ZEIBOLTU JĒKABS

CAURIE ZIEDI

XIX

Pasaulē ieviesās ačugārnais ritums. Ja saule vakaros lēktu un rītos rietētu, ļaudis laikam nemaz nebrīnītos.
Piektais gads rudenī riesa pumpurus un ziemā sāka ziedēt krāšņiem, bet - cauriem ziediem. Debess blāzmojās, zeme sārtumus kāri uzsūca, baznīcās un krogos norisinājās darbībā, kas ačugārniskumu ačugārni stūma, dzina, trenca nezin kurp.
Mailītes skola atradās nomaļš no lielā ceļa, un pirmie vētras brāzieni skolēniešiem aizgāja nepamanīti garām, tikai no otras un trešas mutes Kaupurs dzirdēja, kādi jauni vēji pa zemi aurojot, bet viņš netika ne gudrs, ne traks, no kurienes šie vēji nāca un kurp viņi skrēja.
«Atdariet dzīvības vārtus, sakuriet brīvības sārtus!» straujš dzejnieks drošumā pārrobežis dziedāja. Nezin vai viņš pats saprata, ko dziedāja, bet gluži droši, ka mazie ļaudis viņa nesaprata. Jaunmodes kankariem apkāra veco atriebības cīņas saucienu: aci pret aci! zobu pret zobu! Tāda gudrība vairumam bija pa prātam. Lai cik niecīgs smūdzis, bet atriebības ierocis katram varens - un atriebība ir salda. Atdarīts tika uz nebēdu. Ritēja asaras, ritēja nauda, aizritēja katra savu vietu - kur zemāka leja, kur dziļākas kules. Vadoņi paši plēsās par ceļu un mērķi, bet vadāmie viņus saprata retā vienprātībā; nu ir laiks vilciņam - atdarīt visiem un katram, kas izdarījis nepiedodamo grēku, iegādādamies bez citu atvēles sev divus svārkus. Un svārks var būt arī kažoks. Dažs labs vai ļauns, kas savu mūžu tikai otra mugurā kažoku redzējis, tikai otram kājās siltumzābakus skatījis, tagad ar izlīdzinošās taisnības un savas dūres palīgu pats savā mugurā un savās kājās lepni valkāja šādas siltas mantas ārīgi, bet alkohola iznīcības slavā iekšķīgi sildījās viegli gūtām visādām precēm un tādā daudzumā, ka gadiem nevarēja paģiru izgulēt.
Nemieru vējš pūta, un, kuru viņš apvējoja, tas nemieru sajuta savā sirdī, nemieru ieraudzīja savā dzīvē un iekārtā. Katrs apgarotais sevi lielīja par likteņa pabērnu bez mazākās paša vainas, cits lēkšis gribēja ielēkt siltajā saulītē, dažs kā cieši acīm joņoja iedomātās laimes mītnē, bet atmoda visiem bija vienāda, lai arī necerēta un negaidīta.
Pusceļā starp Malienu un Čaugsteri ap pašu pusnakti salīcis augums kūņāja pa lielceļu laiski uz priekšu. Mugurā viņam bija pauna, villainā gultas segā iesieta. Segas sasietos stūrus viņš bija pārmaucis galvai un vienam plecam pāri, tā ka mezgls nāca uz krūtīm, bet paunas smagums uz muguras kūkuma, kā sievietes mēdz villas nastas nest uz tālām vērptuvēm. Pusnakts ceļotājs bija Sveķīts.
Kad jaunajai brīvei salna nokoda pirmos asnus, tad atzalas dzinās brīnumainas. Nav ko skumt, ko brīnīties, kad par brīvi katram ir savāda jēga, bet Sveķīša jēga par brīvību gan bija pavisam kropļaina un delverīga.
Deviņus gadus viņš bija par palīgskolotāju, un katru ziemu viņš iemīlējās visās lielākajās trešziemniecēs, bet nāvīgas bailes no priekšniecības un kauna bēda no ļaudīm, ka viņa neķītrība nenāk pasaulei zināma, savaldīja viņa versmaino iegribu. Gads pēc gada pagāja mocoša «jā» un «nē» cīņā, bet līdz šim ne ar pirkstiņu viņš nebija iedrošinājies neķītrā nolūkā skolniecēm piedurties, lai gan sirds un galva bija pilna neķītru jūtu un domu.
Aizturētā kaisle, nāvīgās bailes, kauns un šaubas žāvēja viņa spēku, nokāva viņa gribu un dzina viņu uz nedabiskiem baudu ceļiem...
Piektajā gadā viņa kaislība uzvarēja bailes un kaunu. Brīvību viņš saprata pa savai garšai.
Šinī laikā Sveķītim pēc negantām pūlēm radās atļauta un drosme sadomāt iemeslu, iesaukt izredzēto - pašu brangāko skuķi savā istabiņā un iedot viņai mutes, lai gan, tādu Hērakla darbu darot, viņam visi kankari trīsēja.
Viņa izredzētā bija ņiprs, tumīgs muižas graudnieka skuķis, kurai mīlestības padarīšana vairs nebija sveša lieta; pie gruntnieku vai saimnieku meitām viņš vēl ķerties nedrīkstēja, tās viņš domās pataupīja uzēdām.
«Ačka, vai tu traks? Ja es to pastāstītu vecajam skolotājam!» meitene pirmajā izbīlī iesaucās, tad niķīgi viņu biedināja, kamēr beidzot viņam kaunīgi un vēlīgi uzsmaidīja.
«Nestāsti, mīļā, nevienam nestāsti!» Sveķīts lūdzās. «Tu man traki patīc... tu esi smukāka par visām citām meitenēm... citas meitenes tikai lebezes pret tevi... es tev nopirkšu pulka, pulka konfekšu...»
Viņi salaba. Ar saldo solījumu skuķis bija uzvarēts; skuķim arī glaimoja, ka pats skolotāja jaunskungs viņu izvēlējies sev par brūti. Skuķim tepat skolā jau bija brūtgāns, brašākais no muižas graudnieku zēniem. Skolotāja jaunskungs tomēr bija pavisam kas cits! Nekas nekait, kad divi brūtgāni reizā, bet, ja pirmais brūtgāns dabūšot zināt un skaitīšoties, tad skuķis nodomāja uz pēdām tam dot vilka pasi.
Meitenei sākās skolā viegla diena. Sveķīts viņu visādi tillināja. Acīgās līdzskolnieces drīzumā noskārta, kāda laime uzziedējusi graudnieka meitai.
Aug sunītis, aug sunīšam zobiņi. Otrā izdevīgā brīdī, kad skuķis neaicināts un izdomāta iemesla dēļ ieradās viņa istabiņā, viņam radās dūša apkampt skuķi.
Kad kādu vakaru galvenais skolotājs aizbrauca uz krogu ar draugiem uz naudu kārtis paspēlēties un pirms rīta gaismas nebija mājā gaidāms, tad Sveķīts nodomāja tik izdevīgu nakti izlietot - meitās iešanai.
Visu vakaru viņš staigāja kā driģenes saēdies. Graudniekzēns viņu novēroja, baltas acis uz viņu valbīdams. Pēc vakara pātariem Sveķīts īdēja vienatnē veselu stundu, nogaidīdams laiku, lai visi nelūgtie liecinieki iemigtu, tad basām kājām zagās pa tumsu uz meiteņu guļamistabu. Aiz uztraukuma viņam sirds vai pa kaklu lēca laukā, bet, kad licējs bija nolicis, tad jāiet bija, lai tur vai dzīvas ugunis būtu priekšā. Gultu sataustījis, viņš laidās gulētājai garšļauku līdzās, zobiem klabot, svepstēdams, lai meitene nebīstoties, viņš tas esot, pats skolotāja jaunskungs un viņas draudziņš...
Viņš nedabūja ne pakušņāties, ne brūti apmīļot, kad guļamistabas durvis otru lāgu klusu vērās un pa durvju spraugu ieslīdēja graudniecēns ar grīstē sagrieztu dvieli rokā. Dvieļa galā vēl bija iesiets ciets mezgls. Grīste sagriezās gaisā un sāka jautru, bet sāpīgu deju pa Sveķīša muguru un sāniem.
Niknais sacensis un velētājs netaupīja savas brūtes novīlējam ne galvas, ne acu. Skuķis pie pirmā sitiena kā glodene izslīdēja pār gultas malu un noslēpās pagultē. Līdzīgi sacensības un atriebības kari Malienas skolas meiteņu istabā nebija sveša lieta. Sveķīts cieta ko cieta, aiz pārbīļa ne vaida nevaidēdams, bet, kad velētājs nemeta miera, tad metās kučkis no gultas laukā. Otrā istabā vēl norisinājās asa cīņa, tad Sveķīts spruka no sava vajātāja nagiem vaļā, kurš dvieli bija nosviedis un pārmaiņus dēļ apstrādāja viņa seju nagiem.
Gluži aizelsies Sveķīts iekrita savā istabā gultā un raudāja rūgta žēluma asaras, ka nekas, itin nekas viņam neizdevās pēc prāta. Sākums tik skaists, bet gals šausmīgs, ka par rītdienu pat domāt neiedrošinājās.
Kad troksnis apakšā norima, viņš uzdrošinājās uztaisīt uguni un sevi spogulī apskatīt. Kā tad! Liela prieka viņš nesaskatīja, tikai redzēja, ka ap kreiso aci ir zilgans pampums, bet labo vaigu grezno asiņainas līdzteku švītras. Visu nakti viņš miega negulēja aiz bailēm, kā lai šāds viņš rīt rādās vecākā skolotāja un skolēnu acīs? Sagudroja mānīties, ka nakti viņš tumsā kritis pa ledainām āra trepēm un uz sliekšņa akmeņiem nodauzījies.
Kas viņu tik smalki apstrādājis, tā Sveķīša prātiņš nespēja izgudrot. Viņš nevarēja iedomāties, ka viņa paša skolniekam ir tāds spēks un dūša, lai gan viņam cieņas un bijības skolas bērnu starpā nekādas nebija.
Graudnieka zeņķis bija nolāgojis, ka Sveķīts viņam novīlis brūti, uzglūnēja viņam vairāk naktis no vietas, kamēr to notvēra un iepēra pēc visiem muižas puišu mākslas likumiem. Zēns nevarēja nociesties, nepalielījies ar savu varoņdarbu draugu un biedru acis. Biedriem atkal bija savi citi draugi, un nepagāja ne nedēļa, kad pa visu pagastu paudās zina, kādus darbiņus palīgskolotājs pa skolu dzenot, tikai galvenais skolotājs nekā nedabūja zināt.
Sestdienā arī muižas graudnieks atbrauca savai meitai, Sveķīša brūtei, pretim. Kad visi skolēni izklīda katrs savu malu un vecais skolotājs aizgāja uz savu galu, tad graudnieks uzkāpa augšistabā pie Sveķīša. Ar vienu lāča ķetnu viņš sagrāba Sveķīti aiz kumbra, ar otru izvilka no kažoka azotes zirgu mietnieka kančuku un īsā laiciņā pataisīja Sveķīti mīkstu kā lūku, lieka vārda nerunādams. Sveķīts tirināja kājas, smilkstēja, gaudoja klusi, kamēr raudādams laida lūdzamo vaļā, jo turēties pretim vai kliegt palīgus viņš nedrīkstēja.
«Pagasts ar tevi galā netika, no vietas ārā nedabūja, bet es tikšu, to tu, puis, ievēro! Šitais bija tikai tievgalis, bet, ja tu par šito pašu maksu neaizskriesi pie deviņiem velniem un pirmdienā vēl būsi skolā, tad nāks resngalis! Ar sūdzībām pie mācītāja vai inspektora es nedauzīšos!»
Sacīja un aizgāja.
Sveķīts aizbultēja durvis un iemetās uz mutes gultā. Viņš raudāja ne aiz sāpēm un kauna, bet aiz nevarīga niknuma un bezspēcīgām dusmām. Puspasaules viņš samaltu miltu miltos, kaut tikai viņam būtu tāda vara un Simsona spēks. Ko tad viņš īsti ļauna bija darījis, ka liktens viņu tā vajāja? Kā tikai viņš roku izstiepa pēc priekiem un laimes, tā tūliņ posts un nelaime ar deviņām piedevām bruka viņam virsū.
Viņš noslīdēja gultas malā zemē un lūdza dievu, ka viņam pašam aiz šausmām mati cēlās stāvus.
Ka viņam ilgāka dzīve vairs Malienā nav, tas bija viens, kas tiesa. Viņš aizgāja uz vietējo pagastnamu un izkauca no pagasta vecākā mēneša algu uz priekšu. Cik viņam mantiņu bija, tās viņš sasēja gultas segā, nogaidīja nakts tumsu un izslapstījās no skolas laukā, ka ne pelīte nečakstēja, viņam aizejot.
«Nu ardievu, Maliena! Sveķīša kungu tu vairs neredzēsi...»
Laiciņš bija mīlīgs un pielaidies, iešana bija slavena. Ap pusnakti viņš verstis četrdesmit bija nokātojis. Ceļu viņš smalki pazina un zināja, ka atrodas pusceļā starp Malienu un Čaugsteri. Viņu panāca braucēji četros pajūgos, katrā pa trīs, pa četri cilvēki iekšā. Pēriena un juku laiku iebaidīts, Sveķīts tramīgi iecilpoja ceļmalas sniega kupenā un piebliedās pie paegļu krūma. Trīs pajūgi palaida slaidiem rikšiem garām, bet ceturtais pieturēja, un aizsmakusi balss viņam uzkliedza: «Kramplauzi, kam ļaužu? Kurp iedams?»
«Uz Čaugsteri, mīļie kungi.»
Braucēji savā starpā sačukstējās.
«Ja taisnību runā, nāc šurp un sēsties iekšā!» viens kliedza. Kad Sveķīts tā kā baiļojās un vilcinājās, tad balss vēl sirdīgāk kliedza: «Nu, tūļa, kas būs!» Otrs izrāva revolveri un izšāva divreiz gaisā. Ilgāk Sveķīts nedrīkstēja pretoties viņš ielika savu paunu kamanu priekšā un uzsēdās pats tai virsū. Kliedzēju Sveķīts pazina par Trallā Jāni, un arī abi pārējie kamanās sēdētāji viņam likās redzēti vīri.
Braucēji bija Čaugsteres draudzes jaunpuiši, «poļu slakteri» uz savu roku. Arī braucēji pazina Sveķīti un tūliņ sauca viņu vārdā. No pusaprautiem teikumiem un lielībām Sveķīts nojēdza, kādās gaitās puiši bijuši un kā viņam pašam jāuzvedas. Viņš piemērojās apstākļiem un sameloja milzīgas burlaku pasakas, sīki un smalki stāstīdams, ka viņš esot jaunu laiku piekritējs un ceļlauzis, īsts vētras putns, bet savas pārliecības dēļ esot jau daudz cietis un daudz ticis vajāts. Malienai gaismu nesdams, viņš sanācis, ragos ar mācītāju un visu savu priekšniecību, ticis savas svētās pārliecības dēļ padzīts no vietas un uz ceļa no uzpirktiem necilvēkiem par nabagu piekauts...
Trallā Jānis ar biedriem ticēja viņam un apsveica Sveķīti kā rūdītu domu un cīņas biedri, savukārt lepni viņam stāstīdami, ka šonakt viņi atkal vienu poli smalki izslaktējuši.
To varēja manīt bez visas stāstīšanas, jo braucējiem bija pilnas kabatas saldu un sūru dzērienu un arī krēšļa kulba bija strīķēti pilna lielām un mazām degvīna pudelēm.
Viens iežilbušais lielījās, ka šis viņam esot trešais polis slaktējams, otrs runāja par ceturto varoņdarbu, bet Trallā Jānis atsita ar plaukstu puspudelīti un ar savu runu aizbāza citiem lielībgaiļiem mutes: «Es šonakt septītam polim aizžņaudzu garu! Degvīns ir no pasaules iznicināms, un mēs to svēti izpildām. Sveiki!»
Puspudelīte riņķoja, kamēr iztukšojās, tad pa roku galam ielidoja silā. Kad malks par brīvu atlēca, tad arī Sveķīts piesūcās kā ods.
Čaugsteres Stulbgara mājā uz paša saimnieka mājienu kā pa smieklam nodibinājās vietējā «poļu slakteru» savienība, un biedri pārliecinājās, ka viņu veikals ir ļoti patīkams un ienesīgs. Pats Stulbgars bija bagāts gruntnieks, uz slaktiņiem viņš nebrauca līdzi, jo bija par gļēvu un bailīgu rīkoties ar dūlaju un zilo pupu šķiedēju, bet viņš iznomāja pa naktīm visus savs lielmājas zirgus saviem puišiem un citiem viņu biedriem par pieci rubļi katru pajūgu, maksā ieskaitot arī nākošo nokavēto dienu, kura paša puišiem pagāja, paģiras lāpot.
Dzerot, šaudot un klaigājot nobrauca labu gabalu līdz tuvākajam ceļa krogam, kur banda nodomāja zirgus atpūtināt un paauzot. Divi puiši palika par zirgu barotājiem un sargiem, citi sagāja krogā un uzbungoja krodzinieku augšā. Uguns gaismā Sveķīts bez Trallā Jāņa vēl pazina drēbnieku Čikstu un kādus pāra puišus no Čaugsteres gala. Savienībnieki iepazinās ar Sveķīti un viņa likteni, noticēja viņa burlaku pasakām un uzņēma viņu savā vidū kā zvērinātu biedri, nekā vairs no viņa neslēpdami, bet vēl padižodamies ar saviem lieldarbiem. Ceļā līdz Čaugsterei Sveķīts izdibināja visu svešo savienībnieku vārdus un iekala tos galvā.
Stulbgara māja atradās verstis septiņas viņpus Čaugsteres, bet cita ceļa malā, nekā Sveķītim uz Indēniem ejams. Krustceļos, Čaugsteres miestiņa tuvumā, visi pajūgi pieturēja. Sveķīts izkāpa laukā un pateicās «Rīta blāzmas» biedriem par pavedumu, bet tie dzērumā jokodami piebāza viņam visas kabatas un azoti degvīna pudelēm un tad pa vienam vien pazuda kā ēnas rīta krēslā, aizbraukdami katrs pa savu malas ceļu uz Stulbgariem, lai nevērstu uz sevis Čaugsteres vērību.
Sveķīts novietoja dāvinātās degvīna pudeles savā paunā, ņēma to atkal piecos un soļoja mundri uz Čaugsteri. Kājas viņam bija vieglas, prāts jautrs.
«Pagaidiet vien! Ar augļiem es jums atdarīšu, ka jūs mani pievīlāt un nevēlējāt manis par Mailītes skolotāju! Vēl tagad bezgodis Čiksts valkā manu skaisto pulksteņa ķēdi!» viņš pie sevis dudināja.
Smalks nodoms viņam bija gatavs. Paunu viņš atstāja baznīckroga stadulas puiša ziņā un pats teicās ejot uz Indēniem. Rīta krēslā viņš aizgāja no kroga un slapstījās ar likumu uz Čaugsteres kungu namu. Pats Čaugsteres dzimtkungs ar savu dzimtu bija aizbēdzis uz Rīgu, viņa vietu izpildīja dižciltīgs pārvaldnieks, kurš savu un muižas glābiņu uzticēja bruņotiem miesassargiem. Pils bija pārvērsta par cietoksni, apakšstāva logi aizmūrēti, augšējie aizsprostoti, atstātas tikai šauras šaujamās spraugas.
Pilī valdīja bailes un drūms uztraukums par nezināmām, bet draudošām briesmām. Visi bija pārliecināti, ka briesmīgs ienaidnieks spoko, bet, kur viņš atrodas un kas viņš tāds ir, - tā neviens nezināja pasacīt. Viņnakti apcietinātās un apsargātās pils ļaužu kukņā noslēpumainā kārtā bija ieticis sarkans gailis ar zīmīti kaklā: «Es dziedāšu, kad laiks būs! Savu kaklu miju pret desmit kungu kakliem?»
Gaiļa neiedrošinājās nobendēt, bet viņu ieslodzīja pils pagrabā un sargiem piekodināja divkārtīgu modrību.
Pagalmā Sveķīti sagrāba divi sargi un aizstiepa viņu uz pili. Sveķīts nesabijās, to viņš taisni bija vēlējies, jo viņa lieta bija kunga ausīm mīļa un dārga. Viņam izkratīja visas vīlītes un tikai tad veda pie pils pārvaldnieka, jo tikai tam vaņģinieks solījās stāstīt savu vārdu un vajadzību. Divatā atstāts, viņš pārvaldniekam smalki sameloja, ka viņš Malienā ticis no jaunās kārtības piekritējiem spīdzināts, viņa skola un manta nodedzināta un viņš pats padzīts valdībai un kungiem padevīgās pārliecības dēļ. Tā kā Čaugsteres degvīna pārdotava bija arī izpostīta divas reizes un bargā mežkunga muiža nodedzināta, tad Sveķīts nāca pils pārvaldniekam kā saukts, jo zināja kā no grāmatas izstāstīt, kas tie postītāji un dedzinātāji tādi esot, kā viņus saucot un kur katrs dzīvojot. Pilī viņš tika pamielots un noturēts līdz tumsai. Pils iemītniekiem viņš izdarīja lielisku pakalpojumu. Visi jutās jautri un mundri, kad baigā tumsa bija izklaidēta un ienaidnieks droši zināms. Kā suns Sveķīts tika saņemts, kā brālis no pils izvadīts, kad viņš bija sīki izmācīts un smalki izskolots, kas viņam darāms un izzināms, lai iegūtu skanošu algu un kungu labvēlību. Šādu vīru pārvaldnieks sen bija veltīgi izmeklējies, bet nu Sveķīts viņam iekrita kā gatavs ābols klēpi.
Svētdienas vakarā Čaugsteres baznīckroga zālē tika noturēta apkārtnes skolotāju sapulce, kurā tika runāts daudz skaņu un karstu vārdu, ka daudzi muti sadedzināja.
Pa sapulci dauzījās arī Sveķīts un lipa katram klāt kā piķis, lišķēdams un glaimodams: «Gluži manas domas, bet tu tik jauki proti izteikties! Tā ir pareizi, un tā vajag darīt! Runā tu, tavu balsi visi klausa!»
Kaupurs bija atbraucis uz Čaugsteri, par sapulci nekā nezinādams, bet ziņkārības velnēns arī viņu aizdzina uz sapulci. Sveķīts rokas vien berzēja, kad Kaupuru ieraudzīja, kuru viņš turēja par savu niknāko ienaidnieku pasaulē. Sirds viņam kutēt kutēja no prieka, ka nu viņš varēs Kaupuru nodot kaklakungu varā pēc visiem tiesas un taisnības likumiem, - paldies žēlīgam debesu tēvam, iemesls nu ir rokā!
Visu, kas sapulcē tika pustraks sarunāts, Sveķīša atriebīgais gars grieza uz Kaupura birkas un izpušķotu slepen paziņoja, kur pienākas.
Abām pretpusēm Sveķīts prata pielabināties un pelnīja ar savu divkosību aukstu naudu.
Nakti ar kādu kaimiņu Indēnos pārbraucis, viņš stāstīja māsai un māsasvīram Lomezim saltas burlaku pasakas, kādas acumirklī klausītāju ticīgajām ausīm atrada par visnoderīgākām.
Lomezis gan rūca, bet sievasbrāli pa durvīm laukā sviest arī nevarēja.
Piektajam gadam visdrudžainākās dienas dzima decembra mēneša beigās. Notikums trenca notikumu. Par uguni un asinīm vairs neviens nebrīnījās vīra galva nebija vairs kāpostu galvas vērtībā...
Sveķīts gāja uz visām sapulcēm, bet neviens viņu neturēja par pilnu. Viņš gāja un nāca, reizām pazuda uz veselām dienām, bet neviens par viņu netēgājās, nerūpējās, Lomezis vēl papriecājās, kad brīvēžas nebija mājā.
Sīki dzīvodams, pa ziemu pusbadā mirdams, Sveķīts savā desmit gadu garā skolotāja mūžā bija iekrājis grasi naudas, kura ar visiem augļu augļiem sniedzās pāri astoņi simti rubļiem un glabājās Čaugsteres krājkasē. Kā visi bailīgi, lētticīgi ļautiņi, tā arī Sveķīts, nemieriem sākoties, vairs neuzticējās krājkasei, bet atprasīja visu savu ilgo gadu krāju, bailēs trīcēdams un drebēdams, kad biedrībai negadījās tik daudz skaidras naudas kasē, lai uzreiz varētu viņam noguldījumu atmaksāt. Savu mūža krāju viņš pamazām apmainīja tīrā zelta naudā, un, kad noguldījuma naudai pievienoja Malienā izmānīto un pēdējā nedēļā Čaugsterē tīri par smieklu nopelnīto naudiņu, tad Sveķīša sen pielūgtais un dievinātais elks bija pilnīgi gatavs, kura varenais vārds skanēja: «Vesels tūkstotis!»
Skaisto, spožo elku redzot, dzirdot un taustot, Sveķītim sirds gavilēt gavilēja, ka taču vienu prieku, vienu laimi un sirds atveldzi viņš ir sasniedzis, par kuru desmit garus gadus dzinies un cīnījies. Kā kaza viņš aiz liela prieka lēkāja, pēc āža brēca.
Ilgi viņš prātoja un svīda, kur lai viņš visdrošāk savu elku noglabājot. Naudas kuli uz krūtīm nēsāt baidījās no laupītājiem, jumtā paslēpt bijās no ugunsgrēka, kamēr beigu beigās sagudroja glabātavu vecā bišu stropā Lomeža ābeļdārzā, kad savu naudas zuti bija iznēsājies no vienas vietas uz otru kā kaķene savus bērnus.
«Stropā ir visdrošākā vieta. Ziemu ne pelīte pa dārzu netekā, un strops no mana loga ir labi saredzams,» viņš galu galā nolēma un noglabāja naudu stropā zem plauktiem un veciem kankariem.
Sveķīts mitinājās Indēnos augšistabiņā, jo brīvmalku deva pagasts, cik skolai uziet, un Lomezis tamdēļ malkas nežēloja. Stundām viņš sēdēja pie loga, savu zelta glabātavu sargādams. Ik vakarus un ik rītus pa tumsu viņš aizzagās uz naudas slēptuvi un acīm un rokām pārliecinājās vai viņa zelts vēl dzīvs un vesels.
Ka no biežas staigāšanas uz stropu ieminās sniegā celiņš, tā viņš neredzēja.