ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

X

Saimniecisku apstākļu un sirds maldu dēļ jaunībā Ilgas tēvs mūža lielāko un skaistāko daļu bija nodzīvojis par jaunpuisi un vecpuisi. Mūža kalngalu sen pārkāpis un kalna vakarpusē lejā kāpdams, kad laiks acis vērst uz māla muižu, viņš nodomāja precēties un izveda arī savu nodomu visiem radiem par spīti. Ne vecuma untumi viņu dzina precēties, ne kustoniska iegriba pēc jaunas sievas, bet tīri nenovīdība un spīte ar radiniekiem; viņš nevarēja iedomāties kādu skaistu dienu saņemties un nomirt - radiniekiem par lielisku prieku, lai tad tie, vienu aci raudādami, bet otru smiedamies, plēšas un tiesājas ap viņa skaisto māju un mantu. Ka nācēju meitu trūks, par to Virpuķem nebija bēdas. Lai gan jau 55 gadi vecs, viņš bija glīts un izvedīgs vīrs, savā laikā apriņķskolu apmeklējis un mūžā visādus pagasta amatus izvaldījis un vēl valdīdams. Klusumā viņš izraudzījās un apcēla jaunu un lēnas dabas saimniekmeitu, tāda saimnieka, kam meitu biezums, bet citas mantas plānums. Izraudzītā nesacīja «nē», bet klusumā pie sevis nobrīnījās, ka bagātais Virpuķe taisni viņu izraudzījies par savu sievu. Kādu svētdienu baznīcēni acis vien izplēta, kad mācītājs baznīcā Virpuķi ar viņa izredzēto pārsvieda pirmo reizi pār kanceli. Visi un visas teica un ieteica jaunajai līgavai viņas precinieku, pēla un skauda tikai tie ļautiņi, meitu mātes un mātesmeitas, par kurām jaunava zināja, ka tās pašas nakts vidū kreklā skrietu pie Virpuķes, ja viņš tikai ar mazo pirkstiņu pamestu.
Jaunā sieva savu viru gluži vis nepievīla, lai gan gaidītā mantinieka nesagaidīja, bet tā vietā ieradās mantiniece. Nedēļniece žēli noraudzījās uz savu vīru, kā bārienu gaidīdama, ka viņa nav izpildījusi vīra lolotās cerības, kad vecmāte pasludināja radību iznākumu, ka gaidītais puika esot diemžēl - meitene!
«Labs ir, sieviņ!» Virpuķe priecināja jauno māti. «Lai aug meitenīte kā viena purainīte! Un, ka mēs viņu tā ar lielām ilgām gaidījām un sagaidījām, tad sauksim viņu tagad un joprojām par Ilgu!»
Tā Ilga mantoja zīmīgo vārdu, un izauga meitenīte tēvam un mātei par prieku glīta un gaišu galvu. Vairāk bērnu Virpuķi nepiedzīvoja.
«Vai laulība jaunībā derīga, tā nezinu teikt, bet vecumdienu atpūtai viņa kā radīta,» Virpuķe smējās biedru starpā, kad tie viņam plijās virsū ar visuvisādiem jautājumiem.
Virpuķe nodzīvoja laulībā 19 gadi un pieredzēja vēl prieku, ka viņa Ilgu iesvētīja par lielu meitu.
Savu jauno un skaisto māti Ilga mīlēja, bet veco tētiņu viņa taisni dievināja.
Nu jau drīz četri gadi Ilgas tēvs atdusējās miera kalniņā.
Kā vīrs un tēvs viņš aizmirsts netika, tikai pirmās asās sāpes pakaļpalicējām bija rimušas, māte ar meitu dzīvoja tālāk savu zemes dzīvi, atcerēdamās mīlestībā dārgo aizgājēju, no kura viņas savu mūžu ļauna vārda nebija dzirdējušas.
Savu māju un mantu Virpuķe jau sen priekš miršanas bija norakstījis meitai Ilgai, bet savu sievu noteicis par mājas un mantas valdnieci, kamēr meita sasniedz pilngadību. Attiecībā uz atraitni mantas noraksts nesaturēja nekādu nenosliecīgu nesmucību, kā to dažs labs mirējs, vecs vīrs, izgudro aiz tīras skaudības, ka viņam laiks mirt, bet jaunā atraitne vēl var un grib nodoties zemes baudām, tā vēl pēc savas nāves pūlēdamies izvest savu skauģa prātu, likdams testamentā norakstīt, ka sieva nekā nemanto, ja viņa pēc pirmā vīra nāves pa otram lāgam precējas. Virpuķe savu mūžu bija lāga vīrs, pie reizes mīlēdams atjautu un jokus, tādā garā bija arī viņa novēlējums sievai.
«...Ja mana sieva pēc manas nāves dodas laulībā ar jaunu vīru, tad viņa dabon par savu tiesu divreiz tik daudz visādas jaunas mantības līdz, cik daudz viņa pūra daļā Virpuķēs ienesusi, kā arī skaidrā naudā tik daudz simtsrubļu, cik gadu viņa Virpuķēs nodzīvojusi, skaitot no mūsu kāzu dienas līdz tam laikam, kad viņa par jaunu iziet pie vīra. Ja mūsu Ilgai tad jaunais tēvs pa prātam un viņa grib savas māmiņas pūru pakuplināt, tad es par to priecāšos, ja varēšu un zināt dabūšu...»
Drīz četri gadi Virpuķene jau bija nodzīvojusi atraitnes kārtā, un ļaužu mute vēl nedaudzināja, ka viņa gribot otrreiz precēties. Precinieku viņai netrūka, kas apkoram lika iztēgāt viņas domas, jo, vīram mirstot, viņa bija tikai 38 gadi veca; turklāt vēl glīta un pēc testamenta nosacījumiem arī bagāta sieviete lauku apstākļos. Vai viņai prāts un griba nenesās uz otrreizēju preci vai arī precinieki nebija pa zobam, tas grūti nosakāms, bet no precību piedāvājumiem viņa prata izvairīties zīmīgiem jokiem: «Kā lai es tagad jau precos, kad katru gadu mana pūra daļa pieaug par veselu simtu? Vēl padzīvošos kādu gadiņu savās mīļajās Virpuķēs, apprecināšu meitu, pieaudzēšu labi kuplu pūru, kas zin, tad varbūt nāks mana kārta precēties.»
Pērnvasar Ilga beidza skolu un rudenī nosvinēja savus pilngadības svētkus. Nu viņa bija Virpuķu īstā un vienīgā gruntniece un aizbildņi visu gādību un atbildību par māju un mantu nodeva viņas rokās. Par savu jaunieņemto svarīgo lomu dzīvē Ilga nopriecājās kā bērns par paijiņu veselu dienu, tad dzīve ritēja tālāk parastajā gaitā - māte rūpējās un gādāja par visu, kā paradusi, Ilga tāpat nespēja iedomāties, ka viņa nu esot vienīgā Virpuķu mājas, mantas un naudas īpašniece, bet viņas māmiņai vairs nekas te neesot sakāms.
Pilngadības svētkus lieliski nosvinot un aizbildņiem mantu pārcilājot un naudu Ilgas un Virpuķenes pārziņa nododot, pagastā un visā apkārtnē izpaudās vēsts, ka Virpuķe savai meitai bez skaistās mājas un iedzīves atstājis vēl ap 5000 rubļu skaidrā naudā. Jo tālāk šī vēsts paudās, jo lielāka ļaužu runās tapa daudzināta Virpuķu iegātnības bagātība. Māte un meita - abas bagātnieces! Pie mātes uzkuros, pie meitas iegātņos tēvadēli brauca galvu galvām, ka loki vien klaudz, vismaz apskatīt Virpuķu bagātnieces. Neviens iebraucējs jau gaiši acis neteica, ka brauc uz Virpuķēm precēties, bet katram bija sava izgudrota vajadzība: viens meklēja linus vai labību pirkt, otrs lopus vai jērus, daži teicās apmaldījušies esam un ienākuši ceļa paprasīt, citiem bija cita klizma vai vajadzība.
Māte un meita, abas jaunas savā kārtā un viesmīlīgas no dabas, nemaz nepukojās par lauku vientulības biežiem traucējumiem, bet ar godu ciemiņus saņēma, ar godu pavadīja, kas pa godam un ar jokiem mācēja ierasties, prazdamas uzbāzību un nekaunību atraidīt gluži vienkāršiem līdzekļiem nevēlamiem viesiem kalpone strupi pasacīja, ka no saimnieku sugas ne vienas, ne otras patlaban nav mājā.
Rīgā skolā ejot, arī Ilga pajūsmoja ar dažu labu vasaraudzi, bet no aizraujošas vai kļūmīgas mīlas viņu pasargāja laucinieces atturīgā daba un dziļā mīlestība un uzticība uz saviem vecākiem. Viņa jutās ilgi par bērnu un sargājās no visa, kas, pēc viņas pārliecības, bērnam nepiederas.
Brīvlaiku mājā pavadot, viņa bieži satikās ar Vārpkalniņu. Jaunais skolotājs viņai patika no pirmā brīža, bet iemīlēšanās viņai ne prātā nenāca. Rīgā viņa pazina desmitiem tikpat cēlu un glītu kungu, bet tamdēļ jau tūliņ katrā patīkamā sejā nav jāiemīlas. Ilga pat ar zināmu kautrību un bijību apgājās ar jauno paziņu. Vārpkalniņš viņas acis bija vispirms skolotājs, līdzīgs viņas skolotājiem Rīgā, turklāt vēl pazīstams un ievērots rakstnieks, tamdēļ skolotāja čaula un rakstnieka slava aizsedza viņas acīm īsto cilvēku. Brīva no visām aizdomām un uzpūtības, viņa piedalījās skosteniešu dziesmu kori, ja brīvlaikā bija izrīkojams kāds koncerts vai zaļumsvētki, gāja arī droši viena pati uz skolu pēc avīzēm un vēstulēm, kuras pagasta ziņnesis, no Mierlavas nākdams, tur atstāja priekš tuvum niekiem, vai arī grāmatas pārmainīt, jo Veiku skolā bija paprāva pagasta bibliotēka.
Riņķī pa zemes ceļu un lielceļu no Virpuķēm līdz Veiku skolai bija vairāk par divām verstīm, bet taisni pa mājas ceļu uz linu mērcamo apariņu un pa kājceliņu pāri ganībai tikai nepilna versts.
Otru gadu garo brīvlaiku Virpuķēs pavadot, Ilgai pašai nemanot, Vārpkalniņš iezagās viņai sirdi un sapņu iedomās: meitene nezinot pieauga par jaunavu ar viņas ilgām un tieksmēm.
Kad viņa pabeidza skolu un pērn pārnāca mājā uz pastāvīgu dzīvi, tad šī pārvērtība bija notikusi pilnā mērā, tikai īstas sapratnes viņai pašai vēl par to trūka.
Kādu labu dienu Ilgai atausa pēkšņa atziņa: «Es jau Juri mīlu!»
Taisni Juri! Lai gan neviena cilvēka viņa nebija dzirdējusi Vārpkalniņu par Juri saucot.
Ne pa vienam smieklam viņa izbijās par šādu atziņu, par kuru viņa līdz šim nebija ne domājusi, ne gudrojusi. Viņa pietvīka kā magone, plaukdama rīta agrumā, kura vakar vēl bija tikai cerībzaļais briestošais pumpurs, bet šorīt vēries: kur palikušas zaļās sargu lapas, bet pretim tev versmo ugunssārtais zieds!
«Tavu traku brīnumu! Tavu brīnumjaukumu!» Ilga ērmojās par savu jauno, negaidīto mīlu, itin kā vismaz Ameriku viņa būtu par jaunu atradusi.
Brīnumu atliek maz, kad ņemam vērā jaunības dabiskās tieksmes un izdevīgās satiksmes varu. Tikai novēro īsto brīdi! Kad ābols nogatavojies, tad viņš pats kritis ēdējam klēpī. Maigais skuķītis ir neapzinīgi nobriedis par kaistošu jaunavu un dabiski tiecas pēc atsvabinātāja no mocošās jaunavības pārpilnības. Daba skubina meklēt un izdevība palīdz atrast katrai cibiņai savu vāciņu, bet ticīgās mātes saka, tas esot dieva likts, kad kaimiņu bērni vienaudži samīlas un saprecas.
Gluži ticams un viegli apgalvojams, ka Ilga šinī laikmetā iemīlētos kurā katrā glītā un iekritīgā Veiku skolas skolotājā, lai arī viņu citādi sauktu un citādi viņš izskatītos nekā tagadējais Juris Vārpkalniņš, jo mīlas vajadzība patlaban bija uzplaukusi viskrāšņākos ziedos un Juris vienīgais kaimiņš pa vērienam.
Savā pirmajā stulbumā Ilga nezināja nekā labāka izgudrot un darīt kā skriešus skriet pie mātes un krist viņai ap kaklu. «Māmiņ, mīļo māmucīt, es jau viņu mīlu!»
«Zinu, manu mīļo meitiņ, to jau es sen zinu!» Virpuķene smaidīja, meitas glāstus atmaksādama ar glāstiem.
«Tu zini? Nu tad mini, kuru...»
«Kuru tad citu kā vienīgi Juri!»
Arī mātei Jura vārds tik viegli un apaļi izsacījās, itin kā sen būtu radusi šo vārdu ar mīlestību daudzināt.
«Māmiņ!» Ilga pārmetoši iesaucās. «Tu to zināji un man nesaki ne vārdiņa!»
«Kas man tur ko sacīt, ko nesacīt... lai gan arī man pašai Juris patīk...»
Ilga ieplēta platu platās acis.
«Māmiņ, ja Juris tev tā patīk, tad es atsakos... precē tu viņu! Tu jau esi par mani gudrāka un daudz, daudz smukāka!»
«Tīrais prieks, cik man laba un novēlīga meita! Žēl, ka mīlestība esot akla... nezin vai Juris tikai tā pratīs manu gudrību un smukumu cienīt...»
«Māmiņ, saki man no tiesas - vai tu Juri mīlē?»
«No tiesas mīlu, kā mātei jāmīlē nākošais znots.»
Viņas abas vilstojās un tērzēja kā divas draudzenes, ne kā māte ar meitu.
Patīkamo sarunu beigdama, meita vēl piekodināja mātei desmito reizi: «Māmiņ, tā tu nestāsti ne vienam, ne otram, ne trešam pašam!... Man tāds kaunīts, tāds kaunīts...»
Vienīgi mātei Ilga atzinās savu mīlestību, citādi viņa noglabāja to dziļi, dziļi sirdī, lai neviena sveša acs tās nenojauš, bet viscītīgāk savas jūtas slēpdama no iemīļotā jaunekļa.
Brīnišķīga ir jaunas meitas jaunavīgā kautrība. Nekad viņa nav mierā ar savu uzvedību, nekad nav skaidrībā, kā jāapietas ar slepeni mīlēto, lai tikai viņš nemanītu viņas īstās sirdsdomas un jūtas: strauji divus soļus atpakaļ, lēni trīs uz priekšu, ar līkumu pa taisnāko ceļu uz dabas sprausto mērķi. Un katrs neatkarīgs vērotājs ar vienu acu uzmetienu pazīst šīs atbaidu spēles īsto vērti, tikai paši mīlētāji notur otra māņus un viltu par pilnu.
Kad Ilga vēl neapzinājās savas mīlestības, viņa sadzīvoja un satikās ar Vārpkalniņu pa draugam, bet, nomanot sirdi mīlestību mostoties un spēkā pieņemoties, viņa tapa satiksmē ar savu sirds izredzēto dien no dienas vēsāka un atturīgāka aiz tīrām bailēm, ka tikai sveša acs nenovēro, ka viņai sirds kaist uz jauno skolotāju.
Vārpkalniņš nomanīja Ilgas jūtu izrādīto straujo maiņu. Rakstnieka citādi vērīgā acs stipri vīlās, Ilgas asumu un vēsumu noturot par viņas īsto un patieso sirdsdomu izteiksmi un nelabvēlību attiecībā uz viņu, vīlās tamdēļ, ka, savas mīlas apmauts, iemīļotās meitenes mānīgo izlikšanos noturēja par pilnu patiesību, domādams sevi, ka Ilga ir nojēgusi viņa mīlestību un tagad gudru ziņu šādā ceļā grib izvairīties no tās.
Arī Vārpkalniņam sākās moku pilnas dienas. Pašlepnais prāts par vari gribēja nomākt mīlestībā kaistošo sirdi. Visus spēkus saņemdams, arī viņš satiksmē ar Ilgu liekuļoja vienaldzību un nenozīmīgo sabiedrisko laipnību, kas kodīgāka pat par atklātu nelabvēlību un nevērību.
«Māmiņ, Juris manis ne acu galā neieredz... no mīlas jau ne domas!» Ilga krēslas stundā mātei atzinās un žēlojās, raudas ar varu norīdama. «Es arī viņu nemīlu un nekad neesmu mīlējusi! Par viņu mēs vairs nerunāsim nekad, nekad un vēlreiz nekad! Vai ne, māmiņ?»
«Zināms, meitiņ! Ko tur vēl runāt par tādu palaidni, kas tevis nemīlē... īpaši tamdēļ jau, ka arī tu viņa nemīlē!» māte vīpsnoja. Ilga pagrieza mātes seju pret gaismu, nobučoja viņu un aiziedama rājās: «Māmiņ, tu esi lielākā blēde pasaulē!»
Mīla paisa un plaka jaunavas sirdī; doma trenca domu: viņš mani mīlē! Viņš manis nemīlē!
Viņa dusmojās par savu nevarīgo sirdi, dusmojās par Juri, ka tas ar savas būtnes vīrišķīgo pievilcību un mānīgo vēlību esot ievilinājis viņu šinī muklājā, bet pats stāvot pacilā malā un neliekoties ne zinis par viņas mokām.
Izmocītu sirdi un sarūgtinātu prātu viņa aizrakstīja savai draudzenei Zeiriņu Līvijai uz Rīgu vēstuli, lai tā parūpējoties sataujāt priekš viņas Rīgā kādu skolotājas vietu. Par bērnu audzinātāju ģimenē viņa nevēloties iet, bet labprāt pieņemtu vietu kādā meitu skolā vai ģimnāzijā. Par iemeslu viņa uzdeva vienmuļīgās lauku dzīves apniku.
Mātei par savu jaunizgudroto nodomu Ilga nebilda ne vārdiņa, sirdsdibenā jausmas gremdēdama, ka māte labis prātis viņas projām nelaidīs un pašai viņai nav ne mazākās patikas uz skolotājas amatu.
«Gan ies viss labi! Krietni saņemšos un papūlēšos kādu gadiņu pilsētā, kamēr to pagānu no sirds dabonu laukā!» Ilga cieši noņēmās un aizsūtīja vēstuli.
Zeiriņu Līvija bija Ilgas labākā draudzene, Līvijas tēvs pa sākumam bija Rīgas pilsētas skolas skolotājs, bet, apprecoties ar pārvācotu latvieti, viņam laimējās ar sievas radu palīgu iekļūt labi algotā pilsētas valdes ierēdņa vietiņā. Tādai laimei par atmaksu uz sievas padomu viņš piekabināja savam uzvārdam astes burtu «g», rakstījās un saucās no tā laika par Zeiringu un priecājās par viena burta burvju spēku, ka pats velns tagad vairs nevarot no viņa uzvārda zināt, ka viņam bijusi nelaime piedzimt par latvieti. Vecākie bērni Zeiringiem izdevās pēc prāta, tiem glauni piegūlās vācu āda - tik glauni, ka uzmauktajā ādu tie jutās kā dzimuši, tikai ar jaunāko meitu Līviju viņiem nodevās greizi, laižot viņu skolas tuvuma un pāra rubļu lētuma dēļ īstā latvieša dibinātā un uzturētā meiteņu ģimnāzijā. Tā bija lieliska kļūda! Līvija nāca pie prāta, un lieli kari cēlās vecākiem ar meitu viena burta dēļ; meita izauga atkritēja, kas neticēja «g» burta burvja spēkam. Līvija kaunējās stāties garajā vācu astgaļu «ingu» rindā, kuri skolā tika zākāti par «inģistiem», bet viņa droši rakstījās par Zeiriņu Līviju un gaiši visur uzdevās par latvieti.
«Vai pats velns mani dīdīja grūst savu bērnu tā pagāna latvieša ģimnāzijā... katrs nu redz, ka mana meita un visu mūžu samaitāta!» Zeirings sirdījās, bet Līvija nedz ar labu, nedz ar ļaunu vairs nebij atgriežama vācietības kūtī.
Līvija ar Ilgu gāja kopā vienā skolā un sirsnīgi sadraudzējās. Pabeigusi ar uzslavu skolu, Līvija palika turpat Rīgā par skolotāju latviešu meiteņu ģimnāzijā, kuru līdz šim bija apmeklējusi kā skolniece.
Nepagāja ne nedēļa, kad Ilga dabūja no Līvijas atbildi. Līvija atrakstīja tādu ziņu, ka Ilga varot, ja tikai nopietni gribot, tūliņ septembra vidū stāties viņas pēdās par skolotāju viņām pazīstamajā latviešu meiteņu ģimnāzijā, jo viņa pati esot nodomājusi tūliņ pēc brīvdienām doties uz Pēterburgu un iestāties Augstākos sieviešu kursos. Taupīgi dzīvodama, viņa esot atlicinājusi no savas algas studiju sākumam labu grasi; arī tēvu viņa esot salabinājusi atmestās vācu astes dēļ un pārliecinājusi par savu ciešo nodomu, tā ka tas devis beidzot savu atļauju un solījies arī viņu vēlāk pabalstīt.
Vēstules beigās Līvija vēl piekodināja, lai Ilga viņai tūliņ nopietni rakstot, ja cieši un neatlaidīgi esot noņēmusies iestāties skolotājas amatā, jo viņas pirmā vēstule izliekoties uzrakstīta lielā uzbudinājumā un nepārliecībā...
«Tavu gudru meiteni!» Ilga apbrīnoja savas draudzenes spēju lasīt rindiņu starpās paslēptās domas.
Ilgai pārdega smilga iet uz Rīgu par skolotāju. Viņa izlasīja Līvijas vēstuli otro, trešo reizi un arī sāka jūsmot par Augstākiem sieviešu kursiem. Ar jauno ziņu viņa steidzās pie mātes.
«Māmiņ, mana bēda nu izbēdāta! Es zinu, kas man darāms. Rudeni es reizē ar Zeiriņu Līviju iestāšos Pēterburgas sieviešu kursos. Ko tu par to saki?»
Ilga iedeva mātei Līvijas vēstuli.
Māte nesacīja nekā, tikai pabrīnījās un tad saprata Ilgas untumus un šaudīgos nodomus.
«Nu, māmiņ, - ko tu saki par manu nodomu?» Ilga plijās mātei virsū, pati nezinādama, par ko vairāk priecāties - vai par mātes atļauju vai liegumu.
«Kas tur man ko sacīt? Ja tev tāda zvēra dūša ir - mani atstāt vienu, tad mans liegums mūs abas tikai vēl vairāk sarūgtinātu,» māte bēdīgi atbildēja. «Tikai to tev derētu iegaumēt, ka vēl nav diena vakarā...»
Abas apraudājās.
«Māmiņ, tev jau taisnība kā vienumēr! Vai man tāda zvēra dūša būtu - tevi atstāt vienu, par to es vēl nemaz nebiju domājusi. Neizklausās jau arī diezin cik smuki, ka es te grasos iet par skolotāju, te mācīties par diezin ko...»
«Par ko tad tu īsti gribētu mācīties?» māte aptaujājās.
«Vai nu es pati zinu!» Ilga iesaucās.
«Māmiņ, neņem ļaunā; tu jau zini... Es rakstīšu Līvijai, lai viņa atbrauc kādu laiciņu pie mums padzīvoties. Tu jau zini, cik Līvija ir gudra meita. Kad Līvija atbrauks, tad trijatā mēs izgudrosim to visprātīgāko, kas man darāms, kas atmetams.»
Nemiers Ilgu vajāja visu dienu. Ne rokdarbs viņai vedās, ne lasīt tikās, domas vienīgi tinās un vijās ap Juri, laimes gaidas sirdi modās un nīka, cēlās un zuda kā ezerroze saviļņotā ezerā.
Ilga paņēma groziņu un gāja uz pašu silu pastaigāties, nemiers viņu dzina no mājas laukā.
«Iešu labāk sēņot, lai Juris skrien... bekot!» viņa īgni pasmējās, kāju pie zemes piecirzdama.