ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

XI

Ilga pirms brīnītos, tad brīdi no tiesas papriecātos, ja dabūtu zināt, ka Vārpkalniņu Juris mocījās ne mazāk par viņu. Arī viņš simtu un pirmo reizi noņēmās Ilgu aizmirst un savu par nelaimīgu iedomāto mīlestību izskaust no sirds ar visām saknēm. Virpuķēs viņš nerādījās ilgāku laiku. Augusta vidū viņš aizbrauca uz savu dzimteni kādam rada gabalam kāzās. Spītīgi viņš nodzīrās padzīvoties savā dzimtenes pusē vai līdz ziemas skolas sākumam, tālumā atspirgt no savas nelaimīgās mīlestības un tad rudeni atgriezties skosteniešos veselu sirdi un jautru garu.
Cik nepārlicīgs citu mīlas tirzātājs! Kā lai īsā laiciņā visu to no sirds izskauž un izdeldē, kas trijos garos gados tur kā prieca uzņemta, kā svētums kopts, kā jaunums dziļi iekodies un ieēdies?
Neizdevās Jurim gudrais aprēķins. Tikko nedēļu viņš novaldījās dzimtenes pusē, tad bēga atpakaļ uz savu Veiku skolu; sirdij labāk tikās mīt mīlestības moku atpēdēs nekā mierā dzīvot vai priekā līksmot dzimtenē radu un vecu paziņu starpā.
Pa dzelzceļu viņš atbrauca Mierlavā un devās taisni no piestātnes knašiem soļiem uz Veiku skolu, itin kā viņš būtu ticis pašai laimei uz pēdām. Ceļa gabals no pilsētas līdz Veiku skolai nebija necik lielais, labam gājējam taisni ko kājas atpūtināt, kad, garāku ceļu pa dzelzceļu braucot, ir piekusis.
Skolu gan Juris drīz sasniedza, bet kā brīnīdamies viņš staigāja pa sen pazīstamajām malu maliņām, ka laimes un miera tomēr neesot panācis.
Senās telpās pamodās senās jūtas ar jaunu sparu. Nekur mieru neatrada, kamēr vakara krēslā kājas pašas no sevis atrada iemīļoto teku pa ganību tērci un tīruma ceļu gar Virpuķēm līdz lielceļam un tad ar riņķi atpakaļ uz skolu. Šāda pastaiga vakara krēslā un nakts tumsā viņam sevišķi bija mīļa. Tad fantāzija svabadi darbojās, varēja izdomāt domu domas par savu mīlas laimi un nelaimi, kalt nodomus jauniem rakstu darbiem un dzīvos notēlos izveidot savas mīlas priecu un kļūmi.
Kad krustceliņš nāca, nojauta Vārpkalniņu vilktin vilka pa taisnāko teku uz Virpuķēm. Viņš atjēdzās, ka vakars vēl par gaišu, un atsēdās aparīņas paežā uz linu mārka slogiem. Kauns un dusmas par sevi pašu viņu mocīja, bet mīlestība tomēr bija stiprāka.
Dažu labu reizi pa vakara krēslu vai nakts tumsu viņš kā zaglis bija zadzies uz Virpuķēm. Par laimīgu viņš tad turēja gājienu, ja Ilgu pa lielu gabalu varēja saskatīt pa pagalmu ejot vai pa dārzu pastaigājoties. Un katrreiz viņš metās bēgt vai slēpties, ja mazākās briesmas draudēja, ka arī Ilga viņu varētu ieraudzīt vai pa gabalu zilēt.
Atkal mīlestība dabūja virsroku. Kaunu pametis, kā iedvesmas aizrautībā viņš rāvās uz Virpuķēm.
«Tikai viņas tuvumu nojaust... pa gabalu viņas loga ugunī noraudzīties... vairāk es nekā negribu!» - tā viņš sevi mānīja.
Lauku ceļš veda gar plašo ābeļdārzu, kurš no trim pusēm ierobežoja Virpuķu dzīvojamo ēku. Ilga bija pārnākusi no sila pustukšu groziņu, nekā īsti nesadomājusi un nenolēmusi.
Pa vakara gaismu viņa norakstīja Līvijai vēstuli, lai rīt ar nedēļas tirdziniekiem to aizsūtītu uz Mierlavu. Cieši viņa vēstulē Līvijai piekodināja, lai tā braucot uz Virpuķēm, cik drīz vien iespējams, viena viņa netiekot galā...
Ilgai jausmas nebija, ka viņas liktenis izšķirsies bez Līvijas padoma un palīga.
Uguni iedegt Ilgai negribējās, miegs arī vēl nenāca, tāpēc viņa uzmeta pamavi uz pleciem un izgāja dārzā. Uz šūpuļsola viņa atsēdās un, lēni šūpodamās, nodevās savām domām.
Pa ceļu viegliem, bet knašiem soļiem tuvojās Vārpkalniņš. Mēness gailējās apvāršņa malā kā priežu galotnēs ieķērusies ceļa vīra ciba, pilna pureņu sviesta.
Pa nosliecīgu ābeļu starpu Jurā vērīgās acis uzskatīja uz šūpuļsola sēdošu sievieti.
«Tā ir Ilga!» balss viņam ausīs nodunēja.
Agrāk dienas laikā viņš diezgan te bija staigājis, dārza ceļi un tekās viņam bija pazīstami. Pāra lēcieniem viņš bija pie zaļajiem dārza vārtiņiem. Drošu roku viņš atvēra vārtiņus un gāja pa grantēto celiņu taisni uz Ilgu. Kur viņam tāda drosme radusies, tā Vārpkalniņu Juris pats nesaprata, tikai tumši nojēdza, ka tagad viņam tā ir jādara, tas ir viņa pienākums pret sevi pašu un arī pret Ilgu, lai tagad viņa liktenis izšķiras vai nu par labu tam, vai par ļaunu...
Ilga sadzirda soļus čirkstam pa celiņa granti un pacēla galvu. Viņa ieraudzīja nācēju, nemaz nesatrūkās, tikai rokas tai sažņaudzās pie sirds, laimīgu domu domājot: «Tas patiesi ir Juris!»
Viņai likās, ka citādi tas nemaz nevarēja būt un Jurim šovakar bija jānāk šurp, ka beidzot viņas mīlestība un ilgas ir uzvarējušas un Juris ir padevies viņas neapzinīgai iedvesmai.
Juris tuvojās Ilgai kā mēnessērdzīgais. Cepuri viņš turēja vienā rokā, piere tam rasojās sviedriem ne no ārējā karstuma, ne no ātras gaitas, tikai no iekšķīgas uztrauksmes. Cepure viņam izslīdēja no pirkstiem un labvakars aizmirsās aiz dārza vārtiem.
Ilga pacēlās no sola, bet laimes šalkās viņai locekļi bija kā notirpuši, ka nejaudāja un nesaprata ne soļa paspert nācējam pretim. Vai mādamas vai gaiņādamas, bet, viņai pie sola ceļoties, arī rokas strauji izplētās gaisā, lai tad slābani gar sāniem nolaistos zemē.
Sajūsmā Juris satvēra Ilgas abas rokas savējās un spieda tās sev pie acīm:
«Ilga, mīļā Ilga! Žēlo mani!... Ilgāk vairs es nevaru savas mīlas sirdi apslēpt! Ilga, glāb tu mani no manas nelaimīgās mīlas, ja tas tavā spēkā...»
Tikai tagad Ilga domājās saprotot, cik mīļš, cik dārgs viņai Juris bijis un būs. Viņas seja staroja priekā, acis liesmoja svētlaimība, asinis dziedādamas šāvās uz sirdi un, izdzirdušas tur sirds jauno laimi, iznēsāja no turienes laimes ziņu un dzirkstošu prieku pa katru dzīsliņu līdz pašiem pirkstu galiņiem; kad karaliene kāzas svin, visa zeme līksmojas viņai līdzi; bet daļiņai grūt panest būtnes valdnieces laimi, pat tālumā no lielā prieka reibst un dulst mazajie.
Izrunāt Ilga nespēja ne vārdiņa, nejuta arī vajadzības līksmi čalot vai skaļi gavilēt, tikai klusas un svētlaimīgas domas un jūtas piepildīja visu viņas būtni: «Laime nāca un atnāca!»
Ilga kā nespēkā sēdās uz sola vecajā vietā, neapzinīgi vilkdama Juri līdzi, jo viņš nelaida vaļā viņas rokas. Juris noslīga viņas priekšā zemē un elsodams ielika galvu viņās klēpi.
«Ilga, tu nezini manas laimes un sāpju moku, ko esmu izcietis, trīs gadus tevi mīlēdams. Viens es ilgāk vairs nevaru izciest savas mīlas moku! Mani spēki ir pagalam! Es neprasu algas par nopelnu, tikai žēlo tu mani! Bet zini arī, ka bez tevis dzīvot man neiespējami!... Ilga, mīļā Ilgainīt... nepazudini manis, bet saki pestīšanas vārdiņu! Es nedrīkstu savu acu pacelt uz tevi... laimes vai nelaimes gaidās mans prāts ir mulss... Ilga, tevi es mīlu, cik cilvēka spēkā stāv un tu?... un tu... Ilga, vai tu noproti, ka es nedrīkstu šo domu līdz galam izdomāt!...»
Ilga savā laimes aizmāršā glaudīja viņa īsos matus, iešņukstēdamās nolieca savu galvu pie viņa galvas un čukstēja: «Tu mīļo, dumjo puisēn! Vai tas tev vēl jānoprasa? Vai es tev līdzi raudātu, ja es tevis nemīlētu? Sen tevi mīlu un aiz lielas mīlas tev dusmoju, ka tu mani tik ilgi mocīji, nevis es tevi...»
«Cik viss tas neticami, ko skaidri dzirdēju tevi sakām, ka tu mani sen mīlot? Ilga, vai tu tā sacīji?» Juris tirdīja.
«Tā sacīju un mūžam sacīšu!» Ilga gavilēja. «Tikai viena patiesība tagad pasaulē: tu mans! es tava!»
Juris atsēdās viņai līdzās uz sola. Sols ielīgojās, un Ilga kā nevarā piekļāvās pie sava mīļākā pleca. Viena bēda nu bija uz mūžu izbēdāta. Mīlas laimes mokas izbeigtas, sākās mīlas priecas laiks.
«Juri, kā tu varēji mani iemīlēt - tik aušīgu un muļķīgu meiteni?»
«Ilga, es vēl nesaprotu, kā tu mani varēji iemīlēt - tik neievērojamu un niecīgu zēnu?»
«Kā lai es tev līdzinos... tu esi slavens rakstnieks un skolotājs!»
«Uz tevi domāt nemaz nedrīkstēju... tu esi slavena mātesmeita un bagāta gruntniece!»
Katrs pēla savu maziskumu un cēla otra lieliskuma, brīnījās un priecājās bez gala, ka neticamais tagad ticams kļuvis un baudā jūtams...
Ilga ar savu māti palaikam gulēja vienā istabā. Meitas laimdotajā vakarā māte izgulēja pirmo miegu un pamodās. Pati klusu elpodama, viņa dzīrās saklausīt guļošās Ilgas dvašas vilcienus. Tas bij mātes nomoda nakšu parastais laika kavēklis - saklausīt meitas veselīgo elpošanu, elpot ar viņu rakstā un par jaunu iemigt laimīgā apziņā: «Es neesmu viena pasaulē!»
Šonakt māte nesaklausīja meitas elpas un uztrūkās sēdus. Pa mēnessgaismu viņa saskatīja, ka Ilgas gulta ir tukša... stāv nesagulēta, kā no rīta augsti uzpurināta un dienas segu pārklāta; arī otrā istabā neredzēja uguns, kur Ilga dažu nakti mēdza pavadīt, kaut ko lasīdama vai darīdama. Māte gan nemaz neizbijās, kad meitas nejuta nekur tuvumā, bet tomēr viņa piecēlās, apsnāja lielo lakatu ap kailajiem pleciem un gāja uz āru, lai izzinātu, ko Ilga dārzā tik ilgi dara. Pusceļā viņa apstājās, sadzirdusi dārzā soļus un vijīgas balsis. Viņa piebliedās otrā istabā pie loga stenderes aiz aizkariem un lēni atvēra logu. Pa dārza celiņiem staigāja Ilga ar Juri roku rokā un šurp turp.
Virpuķene visu saprata.
«Atlaidies vanags un aiznesis manu dūjiņu... ar labu!» Māte sēri pasmaidīja un gāja atpakaļ uz savu gultu.
Viņa nesauca meitas iekšā, nerāja viņas un nejaucās nemaz jauniešu starpā, labi noskārzdama, ka te vairs nelīdz ne skundēt, ne rāt. Skumjš prieks pildīja mātes sirdi - prieks par meitas laimi, skumjas par savas vientulības sākumu. Divvienība līdz šim bija viņu abu laime, bet atnāca svešs jauneklis un iespiedās vidū, atšķīra māti no meitas. Nāks viņi rīt abi divi priekā starodami un roku rokās pie viņas, stāstīs par savu laimi un kā pienācīgi drošu nodevu prasīs no viņas, lai viņa līdzi priecājas, līdzi viņu laimei gavilē. Nevienam no viņiem ne prātā nenāks, ka no šis dienas sāksies viņas vientulības ceļš, kurš ved, aizved un beidzas tur, par kuriem neviens domāt negrib. Ilgai būs savi prieki, savas bēdas, dalību viņa tur ņems un varēs ņemt, bet tie vairs nebūs viņu abu kopēji prieki un bēdas, kā tas līdz šim bija.
Sirdī novēlēdama meitai visu labu, viņai tomēr ritēja klusas asaras pār vaigiem. Ilgi viņai bija jāgaida, kamēr Ilga ar Juri pabeidza runāt un priecāties par savu jauno laimi un atģidās, ka laiks būtu šķirties. Desmitām reizēm viņi vadījās un šķirās, šķirās un vadījās. Ilga aizvadīja Juri līdz dārza vārtiņiem un tur no viņa atvadījās pēc visiem mīlas mākslas likumiem, bet tad Juris atvadīja Ilgu atpakaļ līdz nama durvīm, un šķirības sākās par jaunu strauji un no visas sirds, itin kā vienam no viņiem rīt būtu jādodas viskarstākajā kaujā un otram parīt vismaz nāve būtu tikpat kā pilnīgi droša.
Kaislajos skūpstos zuda Ilgas jaunavīgā kautrība un atturība un pazuda uz mūžīgiem laikiem. Kā zist viņa piezīdās mīļotā un iegūtā vira lūpām, saviem lunkaniem locekļiem apvīdama mīļākā augumu. Jaunava uzziedēja par sievu ar sievas tieksmēm un tiesībām.
Lai neizbīstas no liesmu versmes, kas pats, ar uguni puķēdamies, to pielaiž sausam salmu jumtam.
Rīta vējiņš cēlās kājās un, miega žāvām kaudamies, pūta šurp gatavi pļauto rudzu smaržu.
«Juri, mīļākais... es esmu laimīga pavisam!... Nav manai laimei vairs robežu!» viņa drebēdama dvesa. «Un tu, Juri?... Un tu? Saki - vai tu vēl ko vairāk vēlies? Ja zini, tad saki! Vai ir tev vēl griba un jauda...»
«... pilienu piepilināt, lai laimes kauss mums pāri kūs? Pēc dzirkstošiem mutuļiem dzēriens atplok, bet mēs priecāsimies labi ilgi par mūsu pilno laimes kausu...»
«Kā tu gribi, manu labo, gudro puisēn...»
«Manu maigo, mīļo Ildziņ! Reibt galviņa tev svaigo rudzu smaržā un smagi elpo krūts... Tu šonakt kāzu nakti gribi svinēt...»
«Juri, tu ļauno man?»
Juris raisījās no kaislajiem pinekļiem.
«Tev ļaunot, kad sārtiem mīlas ziediem tu mani pušķot taisies un tevi tīru zinu kā saules staru? Un acis uz tevis es nedrīkstētu pacelt, ja sevis nezinātu šo mirkli tevis cienīgu un vērtu!»
«Es visa esmu tava, mīļākais! Nekādas laimes es vairs nebaidos!»
«Skaisti mīlu par savu gūt, skaisti mīlas laimes baidīties! Rīts ausis, mīļākā, un arī jaunais rīts laimes alks! Mēs kungi par mūsu mīlu, ne viņas vergi! Mums katra jauna diena ausīs tad, mūsu laimi vairodama...»
«Vērts tevi mīlēt un apbrīnot, manu mīļo un gudro Juri! Mīļi man tavi glāsti, reibinoši tavi skūpsti un sirdsdzidrums drošs patvērums...»
«...un par visu mīļāka man mana ugunīgā līgaviņa! Jā, rīt nākšu un mātei tevi bildināšu...»
«...melniem svārkiem mugurā un balta kaklasaiti? Tas būtu par daudz jocīgi! Ai, neļauno, kad smejos, no sirds smejos!»
«Tev smiekli nāk, bet sirds man drausmīga, ko tava māte sacis par maniem - mūsu nodomiem?»
«Ne māte, bet māmiņa, to iekal galvā uz visiem laikiem! Ko māmiņa sacīšot? Ha, ha, ha! Vai te nu atkal nav jāsmejas no visas sirds! Juri, ar katru vārdu tu topi jocīgāks! Māmiņa taču visu zin! Jau sen!»
«Kad dzirdu, ka tava māmiņa to visu zinot, tad daudz vieglāka top mana sirds... bet kā tad māmiņa sen to varēja zināt, kas nupat vēl nav notikt beidzis?»
«Par to «nupat vēl nav notikt beidzis» tu pelnījis lielu, garu buču!»
«Tik lielu buču uzreiz saņemt par grēku! Sasmalcināsim to sīksīciņās mazbučiņās, tad ērtāk tās iebaudāmas un saldums tas pats!»
«Nevis saldums vien, bet maigsaldums vai saldmaigums! Kā māmiņa to visu zin, tas ir viņas noslēpums, bet viņa pat agrāk to zināja nekā es pati, ka es tevi mīlu, un, ka māmiņa ir sen zinājusi, ka arī tu mani mīlē, to es tagad skaidri zinu un noprotu!»
«Kad tava māmiņa visu zin un atļauj mums visu nakti pa dārzu mēnesi kaitināt, tad par rītdienu man maza bēda, ko māmiņa sacīs, bet lielāka bēda tā, ko mēs māmiņai sacīsim un kā viņai pateiksimies par viņas īsto mātes sirdi.»
«Mana pateicība būs tā, ka iešu tūliņ pie māmiņas un viņai visu izstāstīšu... arī to pastāstīšu, ka Juris ir tik ļauns un nebēdnīgs zēns, ka nelaiž manis vaļā uz karstām pēdām man iet pie manas mīļās māmiņas!»
Gaismiņai austot, Juris palaida Ilgu vaļā un gāja pa tālāko ceļu uz skolu, lai ilgāk būtu vaļa brīvajā dieva pasaulītē domāt un priecāties par savu laimi. Priecājās un domāja par to, kad viņš īsti bijis laimīgāks - vai trīs garus gadus vikdams un cenzdamies pēc Ilgas mīlestības vai šinī brīnumnaktī viņas mīlestību iegūdams?
Guvums ir tikai kāpslis nākošai censībai, kamēr daba panāk savu mūžības nodomu.
Ilga ar savu māmiņu runājās no gaismiņas līdz lielai dienai, tad māte aizdzina meitu gulēt: «Nāks Juris - un kur tad tu tāda miegaina iesi?»
Iziedama māte gudru ziņu aizslēdza durvis.