielo mantu grūdīsi, kad sāksi grašus lupt no sava meitasvīra? Viss iet uz Amālijas pūra daļu, un ar to lieta beigta!»
Kaupurs īga par Varpogu mātes devumu, par savu ņēmumu, bet netika ne pie kādas jēgas, kā īsti viņam bijis - jādara agrāk un kā būtu jādara turpmāk. Vieglākā lieta: atmest visai neskaidrībai ar roku! Kas būs, tas būs! Duļķains ūdens noskaidrojas pats no sevis.
«Lai Varpogu māte ar Amāliju dara, ko viņas grib, ne tā mana bēda! Es esmu vīrs uz savām pekām un arī darīšu, ko gribēšu!»
Aizdzinis bubuli pa vecai paražai, iemiga saldi un pamodās trešajā rītā jautrs un spirgts.
Pie sienas karājās Mierlavas izstādes programma, iespiesta ļoti trekniem burtiem.
«Rīt Mierlavā izstāde! Rīt Mierlavā izstāde!» Viņam pa galvu dūca, ausīs skanēja.
«Nu ir rokā! Nu ir rokā!» viņš jautri iesaucās un izlēca kā pimberis no gultas. Viņš domāja par to, ka laimīgi esot notvēris domu, kas viņam darāms, lai izbēgtu garajam laikam un atsenētos no Kaķu krodziņa. No paša rīta viņš nodzina bārdu, aizgāja basām kājām pa rasaino zāli uz mazupīti un krietni izpeldējās. Augusta mēnesis gāja uz beigām. Pavēsais un dzidrais straujupītes ūdens kā skalot aizskaloja viņa iedomu rūpes un raizes. Izgaisa īgnums, zuda apnika, bet to vietā ieviesās dzīvesprieks un jautrs prāts. Paēda pabrokastis un posās rūpīgi, lai joztu uz Mierlavas izstādi.
Atcerējās pagājušās nakts sapni, ka viņš muijies kā pa iejavu muldu, kā pa medus kublu, bet sajūta bijusi neizsakāmi liegi maiga.
«Sapnis nozīmē izstādes burzmu un ka man tur labi klāsies. Laidīšu pirms pie vecā biedra Vārpkalniņa. Nu man vairs nav bēdas viņa acis rādīties - esmu tāds pats patstāvīgs skolotājs kā viņš. Un man varbūt vēl labāka viņa un lielāka alga nekā viņam. Pagāns, raksta gan avīzēs glītus stāstus, bet uz tādiem niekiem ne man gribas, ne vaļas...»
«Pareizi! Kur tad vēl daudzinātās Virpuķu iegātnības! Tur, Mierlavas pusē, viņas atrodoties. Mājas un meitas slavu skandina malu malās. Sen gribēju reiz turp aizlaist, bet Mailītes klapatu dēļ jauko nodomu pavisam biju aizmirsis. Nu iznāk smalki pa vērienam. Piebikstīšu Vārpkalniņam, un abi aizšausim turp!»
Kaupurs atsvieda skapi atpakaļ glīto drēbju kārtu, šūdinātu no Varpogu mātes vērpinātās un audinātās vadmalas, bet apvilka pašu glaunāko - tumšstrīpaino uzvalku, pilsētā pirktu un pēc jaunākās modes šūdinātu.
«Vai šoreiz kungs ilgi būs pa lauku?» Mariņa ieprasījās, Kaupuram greznojoties, viņu aptecēdama un appuišodama.
«Pats nezinu! Braukšu uz Mierlavas izstādi sievas lūkoties!» viņš nebēdnīgi jokoja. «Sargā nu tu, Smuk' Mariņ, skolu un mantu! Ardievu, puķīt!»
«Smuks un laipns kungs! Prieks tādam kalpot!» Mariņa mīlēja savu kungu un viņa labuma dēļ dotos dzīvā uguni iekšā. Ieprasīties vēl kungam, vai viņš braukšot reizā ar Kaķu kroga kundzēm, tik daudz dūšas Mariņai nebija, tāpēc pa vakaru viņa pati aizgāja uz krodziņu.
Brīnījās Mariņa, kad māti ar meitu atrada mājā, brīnījās Varpogu māte, kad Kaupurs viens pats un bez viņas ziņas aizbraucis uz Mierlavu. Viņas abas ar Varpogu māti ilgi čukstēja pa kukņu. Kad Mariņa aizgāja, krodziniece uzkāpa augšistabā pie Amālijas, un čuksti sākās par jaunu. Gan kalpone zeķēs uzzagās pie durvīm klausīties, bet saprast nevarēja neviena vārda.
Rīt māte ar meitu pasacīja Varpogam īsi un aši, ka viņām traki griboties redzēt Mierlavas izstādi, viņas ilgāk par nedēļu nessot kājas no mājas spērušas laukā. Kad nu visi trīs no mājas nevarēja izbraukt, tad vienbalsīgi nolēma - ja Varpoga rūkšanu pieņem par balsošanu -, ka tēvam jāpaliekot mājā kā palaikam, bet māte ar Amāliju braukšot abas divas citurīt agri no mājas laukā, lai ap pusdienu tiktu Mierlavā. Rīt kā pie svētdienas esot paredzama izstādē visdzīvākā kustība, sevi rādot, citus skatot. No Kaķu kroga līdz apriņķa pilsētiņai Mierlavai pa zemes ceļu rēķināja ap 50 verstīm.
«Redzēs, vai Mārtiņš traki priecāsies, kad mēs viņu izstādē pārsteigsim?» Amālija gudroja, matus skrullēdama, bet māte atbildēja skaizdamās: «Nezin vai tāds resgalis pratis no sirds priecāties, kad mūs ieraudzīs? Vai viņam maz jausma, kādu sūrumu mēs rijušas? Skaistas un tītās ar mums bez kāda iemesla... gan es iemeslus izdibināšu, ja viņš tādus ar savu lielo vaļu būs izdomājis. Nerāda veselas divas dienas pie mums ne acu un aizbrauc viens pats uz Mierlavu, mums ne vārdiņa nebildis. Vai tie nav tīši darbi, lai mūs skumdinātu un errinātu? Nu, skumties un erroties nav manā dabā, es katrā laikā zinu, kas man darāms. Un tu, meitiņ, nebēdā, noķersim mēs viņu, putniņu!...»