Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

 

2. LATVIEŠI

        1) Zeme

        2) Vēsture

        3) Īpatnība

Latviešu īpatnība attīstījusies sakarā ar viņu zemes dabu un pārdzīvojumiem. Zināmas pārmaiņas novērojamas pa ilgāku laiku latviešu apdzīvotās zemes dabā; vēl vairāk mainījusies viņu vēsture. Tautas raksturs tad arī ar laiku pārgrozās, tomēr nezaudē savas pamatīpašības.

1) ZEME. Latvieši pa vairāk gadu simteņiem maz mainījuši savu dzīves vietu. Kopā ar citām baltu tautām (leišiem un prūšiem) viņi, kā pieņemams, dzīvojuši pēdējos divi līdz trīs tūkstošus gadus ap Nemanu un Daugavu. Šis apgabals bagāts mežiem un purviem. Ūdens stāvoklis senāk bijis stipri augstāks nekā tagad. Mežos piemituši dzīvnieki, kas vēlāk tur izmiruši vai arī mazāk sastopami: sumbri, tauri, meža cūkas, lūši, caunas, lāči. Koku starpā redzamu vietu ieņem ozols un liepa. Nepieejamā daba latviešus lielā mērā aizsargājusi no ienaidnieku uzbrukumiem. Tā veicinājusi noslēgtu māju dzīvi, neizaicinot uz varonīgām cīņām. Izmantodami savu apkārtni, latvieši nodarbojušies ar medniecību, biškopību, lopkopību un, jau arī no seniem laikiem, ar zemkopību.

Vēlāk latvieši pavirzījušies vairāk uz ziemeļrietumiem, nākdami ciešākos sakaros ar somugru tautām: lībiešiem un igauņiem. Līdz jūrai, cik vērojams, latvieši nonākuši tikai vēlākā laikā: lielai daļai jūras dzīvnieku nav latviešu valodā sava nosaukuma; tie aizņemti vai nu no lībiešu (reņģe, kaija, ķīsis), vai citām valodām (ronis, siļķe); tāpat arī citi jūrmalnieku lietotie vārdi (selga, sedums, andrus) aizņemti.

Latvijas daba neuzrāda nekādus ārkārtējus jaukumus. Viņas augstākais kalns Gaiziņš (314 metri) zemes ziemeļu daļā. Senie latvieši uz kalniem ziedojuši saviem dieviem. Daži tautas nostāsti attiecas uz Zilo kalnu pie Valmieras. Arī daudz pilskalnu devuši teikām vielu. Latviešu lielākie ezeri, par kuriem sacerētas teikas, ir Lubānas un Burtnieku ezeri. Dižākā upe - Daugava, kuras kreisajā krastā Staburags. Pie Daugavas guļ arī Latvijas vecākā un lielākā pilsēta Rīga. Jaukumā un straujumā Daugavu pārspēj Gauja. Šīs vietas apdziedātas dziesmās un minētas teikās.

Latvieši savā ne visai piemīlīgajā klimatā mācījās cienīt sauli un citus spīdekļus. Viņi paturēja un attīstīja tālāk no indoeiropiešu senatnes mantotās saules teikas, kas tiem pa daļai kopējas arī ar somu tautām.

L i t e r a t ū r a. Ievērojamākais darbs par Latviju: M. Skujenieka «Latvija. Zeme un iedzīvotāji», Rīgā 1920. g. - Par latv. tautas robežām: A. Bielenstein, Die Grenzen des lettischen Volkstammes in Gegenwart und im 13. Jahrhundert, Petersburg 1892.

2) VĒSTURE. Tautas, kas dzīvojušas ap Nemunu un Daugavu, ap Rīgas jūras līci un Baltijas jūru, pie kurām piederēja arī latvieši, stāvējušas sakarā ar citām tautām jau no seniem laikiem. Pēc dzintara, kas atrodas Baltijas jūras piekrastē, še braukuši, cik vērojams, jau senie feniķieši, arī grieķi un romieši. Par braukumiem uz Dzintarzemi pēc līgavām dzied arī latviešu tautas dziesmas, no kā vērojams, ka Dzintarzeme nav pašu latviešu zeme.

Ciešāka satiksme Baltijas iedzīvotājiem bijusi ar ziemeļniekiem. Islandiešu ievērojamākais skalds Egils Skalagrimesons stāsta, ka viņš (ap 925. g. pēc Kr.) braucis uz Kurzemi, kritis še gūstā, pēc tam atsvabinājies un paņēmis līdz no kursu (tagad rakstām: kur?u. — Red.) nometnes sudrabu, rotas lietas un citas dārgas mantas. Kādā Zviedrijā atrastā rūnu akmenī iezīmēts, ka Zirida to cēlusi savam vīram Svenam, kas (ap 10. g. s.) braukājis ap Kolkuragu (Kolkasargu) un Zemgali. Tiek vēstīts par to, ka dāņi 11. g. simteņa otrā pusē ceļ Kurzemē baznīcu. Normaņi, vikingi jeb varjagi apmeklēja jau 9. g. simtenī Baltijas piekrastes zemes un nodibināja austrumos krievu valsti. Krievi savukārt iespiedās 11. un 12. g. simtenī Baltijā, ņēma no vietējiem iedzīvotājiem meslus un dibināja še pilsētas un apcietinājumus. Arī ar kristīgas ticības pirmajiem jēdzieniem latvieši iepazinās no krieviem.

Baltijas iedzīvotāji ievirzās skaidrākā vēstures gaismā tikai ap 1200. gadu, kad vācieši nometas un nostiprinās pie Daugavas un no šejienes pamazām izplata savu varu pa visu Baltiju. Šai laikā latvieši ir jau nošķīrušies no saviem cilts biedriem leišiem un prūšiem. Hronists min  l a t g a ļ u s   (letgaļus), kas dzīvo Daugavas labajā pusē, no jūras nošķirti (jūrmalu un Daugavas lejas galu apdzīvo lībieši), ap Lubānas ezeru un Gaujas augstumiem. Arī s ē ļ i, kas dzīvoja Daugavas kreisajā krastā, tagadējā Augškurzemē, bijuši pēc tautības latvieši, tāpat arī Lielupes līdzenumā dzīvojošie z e m g a 1 i e š i. Baltu ciltij pieskaita Endzelīns jaunākā laikā arī k u r s u s, īpaši tos no viņiem, kas dzīvoja Lejaskurzemē attālāk no jūras. Ja minētās iedzīvotāju kopības arī bija latviešu tautības, tad tomēr tās bija atšķīrušās no tiem latviešiem (latgaļiem), kas pirmajās vēstures ziņās par tādiem minēti. Latvieši (latgaļi) bez kādām cīņām padevās vāciešiem, pieņēma kristīgu ticību un pieredzēja mazāk kara posta nekā pārējās Baltijas tautu grupas. Pēc pāris gadu simteņiem redzam tad viņus apdzīvojam visu Baltijas dienvidu daļu, arī tās vietas, par kurām ir skaidras liecības, ka tās agrāk apdzīvojuši lībieši.

Cik tālu sniedzas vēstures ziņas, latvieši senāk nav bijuši organizējušies patstāvīgā, kopējā valsts vienībā, lai gan, vāciem atnākot, atsevišķiem apgabaliem bija savi valdnieki, vecākie. No 13. g. simteņa sākot, viņi nāca atkarībā no vāciešiem, kuri latviešus darīja par saviem klaušiniekiem un piegrieza kristīgai ticībai. Tas notika pakāpeniski; pirmajos gadu simteņos pēc vācu ieceļojuma latvieši bija samērā brīvi ļaudis. Viņi nevien uzglabāja, bet nemitējās arī sacerēt dzejas darbus. Tautas dzeja tad taisni uzplauka: turpmāk uzrakstītie tautas sacerējumi pa lielai daļai radušies un dabūjuši savu noveidojumu no 13. līdz 15. gadu simtenim. Arī vēlāk bija latviešu vidū brīvzemnieki, tāpat Rīgā 15. gs. un vēlāk bija veselas sabiedrības, kas pastāvēja no pilntiesīgiem latviešu pilsoņiem. Arī tautas dziesmas min, ka tautietei ka( Rīgā radi pūru un atslēdziņu.

Tomēr ienācēji svešinieki pamazām nomāca latviešu patstāvīgo attīstību. Organizēšanās pasākumi, kas ieraugāmi atsevišķu novadu pārvaldes savienojumā viena vadoņa rokās, vairs nevarēja novest pie patstāvīgas latviešu valsts nodibināšanas. Atkarība no vāciem, sevišķi no vācu muižniecības, tika arvienu lielāka, līdz pa visu latviešu zemi nodibinājās dzimtbūšana, kas 18. gadu simtenī tuvinājās pilnīgai verdzībai. Latvieši, kas vidus laikos (13.-15. gs.), kad visā Eiropā redzam uzplaukstam mākslu, vēl dzejiskā radīšanā, lai arī bez rakstu zīmēm, turējās citām tautām līdz, nevarēja vairs kā patstāvīga tauta ņemt dalību pie turpmākiem kultūras un literatūras virzieniem. Renesanses un klasicisma laikmeti paiet latviešiem garām nepamanīti, tikai dažas vājas, nepilnīgas atskaņas no tiem saņemot. Arī 19. gadu simteņa pirmajā pusē, kad Eiropas tautu dzeja, romantikas vilnim pāri ejot, stāv visapkārt atkal pilnos ziedos, latvieši ir nospiesti klaušu ļaudis, kam nav nekādu sakaru ar citu tautu pārdzīvojamiem kultūras centieniem. Tikai 19. g. simteņa otrā pusē latvieši pamazām atsvabinās no kalpības un aizbildnības, iegūdami soli pa solim saimniecisku un garīgu patstāvību. Tad arī nodibinās latviešu nacionālā rakstniecība.

L i t e r a t ū r a (latv. valodā). Zinas par Latvijas vēsturi sniedz: Krodznieka Latvijas vēsture I, II; Krodznieka raksti Iz Baltijas vēstures I 1912, II 1913, III 1914; Fr. Zālīša Latvijas vēsture, Olava Fonda izd.; A. Svābes Latvijas vēsture I. Rīgā 1921; A. Svābes Latvju kultūras vēsture. I, sēj. Sabiedriskā kultūra. I. d. Dzimts satversme. Rīgā 1921; Landera Latvijas vēsture, I un II 1908, III 1909; Birkerta Latvijas vēsture, 3. izd. 1921. - Daļa Latvijas vēstures materiālu sakopota A. Birkerta grāmatā: Latvijas vēstures hrestomātija, I. d. Aizvēsture. Līdz vācu ordeņa bojā iešanai sniedzas Vidiņu Jāņa no vācu valodas tulkotā Otona fon Rūtenberga Baltijas vēsture, Rīgā 1908.

3) ĪPATNĪBA. Latviešu tipiskā īpatnība parādās viņu miesīgās un garīgās īpašībās.

Latviešu  m i e s ī g ā s  j e b  f i z i s k ā s  ī p a š ī b a s  pētījuši daži zinātnieki (starp tiem R. Virhovs, Stīda, O. Vēbers, R. Veinbergs) . Viņi tikuši pie šādiem iznākumiem. Latvieša galva ir mēreni gara un puslīdz plata (Vēbers). Virhovs pieskaita latviešus, pamatodamies uz vecās latviešu kapenās atrastu latv. galvas kausu mērīšanu, pie ciltīm ar garu galvaskausu (dolihokefalām c.). Svērdams 10 latviešu vīriešu smadzenes, R. Veinbergs atrada, ka viņu caurmēra smagums 1403 grami, tātad stipri pārsniedz pieņemto vīriešu smadzeņu caurmēra smagumu (1375 gr.). Svērto latviešu sieviešu smadzeņu smagums tomēr kopībā tikko sasniedza pieņemto vidus mēru, lai gan arī no tām liela daļa sniedzās tam pāri. Arī latviešu smadzeņu rievu dziļums un dažādība norāda uz šīs tautas inteliģenci. Pēc lieluma latvietis ir vidēja auguma, daudzreiz arī lielāks, spēcīgas miesas būves (Vēbers). Druknums sastopams reti. Ādas krāsa balta. Mati pa lielākai daļai gaiši, daudzreiz gaišbrūni, retāk tumšbrūni. Acis mēdz būt pelēkas vai zilas, reti brūnas. Seja iegarena, reti plata vai stūraina; vaigu kauli nav izspiedušies uz āru. Piere augsta, deguns taisns un puslīdz garš. Mute vidēji liela, lūpas pilnas, bet ne uztūkušas,

Latviešu  g a r ī g ā s  ī p a š ī b a s, kas parādās tautas raksturā, nav pilnīgi un cieši nosakāmas. Tās uzrāda laiku mainās zināmas pārgrozības. Latviešu Indriķa hronika apzīmē latviešus, patiesībā latgaļus (letgaļus), pirms vācu atnākšanas par neievērotiem un nicinātiem, kas daudz cietuši no saviem kaimiņiem. Zināms ir tas, ka latgaļi vāciem bez kādas pretošanās padevās un piebiedrojās. Bet, ja pie latviešiem pieskaitām arī zemgaliešus, tad dabūjam par latviešu raksturu pavisam citu jēdzienu: tie izceļas Baltijas pirmiedzīvotāju starpā ar savu ārkārtējo varonību. Rīmju hronika min par gudru latviešu paradumu to, ka tie nometas mežos savrup un nedzīvo kopā.

Meijera vācu konversācijas vārdnīcā (1909. g. izd.) par latviešiem sacīts, ka tie strādīgi, pacietīgi un lokāmi, vaļsirdīgi, viesmīlīgi, bet neuzticīgi un apslēpti pret saviem kungiem. Šis raksturojums savā visumā var attiekties uz klaušu laiku latvieti, lai arī agrākā izdevumā atrodamais «bailīgi» pārgrozīts par «strādīgi».

Latviešu pašu starpā mēģinājis uztvert latviešu raksturīgās īpašības J. Velme. Viņš vispirms atrod, ka latvieši lieli individuālisti, kas grib palikt un rīkoties katrs par sevi. Viņi nedzīvo sādžās, bet atsevišķās mājās. šis individuālisms kaitē latviešu kopdarbībai un veicina viņu vidū aristokrātismu. Tas parādās šķiru starpībās. Plaisma starp saimnieku un kalpu ir ārkārtīgi liela; nabags saimnieks šķietas lielāks esam par turīgu kalpu. Šai ziņā latvieši līdzinās angļiem, kam plaismas kārtu starpā pašas par sevi saprotamas, dabiskas. Bet starp angļiem un latviešiem liela izšķirība tai ziņā, ka angļiem prāts valda pār jūtām un fantāziju, bet latviešiem jūtas un fantāzija ieņem pirmo vietu. Ar šo savu īpatnību latvieši nostājas blakām senajiem grieķiem. Ka latvieši nav kultūrā tik tālu tikuši kā grieķi, izskaidrojams ar Latvijas ģeogrāfiskiem apstākļiem un klimatu. Iespiesti lielu tautu vidū, savā starpā sadalījušies, latvieši drīz krita par laupījumu citiem. Ka viņi tomēr pastāvējuši, uzglabājuši savu valodu un savas gara mantas, jāpateicas latviešu izturībai, sīkstumam. Visnelabvēlīgākos apstākļos viņi palikuši nesalauzti un izturējuši līdz galam, vienumēr ticēdami, ka gaisma pārvarēs tumsu, labs jaunu.

L i t e r a t ū r a. O. Waber, Beitrage zur Antropologie der Letten. Dorpater Promotionsschrift, 1879. - Dr. med. R. Weinberg, Das Gehirn der Letten. Cassel 1896. - J. Velmes Par latviešu tautas dvēseli, Varavīksne 1916. g. Nr. 7.