ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

XII

Pagāja trīs dienas, par dieniņām saucamas, tik īsas viņas izlikās Ilgai ar Juri.
Trešajā dienā Ilga gavilēm sagaidīja savu draudzeni Līviju no Rīgas atbraucam. Māte pašai Ilgai nelaida uz pilsētu braukt, bet aizsūtīja puisi ar atsperniekiem Līvijai uz Mierlavu pretī.
«Tevis, aušas, nemaz vienas tagad no mājas ārā laist nedrīkst! Kuram cilvēkam klāt, tam tūliņ...»
«...ap kaklu, māmiņ! Zināms un tiesa! Cita - labāka darba pasaulē es tagad nezinu darīt!» Ilga neļāva mātei izrāties līdz galam, bet vienu lēcienu bija mātei patiesi ap kaklu.
Līvija atbrauca. Puisis saturēja zirgu lieveņa priekšā. Kā kamolu Ilga izrāva raušus savu draudzeni no atsperu ratiem laukā.
«Līvij, manu smuko, labo, gudro! Kad tu zinātu, kā tu nezini! Tava palīga un gudrā padoma man vairs nevajag, lai gan traki priecājos, ka tu atbrauci, un simtreiz tevi vairāk mīlu nekā senāk! Jau trešu dienu es vairs zemes nejūtu zem kājām... Kad tu zinātu...»
«...ka puiša dēļ jauna meita paliek durna, to nu es redzu un zinu, manu mīļo Ilgainīt!» - tā runādama, Līvija atsvabinājās no Ilgas trešā apkampiena un sasveicinājās ar Virpuķeni.
Līvija jutās Virpuķēs kā mājās. Katru gadu viņa sērsa pie draudzenes, garajās suņu dienās pat nedēļām.
«Līvij, kā es gatavojos tikai pa pilītei vien pilināt savu noslēpumu laukā, un tu jau visu zini!» Ilga bēdājās. «Nu saki man, durno, gudro meitēn, - no kā tu to dabūji zināt?»
Iekšā iedamas, visas trīs sasmējās. Nolika virsdrēbes un gāja goda istabā.
«No kā es zināt dabūju? Ko tu domā, kas man te pierē ir? Acis vai spīdīgas stikla pogas? Jau pērn visu novēroju un pie sevis pabrīnījos, ko jūs abi divi tik ilgi aušojaties kā mazi bērni, kam pirmoreiz liekama mēle pie aukstas dzelzs? Kas nepāriet, tas jādara - jo drīzāk, jo labāk. Kad Rīgā dabūju tavas pēdējās sajukušās vēstules, tad zināju, ka uguns patlaban taisās sprukt pakulās. Nāc šurp, lai krietni apskatu, kā tāds zvēriņš izskatās, ko sauc par laimīgu līgavu?»
Līvija atbīdīja Ilgu pa roku galam, bet Ilga necieta ilgi viņas pētošos skatus, apkampa draudzeni desmito reizi un. tad nosēdināja viņu sev līdzās uz dīvāna. Māte par taisnību rājās, ka Ilga nekā cita vairs nezinot darīt kā tikai karāties otram cilvēkam kaklā. Kā atspole Ilga šāvās no Līvijas pie mātes.
«Māmiņ, mīļo māmucīt, tev nu vienai jāgatavo mūsu mīļajai viešņai svētdienas kafija, kamēr es viņai stāstīšu savu brīnumstāstu no paša gala. Bet, māmiņ, ja arī tu labāk gribētu klausīties...»
«Nē jau! Tavu brīnumstāstu es tikpat labi protu no galvas kā tu pate. Es labāk parūpēšos par miesīgu baudu...»
Māte aizgāja savās saimnieces gaitās, bet Ilga stāstīja Līvijai savas mīlas gaitniecības ceļu. Ne Līvijai tā gribējās klausīties kā Ilgai stāstīt, bet Līvija bija mīļa meitene un īsta draudzene, bez skaudības un nenosliecības ēnas, viņa nekaitināja vairs Ilgu kodīgām piezīmēm, bet paskubināja vēl to vietā un lietā bilstiem jautājumiem stāstiet visu no paša gala un dibena. Līvija zināja, ka viņa dara labu darbu, ļaudama draudzenei izkratīt savu pārpilno sirdi un tā drīzāk nomierināties Ilgas dzīvsudraba dabai.
Ilga ar Līviju bija viena vecuma, viena auguma, bet citādi miesīgi un garīgi pilnīgi pretstats viena otrai. Ilgu varēja saukt par smuku, pat par skaistu, bet Līviju - par glītu un interesantu, kas pat lielākā jaunu meitu barā bez ievērības nepazudis.
Smukuma jēdziena ziņā iebilstams, ka Ilgas un Līvijas vecumā pasaulē nemaz nav nesmuku vai neglītu jaunavu, ja tikai daba devusi jaunavai veselu miesu un viņa pati sev uzglabājusi tiklu sirdi, jo jaunība un nesamaitāta sirds, ko skaidrās acis izspulgo, ir pašas par sevi jau liels skaistums.
Ilga bija tumšmate, saulē nodegušu, apaļu seju bronzas atspīdē, bet Līvija pelnu krāsas matiem un iegarenu, caurspīdīgi bālu seju kā alabastrs. Cik pirmā bija ugunīga, vētraina un kustīga kā ūdenszāle, tik otra vēsa, atturīga un pārlicīga visās lietās. Līvija simpatizēja cīnītājām par sieviešu ideālām tiesībām, bet Ilga aizbāza ausis pirkstiem, kad par šo jautājumu runāja vai strīdējās.
«Es negribu būt vīriešiem līdzīga un savam vīram vēl ne tik! Ja sieva turas līdzīga vīram, tad tur kopā iznāk divas bābas. Savu mīļāko es paaugstināšu uz ziedokļa akmeni un, ceļos mezdamās, viņu dievināšu. Līdzīgu nevar dievināt, tikai pārāku...» - tā jau skolā meiteņu gados Ilga ietiepīgi aizstāvēja savas domas, Līvija turpretim vīrieti iedomājās tikai kā biedri un draugu, par mīļākā un vira attiecībām pret līgavu un sievu domājot vien, viņai riebas un tirpas šāvās caur kauliem.
Ilga mīlēja gaišus, vieglus uzvalkus, kruzuļus un cakas, Līvija valkāja tikai tumšpelēkas vai melnas drēbes, pieglaudīgas un gludi šūtas no smagiem audekliem. Līvija pūlējās izlikties vecāka, nekā patiesībā bija; viņa sadalīja nodaļās un šķirās savas un citu domas, pat jūtas, ievietodama tās smuki plauktiņos un atvilktnēs pa labi un pa kreisi, viegli paņemamas vajadzības gadījumā.
Pirmajā satiksmes un lielās izrunas bridi Ilga nemaz nejaudāja draudzenei sakarīgi izstāstīt savu brīnumstāstu. Ņegu ņegām viņas domas joņoja, tāpat valoda sprēgādama lēkāja no viena gadījuma uz otru un aizķēra notikumus, kuri viņai nejauši iešāvās prātā un acumirkli izlikās par pašiem svarīgākiem.
«Līvij, tu man vēl nemaz neesi sacījusi, kā tev mans Juris patīk? Vai tu varētu viņu mīlēt, ja būtu manā vietā?»
«Tu ļoti muļķīgi jautā, mana mīļā mazā! Ja es būtu tavā vietā, tad, gluži dabiski, citādi nevarētu būt, ka arī es Juri mīlētu, jo tad man arī būtu mīlas reibā tāpat sajukusi galviņa kā tagad tev. Tu zini, ka mīlas lietās teorētiski es esmu stipra, bet praktiski man nav no viņas ne mazākās jēgas, ne jausmas. Tavs Juris ir glīts un vesels miesā un garā vārda labākajā nozīmē - tāds pa manai garšai ir vislabvēlīgākais spriedums par katru vīrieti. Un, kad viņš tik saudzīgs un saprātīgs pret tavu ugunīgo straujumu un aizrautību mīlas pirmajā ziedu laikā, kā tu man nupat atzinies, tad par to viņš man kļuva vēl vienu grādu simpātiskāks...»
«Es saprotu tavas domas, mīļo Līvij, bet nenievā manis savā sirdi un prātā par daudz, kad no dabas es tik nestipra un tā aizraujos no savas mīlas. Es mānījos, tev rakstīdama, ka gribu iet par skolotāju, mānījos, gribēdama sev iestāstīt patiku un gribu pēc tālākas augstākas izglītības, bet viss tas bija nieki, mans vienīgi kārotais mērķis ir mīlējams virs un precētas sievas dzīve... citādi es nejūtos un nejutīšos pilnīga... neizsmej un nenicini manis, mīļo, labo...»
«Kamdēļ smiet un nicināt, kad savai dabai tu padodies ar miesu un garu? Varbūt ir taisnība, ka sievietes vienīgais mērķis pasaulē esot par māti kļūt. Mūsu lielākais nopelns ir, kad rādāmies, kādas radītas esam. Tu pazīsti sevi un rādies, kāda esi, tāda dūša vien - jau skaitāma par lielu nopelnu. Tu esi slavena meitene un būsi tikpat slavena sieva, māte un vecmāte, par to es ne druskas nešaubos, no pašas dabas tu esi uz to radīta un izvēlēta. Es tevi apskaužu, Ildziņ, tici tu man! Es laikam esmu radīta no citas vielas. Kā teicu, es apskaužu tevi un jūs, visas naivās, kas visu fiziski rupjo un neģēlīgo protat ietērpt mīlas dzejiskā plīvurā. Varbūt jūs pelnāt varones vārdu? Es sevi dažubrīd nožēloju, ka nespēju un laikam nekad nespēšu tā mīlēt, ka varētu aizmirst visu varmācīgo un man katram nervam pretīgo, lai daudzinātās mīlas vārdā pat aizgrābtībā padotos vīra iegribai, kā bībele pavēl. Es nelielos, kā to tukšīgas un vīra kāras meitenes dara, sacīdamas, kamēr neredz izdevības labi apprecēties, ka viņas nekad un nemūžam neprecēšoties, es pat skumstu par savu negribu un nepatiku pret laulības dzīvi, - bet, kad nu es līdz šim neesmu iemīlējusies, tad laikam nekad neiemīlēšos un neapprecēšos. Mans liktens ir nodzīvot mūžu vienai jeb vecmeitā, kā vīrieši mūs rupji zākā, vecmeitu piezobodami un iedomādami par nelaimīgāko radījumu pasaulē, bet par vecpuisi likdami ciniski prast, ka viņš ir tikpat vērts, cik precēts vīrs, visu tāpat pieredzējis un izbaudījis, tikai gudri izvairījies no laulības jūga... tā, mana mīļā, nu es beidzu savu lekciju.»
«Un manu gudro, dārgo zelta gabaliņu vīrieši neprastu cienīt un mīlēt?...»
«Laikam jau ne! Iekārota esmu daudzkārt, pat uz laulības kopdzīvi dažkārt uzaicināta un vilināta, bet tā mīlēta, kā es to gribētu, nekad vēl neesmu tikusi. Manu miesu daudzi gribējuši, bet, vai man arī savs patstāvīgs gars ir un sava jūtu un dvēseles dzīve, tā neviens man nav prasījis, nedz arī kāds par to licies zinot, kas iedrošinājās man acis sacīt, ka mani mīlējot. Kas manu dvēseli iemīlētu, tas atmodinātu manu mīlu un tam es atdotu savu miesu, kaut zobus sakodusi, bet otrādi nekad! Kad redzu, kā vīrieša skats, ap manu augumu maldīdamies, kaislībā apmiglojas, tad ciešu pat fiziskas mokas!»
«Tu apskaužot mani - tas gan grūti ticams un manai dumjai galvai nesaprotams, bet tevi es apskaužu no tiesas par tavu gudro un vēso prātu. Kur es elpu pūšu - kā spogulis apmiglojas, kur tu savu dvašu virsū pūt - kā dūmi izklaidējas un viss top skaidrs un gaišs. Tu cīnīsies par visu sieviešu tiesībām, gūsi laurus zinātņu laukā, kāpsi pašā kalngalā, bet es līkāšos ap ģimenes ugunskuru...»
«...siltumā un aizvējā, kā lejā mēdz būt, bet vēss ir kalnu gaiss, un vientulis jūtas, kas kalngalus ir sasniedzis. Tā mēs dienu mūžu esam un būsim nemierā ar savu dzīvi, bet taisni šis nemiers ar iegūto un dziņa pēc kā cita - labāka ir mūsu dzīves laime. Mēs ticam, ka nāks reiz labāka nākotne, un katrs pa smilšu graudiņam nesam šai laimīgāks pils būvei. Vienād uz priekšu kā strauta dzidrais ūdentiņš, citād duļķis un smakums cilvēkam neizbēgami. Nevaru nelaimīgāku radījumu iedomāties kā daudzinātos eņģeļus viņu mūžīgā un vienmuļīgā svētlaimībā - bez dziņas un cerības uz ko jaukāku, pilnīgāku un nesasniedzamu...»
«Es arī neticu, ka varu vēl laimīgāka kļūt, nekā tagad esmu... tātad nožēlojama...»
«Tu netici? Vai tu lielies, mānies vai mani gribi vilt. Ko tu tik bieži pa logu skaties?»
«Ha, ha, ha! tu gudriniece! Es skatos, gluži vienkārši, vai Juris nenāk!»
«Ja nu Juris nāks, vai tad tu nebūsi laimīgāka, nekā tagad esi?»
«Nu zināms! Un vēl simtukārt!»
«Un kad Juris atnāks?»
«Tad tūkstoškārt!»
«Tu jau esi mīlas niķos un baudā īsta māksliniece, mīļo Ilgainīt! Paklausies vēl manu gudrību piedevām! Mīlai ir daudz posmu, kuri tāpat maucas un turas viens otrā kā zaļā upes stiebra posmi. Patlaban tu atrodies uz apsolītās zemes robežām. Mīlas solījumi ar savām moku ilgām un gaidu mokām ir beigušies, nu sāksies mīlas piepildījumi posms pēc posma: līgava, brūte, jauniete, sieva, jaunā māte, vīramāte, sievasmāte, mīļā māte un tā māte mātes galā. Es varu tev apgalvot un pastāstīt, ja tas tev prieku dara un tik klausīties, ka katrā jaunā posmā tu jutīsies kā savā mājā un savā vietā, tikai piedevām vēl drusciņ laimīgāka nekā iepriekšējā posmā - tik aplam apskaužami lokana un piekļāvīga tava daba...»
Virpuķu māte stāvēja jau labu brītiņu durvīs un smaidīdama klausījās jaunajās gudrībās.
«Ļoti patīkami skatīties un klausīties, kā grabītis grab un tukšītis tukšojas, pat sejas viebās neviebdami. Nu diezgan tukši tukšoti, nāciet labāk launagā pie svaigiem plāceņiem. Pirms ejam, atļaujiet arī man piemest jūsu virai pa piparam: masalas izguļamas bērnībā, pirmā mīlestība - jaunībā! Pret šīm divām kaitēm vēl zāle nav augusi. Un tu, Līvij, nemaz nedižojies! Ir zīmes, kas neviļ! Pērn tu vēl vīriešus tā neplosīji lupatu lēveros kā šogad. Nāks laiks un stunda sitīs, kad tu metisi visas grāmatas uz laiku aizkrāsnē un tāpat durnosi kā šī mana mīļā aitiņa, kad griezons piesitas!»
«Ilgas māmiņ, es jau arī to taisni vēlētos, bet ko tur darīt, kad man krūtis tāda koka sirds!»
Jaunavas palaunagoja, un Ilga vairs nekur nevarēja miera atrast, Juri gaidīdama, bet tomēr kautrējās Līviju sev līdzi uz skolu vedināt. Līvija noprata Ilgas bažas un nāca tai talkā.
«Ko tur skumt, ko bēdāties, Ilgainīt! Veca dziesma: kad kalns nenāk pie Muhameda, tad Muhameds iet pie kalna, un mēs, kā jau mazāki gari, iesim pie - kalniņa!»
«Tu zelta dvēselīt! Pievakarē Juris būs klāt kā likts, bet es vairs nevaru tik ilgi nociesties! Mums vēl smalki jāpārliek un gudri jānorunā, kā un cikos mēs rīt brauksim uz Mierlavas izstādi. Tās būs trīs debešķīgas dienas! Lielais paldies tev, ka tu taisni priekš izstādes pie mums atbrauci. Nu mēs būsim vairāk sazvērnieki savā pulciņā un varēsim kopā uz izstādi braukt un kopā turēties. Vai zini, agrāk es gāju bieži vien viena pati uz Veiku skolu pēc avīzēm vai grāmatām un raustīties vai bīstīties man prātā nenāca, bet tagad man, vienai turp ejot, tā savādi metas ap dūšu, laikam aiz bailēm no ļaužu skaudīgām valodām un greiziem smīniem, kurus gan mēs lielāmies nicinām un neievērojam, jo Jurim es vairāk uzticos nekā pati sev... tu zini! Kur citur tāda žeigstīga drausme varētu celties? Jauki, ka tu akurāt tagad atbrauci! Nu mēs varēsim divatā staigāt šurp turp bez bēdas.»
««Divatā vien? Un kur tad jūs, divatnieki, mani, trešnieku, ieslodzīsiet?» Līvija jokoja, un Ilgai atkal uznāca vecā kaklā krītamā lēkme par tik skaistu joku. Jokiem un smiekliem viņas posās un devās ceļā uz Veiku skolu.