ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

XVII

Skaidrs rīts ausa, spoža saulīte lēca septembra mēneša pēdējā dienā. Laiciņš piepaturējās, kā allažiņ vēlvēlīnā vasarā nākas.
Kaupuru Mārtiņš gulēja atkaru galvu gultā, un rīta saulīte spīdēja viņam taisni mutē. No rudens stīvuma saules siltumā un gaismā atžirgusi, tauka muša izlietoja veselības kopšanas nolūkam skaisto rudens rītu un pastaigājās laiki pa Kaupura degungalu, kājiņas trīdama, spārniņus vicinādama. Degungals vēl pacieta tādu rupju apiešanos, bet padegune ir vārīga vieta arī miegā midzējam. Kad muša ar savu snuķīti aptaustīja abas krūmiem aizaugušās mežalas un staigāja tām riņķī lielā nesaprašanā, kurā alā būtu visdrošāk iekšā līst, tad Kaupurs lielā patikā šķobīja lūpas, grozīja ūsas un raustīja degunu, bet no tādas niecīgas zemestrīces vien muša nebijās, tikai kad viņā droši spraucās vienā alā iekšā un zemestrīcei pievienojās viesuļa grūdieni stipru šķavu veidā, tad muša atstāja savu satricināto stāvokli un aizlaidās pie griestiem.
No šķavām Kaupurs pamodās kā no dziļa nāves miega. Viņš sakustējās gultā un žāvādamies veselīgi izstaipījās. Vienus sānus viņš juta siltus, kā nosutušus. Brīnīdamies un elpu aizturēdams, viņš ģida, ka viņam gultā līdzās guļ otrs gulētājs, kurš arī sakušņājās un apsviedās uz otriem sāniem. Brīnums, vai tad viņš vakar Čaugsterē vai Kaķītī tā sviķojis, ka paņēmis līdzi uz māju kādu biedri vai draugu, bet nu pats vairs nekā neatceras?
Laiski viņš pagrieza galvu sānis, lai paskatītos, kas tas tāds par ērmu viņam līdzās guļ. Acis izblisinājis, viņš saskatīja aiz kuplas matu kodeļas sārtu auss skripstiņu ar zelta auskaru, lejāk apaļu, sārtu plecu, no kura cakainā iedomājamā piedurkne bija noslīdējusi elkoņa locītavā.
Žibīgi viņš pacēlās sēdus un pārliecās gulētājai pāri, lai varētu ieskatīties viņai sejā.
«Amālija!... Tavu trakumu, kā es esmu aizgulējies!»
Acumirklī viņš izlēca no gultas, aprāva prāvākās virsdrēbes, paķēra zābakus rokā un uz pirkstgaliem devās uz durvīm.
Amālija tomēr pamodās, pataustīja ar kailo roku, ka pusgulta tukša, un laiski pa miegam ieprasījās: «Kur tu tik agri skriesi?...» Pusteikumā viņa aprāvās un atkal aizmiga.
«Cst!» Mārtiņš nocistināja, klusi durvis vērdams, bet nepaguva otrā istabā ne pāra soļu uz priekšu paspert, kad spēji atsprāga atpakaļ un aiz nobīļa tam zābaki izšļuka no rokas un nokrita ar troksni zemē.
Otrā istabā uz dīvāna gulēja Varpogu māte, tikai pa pusei izģērbusies un ar lielo lakatu apsegusies.
No trokšņa viņa pamodās un tūliņ rūpīgi ieprasījās: «Kur tu tik agri skriesi, Mārtiņ? Vai dzert meklē? Visādu dzeramo tu atradīsi savā istabā uz galda... ej vien atpakaļ pie savas jaunītes...» Un, plati smaidīdama, Varpogu māte atkal iemiga.
Kaupuram uznāca nevaldāmi smiekli par savu aizmāršību. Viņš atsēdās turpat rakstāmistabā pie galda un smējās, smējās, klusi kakšinādams, bet no visas sirds, ka asaras kā pupas bira pār vaigiem.
Varpogu māte pamodās pa otram lāgam un miedzīgi ieprasījās: «Ko tu smej kā nīcis? Vai priecājies par savu jauno laimi... aha... nu jā...»
Kad Mārtiņš neatbildēja, viņa apsviedās ar savu smago augumu uz sienas pusi, ka viss dīvāns saļodzījās un iečīkstējās no viņas svara, un norūca: «Tīri kā vakar dzēris, bet šodien reibst!»
Vairāk viņa par Kaupuru nelikās zinis, bet sāka krākt par jaunu.
Smiekli aizdzina, raudas noskaloja Kaupuram visu dullumu.
«Tavu trakumu! Pavisam un galīgi biju aizmirsis, ka vakar mani ar Amāliju salaulāja. Un aizmāršas dullumā es sevi vēl noturēju par apaļu puisi. Jocīga pasaule! Kas puisim liegums, tas vīram esot pienākums. Agrāk uz brītiņa nedrīkstēja manis ar jaunkundzēm atstāt vienatnē un tumsā, bet nu māte pati mani dzītin dzen atpakaļ pie meitas. Tad vienā istabā puisim ar meitu kopā atrasties bija grēks, nu vienā gultā kopā gulēt esot vīra tiesība un pienākums! Tātad neesmu vairs puisis, bet esmu precēts vīrs, bet, no kura laika un cik ilgi, tā es patiesi nezinu! Ak šitāds tad izskatās precēts vīrs ar visām savām tiesībām, kas vakar vēl bija liegums!» Viņš, galvu grozīdams, aplūkoja sevi lielajā spogulī.
Lieta grozījusies bija, bet, vai uz labo vai ļauno pusi, tā viņš neizprata. Tātad ne te vairs kā ko bīties, ne ko kaunēties. Tur otrā istabā gulēja Amālija puskaila, bet viņam bija tiesība bez raustīšanās iet iekšā, un Amālijas pienākums ir nemaz netrūkties, bet skatīties viņam droši acīs. Viņa biklums un kautrība tiktu noturēti par gļēvumu un vīrišķības trūkumu. Un vakar šāda pārvērtība esot notikusi, bet, kurā brīdī, kurā stundā, dienu vai nakti, - tā viņš nezin, neatceras un nepavisam nevar saprast.
Viņš sen bija paradis alu un degvīnu dzert lielā daudzumā, galva viņam daudz nereiba, kājas krustiski negāja mēle šļupstis nerunāja, liels un varens vēl bija viņa zaļoksnības spēks, bet šorīt pirmoreiz mūžā viņam bij tāda sajuta, ka vakar visi svarīgie, svinīgie un jautrie gadījumi notikuši kā pa miglu, kā pa tumsu. No viena zināma acumirkļa, kad viņš ar Amāliju griezies trakulīgā dejā, viņš vairs itin nekā lāgā neatminējās, bija tikai tāda kā sapnī redzēta nojauta, ka reibinošā virpulī viņš ar Amāliju kā pa gaisu nesies, kamēr uzreiz atradušies abi - laulības gultā.
Vai viņš vakarējās viesībās nav izdarījis vai sarunājis kādas muļķības, par to viņš maz bēdāja. Viņam dikti slāpa, un smīnēdams viņš atgriezās guļamistabā pie Amālijas.
«Kad tad cilvēks lai sadzeras, ja savās kāzās ne!» viņš nosmējās par vakardienas dullumu un aizmāršību, alus pudeli vaļā taisīdams. Viņam lieliski slāpa, un, glāzi pēc glāzes dzerdams, viņš iztukšoja divas pudeles. Nu gāja tūliņ pie sirds arī kupls dūms, un jautrā dūšā viņš atsēdās uz gultas malas pie savas jaunās sievas, viņu vārīgākās vietās kutinādams un tā viņu no miega modinādams laimīgā dzīves īstenībā.
Amālija pamodās pirms pūcīga, bet drīz arī viņa kļuva jautra un vēlīga. Kaisli viņa apvijās abām rokām Mārtiņam ap kaklu, novilkdama viņa galvu uz savām krūtīm. Viņi smējās un jokojās, dzina mazas nerātnībiņas, kādas klājas un piederas diviem, kuri nupat savienoti par vienu. Cik patīkami un ērti nodoties mīlas priekiem un līksmei bez bailēm, bez kautres, ka tikai sveša acs nenoskārst un neapskauž viņu sakara un laimes.
Varpogu māte arī pamodās un nopriecājās par savu bērnu laimi otrā istabā, kur viņi nu mīļi un droši dūdo kā divi sila balodīši...
Viņa tomēr piecēlās, plati smaidīdama, un lēni aizbīdīja durvis, kuras Mārtiņš bija atstājis paviru.
Varpogu māte nomazgājās, saposās, uzkopa rakstāmistabu un izgāja saimniecības gaitās, durvis aiz sevis aizslēgdama, lai neviens vēl vai agrs kāzu viesis jaunlaulātos tīši vai netīši netraucētu.
Kad pēc kādas stundas laika viņa atgriezās un gribēta jauno pāri celt augšā, tad viņa atrada abus cieši šaķērušos cietā miegā guļot. Varpogu mātei salikās rokas kā uz lūgšanu un laimīga nopūta izlauzās no paša sirds dibena. Viņai gribējās puspasaules saukt kopā un neticīgajiem Tomiem parādīt: «Skatieties, te dus laimīgs laulāts pāris... jaunais pāris... savas laimes un prieka pieguruši! Un šī pārīša laime ir mans roku darbs!»
Tā Varpogu māte patiesi domāja, bet jaunais vīrs dusēja mīlas saitēs saldā miegā, viņš bija apprecējies - kā pa miegam.