5. PUMPURS
Bija Latvijā viens otrs apgabals, kur latvju senatnes tradīcijas uzglabājušās vairāk nekā citur. Pa1aikam tās ir malienas, kas stāv atstatu no lielākiem kultūras centriem. Īstās tautas tradīcijas še tomēr zināmā mērā dabūjušas piemaisījumus no tuvajām kaimiņu tautām. Kāds apgabals pašā Latvijas vidū, kur kā uz salas uzglabājušās senās ierašas un gara mantas, uzejams Lielvārdes draudzē. Pie tās pieder Lieljumpravas pagasts, no kura kāda daļa atrodas Daugavas kreisajā krastā, Kurzemes pusē. Tanī bija 19. gadu simteņa vidū pusmuiža, dzirnavas, divi krogi, 23 zemnieku un 3 mežsargu mājas. Šejienes iedzīvotāji atšķirti tāpat no apkārtējiem pagastiem, kā ar Daugavu arī no citiem pagasta ļaudīm Vidzemē. Tie ieda1ās daugaviešos, kuru mājas guļ rindā uz Daugavas krasta, un mežiniekos, kas dzīvo pa lielajiem muižas mežiem izkaisītās mājās. Šī lieljumpraviešu daļa runāja savā izloksnē, ģērbās savā apģērbā. Apgabals bija pielīdzināms mazai brīvvalstij, kuras iemītnieki apzinīgi lepojās ar savām savādībām. Viņu vidū pastāvēja vecu vecā ticība, tēvu tēvu tikumi, valdīja burvji, labdari, raganas, pūšļotāji.
Šai Lieljumpravas pagasta daļā piedzima Andrejs Pumpurs 22. (10.) sept. 1841. g. Viņa tēvs toreiz dzīvoja Ķeirānu meža mājiņā un gāja muižā par vīndedzi. No Ķeirāniem tēvs pāriet uz Dīriķu mājām par saimnieku gadu pēc Andreja dzimšanas. Šais mājās Pumpurs pavada savu bērnību. Pie vecākiem būdams, viņš dabū padzīvot vēl arī citās mājās (Kraukās, Lāčplēšos). Vispār Pumpurs no pašas bērnības nav pieaudzis pie vienas vietas. Radi un tuvinieki viņam izkaisīti pa visu plašo jumpraviešu novadu, arī pa Vidzemes daļu; dzīves vietu mainot, Pumpuru dzimta allaž pāriet no vieniem radiem pie otriem.
Pumpura t ē v s Indriķis ir lieljumpraviešu Vidzemes puses Langmaņu māju turīga saimnieka dēls, kam vecāki mazam miruši. Mājas saņēmis vecākais brālis, kas tās līdz ar visu mantību pa kādiem gadiem izputinājis. Indriķi uzaudzinājusi viņa mātes radiniece, Jauntīrumnieku saimniece Kurzemes pusē, Viņš apprecējis Krauku saimnieka meitu Līzi. Pēc trim gadiem tai dzimis dēls, vēlākais dzejnieks Andrejs Pumpurs. Tēvs bijis diezgan stingrs. Viņš liedzis Andrejam iet uz Daugavmalu, kur ik dienas salasījušies cūkt; gani un citi puikas vēžot, rotaļāties, noskatities, kā laivinieki smagās laivas dzen uz augšu pret Kazamačkas strāvu. Māte dažreiz art Andreju palaidusi uz Daugavmalu. - Pumpura m ā t e Līze cēlusies no baltkrieva, vārdā Koža, kas atnācis uz šejieni no Krāslavas un dibinājis Krauku mājas. Viņa dēls ir Pumpura mātes tēvs. Mātes tēva māsu, Kožas meitu, dēvē par M i j o m ā t i, kas bijusī tālu izslavēta ārste un labdare. Viņa pieredzējusi kara un mēra, poļu un zviedru laikus un par tiem daudz stāstījusi, izpušķodama savus nostāstus ar daudz dīvainām teikām, parunām un tautas dziesmām. Pumpurs garos ziemas vakaros allaž viņā noklausījies un veltījis viņai dzejoli Teiku vācelīte. - No bērnības pazinām Pumpuram palicis prātā kaimiņu saimnieks D u g a i s, agrākais muižas pikieris, stiprs un dūšīgs, izdaudzināts par lielu burvi, kas nav gājis baznīcā, ne arī lasījis grāmatas un lūdzis Dievu, tomēr trūkumcietējiem labprāt palīdzējis. - Citādas dabas bijis vecais P u i g a, ne burvis, ne labdaris, bet gan liels teiku un stāstu zinātājs un grāmatnieks, kam arī burvji nekā nav varējuši padarīt. Viņam bijis daudz grāmatu gan latviešu, gan vācu valodā. Viņš zinājis daudz stāstīt no vēstures un vecām grāmatām, arī daudz tradīciju, tā teikas par Lielvārdes veco pili, ko Pumpurs pa daļai izlietojis Lāčplēsī.
Māju mācības, lasīšanu un katķismu Pumpurs tik sekmīgi piesavinājies, ka mācītājs viņu ieskaitīja to triju pagasta bērnu starpā, kas sūtāmi draudzes skolā. Pumpurs tad arī 1853, gadā aizgāja uz L i e l v ā r d e s d r a u d z e s s k o l u un tur mācījās līdz 1856. gadam tā sauktajā vācu klasē kopā ar dažādiem muižu amatnieku un ierēdņu bērniem. Tomēr arī latviešu valodai ierādīja skolotājs, Cimzes audzēknis, pienācīgu vietu. Šai laikā, Krimas karam norisinoties, skolnieki ne vien noskatījās cauri ejošos kara pulkos, bet arī nodarbojās ar kara rotaļām. Pumpurs beidza skolu kā pirmais skolnieks.
Šī nu arī bija visa viņa skola. Neražas dēļ Dīriķu mājas atstājis un pie savas māsas vīra Krauku mājās piemeties, tēvs vairs nevarēja savu dēlu tālāk skolā sūtīt. Gribēdams mācības turpināt, Andrejs griezās pēc padoma pie Lielvārdes mācītāja Krona (Croon). Bet šis viņu, priekšā izrēķinādams, cik augstāka izglītība izmaksātu, cieši noraidīja, lai iet uz mājām un apmierinās ar panākto.
Pumpurs nu ķērās p i e z e m e s d a r b i e m, vaļas brīžos savas zināšanas no grāmatām papildinādams. Kad tēvs ziemu (1856) aizgāja uz Mirabeles muižu leišos par vīndedzi, tad Andrejs viņam gāja līdzi un iepazinās še ar leišu dzīvi un ierašām. Pavasarī (1857), tēvam uz Lāčplēša mājām pie brāļa pārejot, Pumpurs ņēma atkal pilnā mērā dalību pie visiem māju un muižu darbiem, starp kuriem minami īpaši divi: muižas riju kulšana un plostu laišana pa Daugavu.
Jau pēc gada, 1858. g. pavasarī, Pumpurs piestājās par m ā c e k l i p i e m ē r n i e k a Rembates muižā. Vasarā viņš gāja par mērnieka puisi un ziemā strādāja pie muižas ga1dnieka. Mērnieka darbus strādādams, Pumpurs pabija kādu laiku dažādās vietās Vidzemē: Ogres muižā, Jumurdā, Katrinā, Ērgļos, Taurupē, Cirstos, Vec- un Jaunpiebalgā, Leimaņu muižā. Visilgāk (1867-1872) viņš uzturējās V e c p i e b a l g ā un nāca še sakarā ar dažiem plašāk pazīstamiem tautiešiem: brāļiem Kaudzīšiem, Pilsātnieku (dziesmas Ozoli vēl Baltijā sacerētāju), Stērstu Andreju, dakteri Jurjānu (Alunāna un Valdemāra studiju biedru). No šiem vīriem sastādījās ne1iels literārisku vakarnieku pulciņš. Še Pumpurs cēla priekšā savus darbus. Šai laikā viņš laida Baltijas Vēstnesī klajā dažus dzejoļus, ar kuriem tika vispār pazīstams un slavens. Zaļoksnības gados stāvēdams, viņš bija skaists cilvēks: «glītu, vidēju augumu, sapņainām, zilām acīm, gaišiem matiem un gaišu bārdu» (Kaudzītes M.).
Ka Pumpuram Piebalgā bijuši arī nepatīkami piedzīvojumi, redzams no satīras Ir u r b u v a l s t s, kas iespiesta atsevišķi 1870. g. Pa mežu staigādams, autors uziet šķūni, tanī lielu katlu, kam apkārt burves, pūces, sikspārņi, rupuči. Pie katla ragana vāra ļurbām putru.
Kad tie no putras piestrebjas,
Tad prieks, kā visi ļurbojas.
Putru aiznes uz ļurbu māju, kur ļurbu vidū parādās viņu virsnieks. Tas apsola visādus labumus: ierīkot ļurbu skolu, baznīcu, izdot ļurbu avīzes. Tikai tie jānīd, kas pie ļurbām nepieder; ja viņus izdeldēšot, tad ļurbām piederēšot tā zeme. Viņu virsnieks pacienā, sevi slavēdams, katru dienu ļurbas ar elles putru. Ar to viņš sagroza ļurbām galvas.
Kas vakar visai noļurbots,
Tiek šodien kardinālis;
Bet rītā atkal pārļurbots
Vissliktais ļurbu brālis.
Autors uzaicina biedroties, lai varētu turēties ļurbām pretī. Vissekmīgākais ierocis šai cīņā gaisma. - Satīrai maz literāriskas vērtības. Raganu rīcība ap katlu atgādina Velna bedri Lāčplēsī.
No Vecpiebalgas Pumpurs aizgāja uz Jumurdu par muiž- un mežkungu. 1874. g. viņš pārcēlās u z R ī g u par Tomsona mākslīgo mēslu fabrikas pārvaldnieku un par līdzstrādnieku pie viņa dibinātā laikraksta Darba un zemkopības grāmatas Vārpas. Še viņš nāca tuvos sakaros ar Ausekli, kas bija pieņemts par skolotāju Tomsona fabrikas skolai. Tomsona uzņēmumiem drīz vien izbeidzoties, Pumpurs palika bez vietas. Viņš kopā ar Dīriķi 1875. g. atvēra grāmatu pārdotavu. Bet arī tādā kārtā viņš nespēja iegūt nepieciešamos uztura līdzekļus. Patlaban viņš bija apprecējies un atradās gluži kritiskā stāvoklī.
Pumpurs tagad spēra ārkārtēju soli. Nevienam nekā nesacīdams, jauno sieviņu un dēliņu pamezdams, viņš 1876. g. 6. augustā a t s t ā j a R ī g u un ar mazu somiņu rokā un pārdesmit rubļiem kabatā devās uz Stopiņu dzelzceļa staciju, kur iesēdās vilcienā un brauca uz Maskavu.
Par savu izbraukumu no Latvijas Pumpurs tā raksta;
«Trešās klases vagonā iekāpis, skatījos pa logu: neviena pazīstama; neviena roka nesniedzās man ardievu teikt; neviena cepure nepacēlās, neviens lakatiņš nepavedinājās... Trešais zvans, skarbais lokomotīves svilpiens un - garais vilciens rit uz priekšu, lēnī, tad ātrāk un ātrāk, līdz suta kumeļš pūzdams, šņākdams pie zemas savā pilnā skriešanā, un Daugavas krasti, pazīstamās muižas un mājas, pakalni un lejas skrien gar acīm, gar vagona logiem garām, liekas, it kā es pats stāvētu uz vietas, bet Latvijas āres, pakalni un gravas bēg no manis projām un tālumā ietinas kā miglainās segās. - Vai tiešām Latvijas āres paliks priekš manis aizslēgtas uz mūžu? Tā domāju un, pāris asaru aizturēdams, nosēdos uz vagona sola.»
M a s k a v ā Pumpurs uzmeklēja Brīvzemnieku. Viņi apspriedās, ko darīt. Izmēģinājies pie galdnieka, vēl arī citur pēc nodarbošanās izstaigājies, Pumpurs pieteicās pie Slāvu komitejas priekšnieka Aksakova, lai viņu ieskaitītu cīņā pret turkiem sūtāmos savvaļnieku pulkos, kas iet palīgā serbiem.
Pie Aksakova Pumpurs aizgāja kopā ar Brīvzemnieku. Satikšanos ar Aksakovu Pumpurs apraksta šā: «Pēc pieteikšanās tikām drīzi no šveicara ievesti lielā greznā dzīvokli un ielaist kādā istabā, kur pie liela rakstāmgalda, apkrauta ar dažādām grāmatām un papīriem, sēdēja divi kungi, viens no tiem bija Aksakovs, otrs viņa draugs un darba biedris Katkovs. Aksakovs piecēlās un krievu valodā, laipni jautāja pēc mūsu vajadzības; Br. kungs tāpat krieviski atbildēja un, uz šie manī norādīdams, teica, ka esot viņam pazīstams tautietis, latvietis no Rīgas, kurš vēloties ar Krievijas volontāriem līdzi dalību ņemt pie serbu tautas brīvības kara. Aksakovs toreiz varēja būt ap 50 gadu vecs; viņš bija pārāk kā vidēja auguma, plecīgs vīrs, ar pilnu bārzdu un kupliem gariem matiem, īsts slāvu tips. Ar savām tumšzilajām un dziļajām acīm tas mani cieši uzlūkoja, tad, uz Katkovu pagriezies, teica: Rau, šis jau ir trešais latvietis, kurš kā savvaļnieks uz Serbiju aiziet. Tiešām jāpriecājas, ka arī mūsu latvieši simpatizē slāviem. Tad nu Aksakovs vaicāja Pumpuram, vai viņš no sirds pārliecināts, ka labas lietas dēļ viņš iet uz Serbiju. P. saka: «Ja agrāk vēl būtu šaubījies, tad, šo tautas vīru uzlūkojot, man visas šaubas izzuda, un es droši atteicu: jā.»
Pumpuru pieņēma par topogrāfu, pieskaitot virsnieku šķirai. Dabūjis ceļa naudu (250 rubļus), viņš 1876. g. septembrī aizbrauca u z d i e n v i d i e m.
Serbu-turku karam 1877. g. beidzoties, viņš iestājās par vienkāršu kareivi kādā krievu kājnieku pulkā un pēc tam Odesas junkurskolā, kuru nobeidza 1878. g.
Tā kā Pumpurs dienvidu klimatu nevarēja labi panest, viņu 1880. g. pārcēla u z B a l t i j u kādā rezerves bataljonā, kas vēlāk izveidojās par Daugavgrīvas pulku. Še kalpodams, viņš uzturējās dažādās vietās: Rīgā, Slokā, Paņevežā, Cēsīs, Tērbatā, Dvinskā u. c. Viņš uzkalpoja līdz štābskapitāna činai, bet pēc kādiem gadiem vairs vecuma dēļ nevarēja palikt kara dienestā. Lai tiktu pie pilnas pensijas, viņu 1895. g. ieskaitīja Daugavpils intendantūras valdē par karaspēka mantu izvadātāju. Kā tādam viņam bija jāuzņemas ceļojumi pa Eiropas un Āzijas Krieviju, pa Tālajiem Austrumiem, Kluso un Indijas okeānu, Suecas kanālu.
Baltijā, pēdējos gados pa laikam īpaši Daugavpilī uzturēdamies, Pumpurs ņēma, kur vien varēja dabūt, dalību pie sabiedriskas dzīves. Daugavpilī nodibinājās latviešu saviesīga biedrība un kāds inteliģento latviešu pulciņš. Pie tā piederēja kooperators V. Siliņš, grāmattirgotājs A. Gulbis u. c. Pumpurs še bija rosīgs dalībnieks. Viņš skaita gadus, kad dabūs kroņa pensiju. Tad viņš nometīsies uz dzīvi kādā Baltijas stūrītī, varbūt Rīgas tuvumā. «Tad vēl ar sirmiem matiem uzklausīsim tautas balsi un domāsim un rakstīsim.»
Bet iznāca citādi. 1902. g. pavasarī būtu beigušies kalpojamie gadi. Bet 1901. g. rudenī Pumpurs, no Ķīnas Daugavpilī pārbraucis, stipri saslima ar aso reimatismu. No brauciena uz dienvidiem, lai dziedinātos, nekas neiznāca. Pabijis pāris nedēļas Ķemeros, viņš pārgāja uz Rīgas pilsētas slimnīcu, kur mira Jāņu vakarā, 23. jūnijā (pēc vecā st.) 1902. g. Viņu paglabāja Rīgas Jēzus kapos.
Pumpura d z e j a s d a r b i nodalās, tāpat kā viņa dzīve, divos laikmetos: viņa jaunības un viņa vēlākā dzejā.
Par viņa j a u n ī b a s d z e j u uzskatāma tā, kas sacerēta pirms viņa aizbraukuma no tēvijas uz Maskavu. No 1869. g. sāka parādīties daži viņa dzejoļi Baltijas Vēstnesī ar parakstu -rs. Pirmais no tiem bija Hīna kaps (B. V. 8. nrā), turpmākais - Austrums (11. nrā). Tie tūliņ vērsa uz sevi vispārēju vērību. Tos lasīja, meklēt meklēja, mācījās no galvas. Še bija īsts dzejnieks, kas izsacīja jūtas, kādas bija aizņēmušas latviešu inteliģenci. Šķita uzceļamies tautas dzeja atjaunotā veidā. Spožu tautas senatni tēlodama, tā ietvēra sevī visu to, ko patlaban pārdzīvoja pie tautiskās apziņas nākušie latvieši. Pie tādiem panākumiem tiek Pumpurs, ne meklēdams vai gudrodams, bet vienīgi savai sajūsmai dodams izteiksmi. Viņš uzturas tautas vidū, kam viņas pagātne vēl dzīva, satiekas dienu dienā ar tautas locekļiem, kas sajūsmināti par tautas nākotnes ideāliem. Staigājot pa Vidzemi, dzird visur dziesmas, pie kurām jāņem aktīva dalība, arī no sevis pa pantam, pa dziesmai klāt piemetot. Vaļas brīžos, viesībās rīko rotaļas, apdziedāšanos, humoristiskus priekšnesumus. Tas aizrauj, lai dzīvotu un radītu līdzi.
Pašā vasaras kuplumā svinamas Vecpiebalgā kādā no visievērojamākajām dzimtām kāzas. Kā mērnieku un omulīgas jautrības veicinātāju uz tām ielūdza arī Pumpuru. Par ciema kukuli viņš nesa sev līdzi kādu no savām dziesmām. Šoreiz tā b i j a S t ā s t i m a n i m, D a u g a v i ņ a. Šī ir vispopulārākā Pumpura dziesma. Kādā ceļā tā pārgājusi tautā, par to pastāsta Kaudzītes Matīss. Kāzās šo dāvanu saņēma, īpaši jaunā paaudze, ar vislielāko dedzību un sirsnību. «Viņu dziedāja un dziedāja neskaitāmas reizes un bez gala kā ar īpašu aizgrābtību un beidzot lietoja par tekstu rotaļām un pat dziedamai dejas mūzikai dažādās melodijās. Pēc tam drīz šī pati dziesmiņa skanēja visā Piebalgas apgabalā gan godībās, gan laukos; iekam viņa parādījās Baltijas Vēstnesī 1869. gadā, tā bija pazīstama jau plaši Vidzemē.» Dzejnieka skats še, mīlestībā vizēdams, virzās uz Daugavu, uz Gauju, un katrs priekšmets, tēvijas upju krasti, viļņi, laivas, rozes, sevišķi zeltenes, noskaidrojas šai vizmā, kas pēdīgi apņem visu Latviju, kura līgavas rotā nostājas priekšā.
No dzejoļiem izlasāmi Pumpura c e n t i e n u m ē r ķ i. Dzejoli Tautai Pumpurs liek latviešiem pie sirds, ka viņiem jādomā s a v a s domas, jā, runā s a v a valoda, jādara s a v s darbs, jādzied s a v a dziesma. Dzejolī Mūsu tautas dziesmas (1870), kuru viņš uzlūko par pirmo sākumu latviešu tautiskās dzejas laukā, viņš izceļ tautas dziesmu burvīgi skaisto pasauli, kas aizrauj visus prātus, un skubina tās glabāt, kopt, turēt svētas, ņemt dzejā par paraugu. Dzejolī Meklēsim dziesmas viņš uzrāda, par ko dzied aizmirstajās tautas dziesmās: viena no trim Līgas kalnā sēdošām dievu meitām dzied par jūru un laivu, par jūrnieku dzīvi, otra par arklu zelta lemešiem, par zemkopju dzīvi, trešā par sauli, mēnesi un zvaigznēm. - Tautas v a r o ņ u g a r s top dzīvs dzejoļos: Hīna kaps, Galva ar trim šķēpiem, sevišķi dzejolī Imanta. Pēdējais tika par simbolu tautas nākotnes cerībām. Tautas i l g a s p ē c a u s t r u m i e m, kur toreiz meklēja latviešu tautas pirmatni, izskan dzejoļos Austrums, Austrums un Rietrums. Tautas l i k t e n i s tēlojas dziesmās Pastarīte, Bārenīte. Tautas skaistākie t e i k u t ē l i stājas priekšā dzejoļos Ziemeļa meita, Saules meita un dievu dēli. D a b a s d i e v i n ā j u m s, panteisms izsakās dzejoļos Mūsu Dievs, Svēts brīdis.
Pumpura jaunības laikmeta dzeju ceļ spēcīga sajūsma, kas nes pāri valodas un arī dzejas tehnikas grumbuļiem. Daudz vārdiem norautas galotnes (Un aizgrābs prāt' un sird'), dažiem nepareizs uzsvars (Tas viņas drīz sadzird). Atskaņas bieži vien neskaidras (gadā - galda, kalniem spārniem). Šādi grumbuļi tomēr nedara pa lielu lielai daļai Pumpura dzeju pa; nebaudāmu.
Pumpuru aizrāva tautas dziesmu veikli aizplūstošā skaņa un viņu melodijā viegli viļņojošās gleznas. Viņam izdevās uz savu kokli izķert līdzīgas skaņas un viņu viļņos izradīt līdzīgas gleznas. Turklāt viņam tā iepatikās dzejas m u z i k ā l a i s j a u k u m s, ka apņēmās tam par labu vēl vairāk darīt nekā tautas dziesmās: viņš pielika atskaņas. Un nu dažs pants un daža vesela dziesma dabūja, neskatoties uz misēkļiem valodā, tādu muzikālu jaukumu, ka aizkustināja vissmalkākās dvēseles stīgas (Mīļākai vakarā, Stāsti manim, Daugaviņa u. c.). Viss Pumpura dzejas daiļums muzikālu jūsmu nests. Viņš reti spēj prāta līdzekļiem dot saviem darbiem dzejas krāsu; kur šis darbojas, tur viņa kokle stāv klusu. Tādi panti ir dzejoļos Daugavas laivinieks, Tautiešiem svešumā; dzejolis Jauna, taču veca mācība, viss tāds. Tās pašas muzikālās jūsmas viņam liedz ķerties pie stāstāmas vielas stingri episkas apstrādāšanas. Kur viņš šādai vielai piegriežas, tur viņu tik daudz nepievelk (arī Lāčplēsi neizņemot) tēli un formas, kā spīdums un krāsas. Tādi krāsās mirdzoši gabali ir Dievu kāzas, Imanta. Viņam iznāk balādes, tātad ne stingri episks dzejas veids. (Sk. Teodora Mūsu taut. dzejas pamošanās, 15.)
Mirdzošu krāsu mīlestība aizņem Pumpuru kā salda mūzika un modina viņā muzikālas melodijas un motīvus. Nekur nevarēja šī viņa īpašība atrast savai rosībai tik piemērotu vietu kā t e i k u s e n a t n ē. Viņš ķēries arī pie varoņu teikas apstrādāšanas Lāčplēša epā. Tomēr arī še nav varoņa raksturs, viņa darbi tie, kas viņu visvairāk pievelk, bet brīnišķas vietas un lietas, kas mirdz visādās krāsās. Tūliņ iesākumā viņš lasītājus ieved zilajā debesu velvē, Pērkona brīnišķā pilī, kur mājo mūžīga gaisma. Pērkona sirmajiem zirgiem caur segliem aust gaisma, caur iemauktiem lec saule; Potrimpam zirgi vaska dzeltenumā, kūlīšu rati zeltotiem stiebriņu spieķiem; Autriņam zvīņaini zirgi, zaļu niedru rati, sēdeklis taisīts no gliemežu vākiem; Līgo un Puškaitim ziedaini rati; spārnotiem zirgiem tie laižas pa varavīksnas vārtiem. Tās ir mirdzošas krāsas. Tās redzam arī, kad Pumpurs apraksta Staburadzes pili, Ziemeļa meitu, ledus pili, dimanta kalnu. Te Pumpurs paceļas tikpat kā spārnos un viegli, viegli aizlido uz dzejas zemi.
Bet, ja mitējas Pumpura muzikā1ā sajūsma, kas šķetinās melodijās un krāsās, tad Pumpuram dzejas nav. Viņam trūkst spējas mierīgi un uzskatāmi tēlot darbību, zīmēt raksturus, radīt plastiskas, savos norobežojumos noteiktas gleznas. Viņam vispār t r ū k s t d z e j n i e k a r u t ī n a s, kas apzinīgi izlieto mākslas līdzekļus un ar nodomu sasniedz zināmu iespaidu. Šīs rutīnas trūkums redzams arī tādos dzejoļos, kas radušies patiesā sajūsmā; tas parādās vārdu saīsinājumos, nepareizā uzsvarā un citādi. (Sk. Teodora Tautas rakstnieki, 83-84.)
Pumpura v ē l ā k a j a i d z e j a i nav vispār vairs tās vērtības, kas viņa agrākajai. Svešumā aizejot, viņa kokle noskaņojas. Dzīvā kopības sajūtā ar savu tautu viņš bija radījis, devis izteiksmi ne vien savai, bet arī savas apkārtnes sajūsmai; nu viņš bija izrauts no šī līdzradošā apvidus, un viņa dzejas avoti apsīkst. Viņam paliek atminas un viņa ideāli, kas viņam neļauj gluži apklust, dod viņa domām vienumēr zināmu spožumu, lai arī tikai reti paceļ īstas mākslas augstumā, un viņu skubina papildināt un noslēgt savu mūža darbu. Atmiņas un domas par tēviju viņu nodarbina svešumā; pie savu darbu nokārtojuma viņš ķeras, kad viņš atkal pārnācis dzimtenē.
Kad viņš nonāk s v e š u m ā, lielpilsētā Maskavā, viņš tūliņ attēlo savus iespaidus. «Kur pilsēta lepna mirdz greznumā, Kāds ceļotājs staigā pa ielām.» Bet drīz vien viņš novirza acis no torņu zelta, no apkārtnes spožuma, noiet vientuļā vietā un sapņo par tālo dzimteni, redz Daugavu, pie tās līgavu miršu kroni galvā, stājas ar viņu pie altāra, kur viņus salaulā. «Te - ceļotājs mostas un atkal sāk ciest.» - Pie Donavas viņš dzird dziedam serbu kareivjus par senatni, tautas varoņiem, «slavoņu» izkarojamo brīvību. Prozaiski viņš saka:
Arī vārdi starpā maisās,
Kurus gandrīz saprotu;
Lai gan ausis pirmreiz klausās
Serbu tautas valodu.
Viņā mostas jūtas, it kā viņam ar to visu būtu tuvs sakars, mostas domas, ka arī leišu-latviešu tautas minušas šos krastus, ka liktenis šīm agrāk vienā kopībā dzīvojošām tautām, slāviem, leišiem, latviešiem, atnesīs jaunu laiku brīvību.
Viņš seko visam, k a s L a t v i j ā n o t i e k, un to atzīmē. Tādā kārtā dažs viņa dzejas gabals atgādina rīmju hronikas. Jaunu gadu Odesā uzņemdams, viņš par latviešu dzīvi un centieniem notecējušā gadā sniedz dzejolī Jaunam gadam 1878. šādas ziņas: latvieši pie Melnās jūras kāvušies pašās karstākās ugunīs; latviešu kuģis pa Ziemeļu ledus jūru aizbraucis līdz tālajai Sibīrijai; latviešu jaunekļi studē lielajās Pēterburgas, Maskavas, Tērbatas augstskolās; latvieši izcīnījuši dalību Rīgas pilsētas valdē.
Svešumā viņu 1879. g. pārsteidz vēsts par viņa drauga un tuvākā centienu biedra A u s e k ļ a n ā v i, un viņš atmiņās pārdzīvo Lielvārdē, Ķeguma (Daugavas krāces) tuvumā, kopīgi pavadītos brīžus, kad viņu garā un darbos cēlās augšā uz jaunu dzīvi tautas dzeja, tautas teikas. Tas ir gabals no viņa un tautas gara vēstures.
Viņam sirds nesas aiziet vēl tālāk atpakaļ, b ē r n ī b ā, un no turienes izvērpināt savu mūža pavedienu. Viņš atceras (Teiku vācelīte, 1878) Mīļo māti, no kuras viņš rudens veļu vakaros noklausījies daždažādas teikas, kas viņā pārvērtušās par lieliem, jaukiem sapņiem. No tiem viņš nav varējis atraisīties arī liels izaudzis, daudzkārt aizmirsdams savu tiešo pienākumu un no citiem saņemdams pārmetumus par vieglprātību. Bet viņš atradis apslēptu mantu, pēc kā citi velti meklējuši: tautisku dzeju. To saņemdami, cilvēki sapņotājam piedos par viņa maldībām un kļūdām.
A t k a l d z i m t e n ē būdams, viņš ņem dalību pie plašākiem tautas rīkojumiem un kopo savus darbus. Viņš sēž pie galda Otros, Trešos un Ceturtos (1880., 1888. un 1895. g.) dziesmu svētkos, kur dzied viņa sacerētās galda dziesmas. Tām, tāpat kā viņa agrākām, sevišķi Rīgas Latviešu biedrībai veltītām galda un svētku dziesmām, ir norobežots gadījuma raksturs bez plašākas nozīmes un paliekamas mākslas vērtības.
U z T r e š a j i e m d z i e s m u s v ē t k i e m 1888. g. viņš noslēdza un izdeva savu epu Lāčplēsi, 1890. g. savu dzejoļu sakopojumu Tēvijā un svešumā. Laikā, kas bija gājis pāri pirmajām svaigajām tautības nojausmām, tās bija zināmā mērā skaņas no pagātnes. Šiem darbiem, kuros uzejama īsta, nenīkstama dzeja, bija arī sava vēsturiska nozīme, uz ko dzejnieks aizrādīja viņu priekšvārdos. Pumpurs, kas likās pilnīgi apklusis un no tautas acīm pazudis, atkal parādījās līdz ar teiku varoņiem sabiedrībā, kas arvienu vairāk piegriezās dienas uzdevumiem, atdzīvinādams interesi par tautas sendienām un atmodas laika pirmajiem sapņiem.
Ievērojamākais un plašākais no Pumpura dzejas darbiem ir viņa L ā č p l ē s i s. Tas ir eps, kas sacerēts uz tautas teikas pamata. Lielvārdes apgabalā noklausītā Lāčplēša teika stāsta par varoni, kas no lāča mātes mantojis lāča ausis un lielu spēku, iztīrījis apkārtni no plēsīgiem zvēriem, bijis par pārcēlāju pie Daugavas, kur, airiem salūstot, airējis plaukstām, kalpojis pie kāda kunga par puisi, ar lāčiem ardams, Velna dzirnavās kviešus maldams, nogrimušo pili uzceldams, milzi aizdzīdams, atsvabina zemi no visādiem mošķiem un briesmoņiem, dabū kunga meitu par sievu un pēdīgi, cīnīdamies ar raganas dēlu, kas nocērt viņa ausis, kurās viņa spēks, kopā ar savu pretinieku iegāžas Daugavas atvarā.
Šo teiku Pumpurs saistījis kopā ar citām (par nogrimušo pili, par raganām, par Ziemeļmeitu, par apburto salu), ar notikumiem no vēstures, darbību pārceldams vācu atnākšanas laikā uz Baltiju, un ar izdomātiem gadījumiem. No teiku stiprinieka Pumpurs Lāčplēsi pārvērtis par vēsturisku varoni, kas aizsargā tēviju no ienaidniekiem. Tam blakām viņš nostāda personas no vēstures (Diterihu, Kaupu) un no fantāzijas tēlojumiem (Spīdalu, Laimdotu).
Gadījumi un tēli saistās ap galveno varoni par sakarīgu dzejas darbu. Lāčplēsis, dievu izredzēts par glābēju savai tautai, uzaug pie Lielvārža, kas viņu sūta uz Burtnieku pili mācīties gudrībās. Uzceldams gaismā nogrimušo pili un izcīnījies ar igauņiem, viņš iemanto Burtnieka meitas Laimdotas roku. Bet viņa ienaidnieki viņus izšķir, aizvezdami viņa līgavu uz Vāczemi, tā ka viņam, to meklējot, ilgi jāmaldās pa jūru, jāpieredz daudz briesmu un brīnumu, līdz viņš pārved Laimdotu dzimtenē, cīnās sekmīgi ar ienaidniekiem, bet dabū galu no tumšā bruņinieka.
Epa darbība attēlota 6 dziedājumos. Ievada dziedājumā vēsta par dievu sapulci, kur spriež par Baltijas likteni. Tālāk parādās kopā ar Lielvārdi Lāčplēsis, kurš nākošā dienā dodas uz Burtniekiem. Ceļā viņš iegriežas Aizkraukles pili, kur iepazīstas ar Aizkraukļa meitu Spīdalu. Ar šo, kas vēlāk izrādās par raganu, viņš bluķī notiek Velna bedrē. Še viņš novēro raganu rīcību, Līkcepuri, Kangaru, kas, no nāves glābdamies, nozvēr palikt par savas tautas nodevēju. Atpakaļ laižoties, Spīdala bluķi ar Lāčplēsi nomet Daugavas atvarā, kur Staburadze un viņas audzēkne Laimdota viņu izglābj. Satikdams Koknesi, viņš dodas tālāk uz Burtnieku pili. Pa tam Spīdala un Kangars uzmusina igauņus uz karu un atvēstī Kalapuisi. Lāčplēsis to pārvar, uzceļ nogrimušo Burtnieku pili un saderinās ar Laimdotu. Bet veļu nakti Laimdota ar Kangaru pazūd. Lāčplēsis brauc tos meklēt, atrod pēc daudz pārdzīvojumiem pārakmeņotus apburtā jūras salā un ar burvja spieķa palīdzību tos pieceļ. Spīdola atsakās no visa jauna un saderinās ar Koknesi. Baltijā Jānu nakti pārnākdams, Lāčplēsis to atrod pa lielai daļai ienaidnieku rokās, cīnās ar tiem, aizdzen tos no Turaidas un Lielvārdes. Lāčplēsis nometas ar Laimdotu Lielvārdē uz dzīvi. Līdz ar citiem pie viņa ierodas tumšais brutnieks, kas no Kangara izzinājis, ka Lāčplēša spēks pastāv viņa lāča ausīs, un izaicina viņu uz cīņu. Cīnīdamies viņi noveļas Daugavā. Laivinieki, braukdami pa Daugavu, laiku no laika redz pusnaktī krastā cīkstamies divus vīrus un iegāžamies upes dzelmē. Viņi tic, ka Lāčplēsis reiz savu ienaidnieku vienu pašu nogrūdīs lejā.
Epa d z e j a s s t i l s nav viscaur vienāds. Pirmajos trīs dziedājumos tas dziļi tēlojošs, pēdējos - stipri prozaisks; katra no šīm daļām, kā liekas, pieder dzejnieka dažādiem darbības laikmetiem. Pantmērs lietots dažāds; tikai retās vietās tas pieslienas tautas dziesmām. Daži tēli un skati nostādīti acu priekšā ar sevišķu mīlestību un dziļu izjūtu. No Spīdalas iziet burvīgi va1dzinošs spēks; tā, ar pašu nelabo sakarā stāvēdama, reizē atbaida un aizrauj. Laimdota ir pretējas dabas: no viņas izstaro kaut kas gaišs, skaidrs, dievišķs. Viņu apkārtne izceļ katras īpatnību. Velna bedre, kur rīkojas Spīdala, ir briesmīga burvekļu vieta, ellišķi krāšņa un šaušalīga. Staburadzes mājoklis, kur dzīvo Laimdota, ir pilns maigas gaismas, kas zilganota spīd cauri kristāla sienām. Jūrā uzejam viņas jaukos un pievilcīgos, gan arī nejaukos un atbaidošos ziemeļu brīnumus. Tur skatām Ziemeļmeitu, ledus pili, dimantkalnu, bet satiekam arī sumpurņus, raganas, jodus trim, sešām un deviņām galvām. Apdziedātas veco latviešu piemiņu svinības un godības: veļu nakts, Jāņu nakts, kāzas. Zīmīgus gudrības vārdus Lāčplēsis dzird no Lielvārža un lasa veco burtnieku tīstokļos.
Lāčplēsī attēlota vecu vecā c ī ņ a s t a r p g a i s m u u n t u m s ī b u. Lāčplēsim šai cīņā par gaismu nostājoties vēsturiski noteiktā vietā, kur līdz ar viņu stāvēja visi pie apziņas nākušie latvieši, ieplūst šai darbā neiznīcīga dzīvība.
Pumpurs savu Lāčplēsi grāmatas titulā nosaucis par t a u t a s e p u, pēc tautas teikām sacerētu. Grāmatas priekšvārdā viņš to dēvē par episku dziesmu, tāpēc ka še apstrādāts tikai mazums tautas teiku. Ja radīšoties vairāk tādu dziesmu, tad varēšot no tām sastādīt un apstrādāt tautas epu. Tomēr viņš nešaubās, ka latvieši turpmāk radīs tautas epu, kas stājas blakām indiešu, persiešu, grieķu un ģermāņu tautas epiem. - Šīs domas, ko toreiz latviešu vidū sastopam ne pie Pumpura vien, ir maldīgas. Tautas epi ceļas pašā tautā. Lai arī par teiku veidotājiem dzejā būtu atsevišķi dzejnieki, tomēr viņi kā tādi ir savas tautas domu izteicēji, kuriem tauta līdzi rada un kuru darbu tā uzņem un tālāk veido. No Pumpura Lāčplēša bija latviešu tautas garā maz: tādā veidā nav atrodami tautā ne saturs, ne tēli, ne izteiksme. Tautā nav uzejams neviens gabals, neviens pants no Lāčplēša kā episka dzeja. Ir dažās tautās celti klajā tautas epi arī jaunākos laikos, bet tādā kārtā, ka to, kas tautā bija, sakopoja, gan pa daļai to papildinot. Somu pētnieks un dzejnieks Lenrūts sastādīja no somu tautā salasītiem dziedājumiem (rūnām) s o m u t a u t a s e p u K a l e v a l u, kas pirmā, nepilnīgā izdevumā iznāca 1835. g. un gandrīz divreiz paplašinātā veidā, sastāvošs no 50 rūnām, ar gandrīz 23 000 pantiem (rindām) tika izdots 1849. g. Tikai daži no šiem pantiem paša sastādītāja iemetināti. Igauņu pētnieks Kreicvalds sastādīja pa daļai no igauņu tautā atrastiem episkiem dziedājumiem i g a u ņ u e p u K a l e v i p o e g u, no kā iznāca pirmā burtnīca 1857. g. un viss darbs 1861. g. No 19 000 pantiem (rindām) še 7600 pantu ir īsts, no tautas mutes uzrakstīts teksts. Kāda daļa še Kaleva teikas tautas dzejai piemērota pārdzejojuma. Ir tad zināms pamats šo darbu dēvēt par tautas epu. Pumpura Lāčplēsim šāda pamata nav. Abi pieminētie epi tulkoti un iznākuši tagad arī latviski: somu Kalevala (1924) un igauņu Kalevipoegs (1929).
Pumpura p r o z a s d a r b i nāk vēlāk klajā nekā viņa dzeja. Pirmais no tiem - No Daugavas līdz Donavai - parādījās Mājas Viesa literāriskajā pielikumā 1894. g., raksts Austrumā, aiz zemēm, jūrām M. V. Mēnešrakstā 1900. g. un stāsts Kurmis pēc Pumpura nāves Dzimtenes Vēstnesī 1911. g. Šais rakstos dzejnieks sniedz gabalus no paša dzīves un centieniem.
No Daugavas līdz Donavai un Austrumā, aiz zemēm, jūrām ir c e ļ oj u m u a p r a k s t i: pirmais par ceļojumu no Rīgas uz Maskavu un Serbiju, otrs no Odesas pa Melno, Marmora, Vidus, Sarkano un Indijas jūru. Par otru uzrakstīts tikai pāris lapu garš sākums. - Ceļojums uz Maskavu un Serbiju notiek serbu-turku kara laikā, sākas 6. augustā 1876. g., izbraucot no Rīgas, un beidzas 10. febr. 1877. g., atstājot Belgradu. Apraksts apņem 5 nodaļas: Maskavā, Kišiņevā, Pār Krievijas valsts robežām, Kara posta sliedes, Belgradā. Pumpurs še apraksta savas dzīves lielāko krīzi, savus pārdzīvojumus un novērojumus svešumā. Visur viņu pavada domas par Latviju. Redzēdams, ka Serbijā daudz brīvas, neapdzīvotas zemes, viņš liek Serbijas iekšlietu ministram priekšā tur nodibināt latviešu koloniju, kas lai lauksaimniecībā derētu serbiem par paraugu. Bet serbu tautas vietnieki (skupčina) priekšlikumu atraida, sacīdami: «Visa zeme pieder serbu tautai; šo pamata likumu uzturēdami, mēs neviena cittautieša savā zemē neielaižam. Ja mums ir brīvzeme, tad tā lai paliek brīva tik ilgam, kamēr viņas mums pašiem vajadzēs.»
K u r m i s ir stāsts, kas palicis nepabeigts; pabeigtas pirmās divi nodaļas, trešā iesākta. Še sastopam Pumpura bērnības paziņas: Dugaju, Puigu. Viņiem pievienojas Kurmis. Šie ir zināmā mērā tautas varoņi, kuros parādās tautas spēks, brašums, drosme, cēlsirdība arī grūtajos klaušu laikos. Kurmis vairās no krievu ķērējiem, kas viņu grib noņemt rekrūšos. Pagastvecāko, kas viņu dzenas sagūstīt, viņš pasit. Kad vēlāk viņu, saķertu un sasietu, muižas piķieris nicina un apvaino, viņš izrauj rokas no cilpām un ar cieto striķi dod piķierim tādu belzienu pa ģīmi, ka tas vaimanādams ieskrien kaktā. Viņš nu varētu bēgt, bet viņš ķērējiem labprātīgi padodas. Viņš grib būt brīvs no saviem ienaidniekiem, no viņu un citas varmācības. Viņš saviem biedriem saka: «Ja nāks mūsu zemei brīvi laiki, tad ticiet droši, ka arī Kurmis dzimtenē ieradīsies, un tad parādīsim darbos, ka esam vērti labāka likteņa.» Vēlāk viņu redzam kādā klostera slimnīcā Parīzē, tad laupītāju vidū. Pumpurs, kā redzams, gribējis latviešu senlaiku varonim Lāčplēsim nostādīt blakus latviešu varoni no klaušu laikiem.
L i t e r a t ū r a: Andreja Pumpura Raksti, papriekšu A. Gulbja 1904. g., tad K. Bērziņa apgādībā, Rīgā 1912. Ar dzīves aprakstu no J. Kalniņa. - Jaunizdevums: A. P. Raksti. Dzīvi un darbus apcerējis R. Klaustiņš. I, II, 3. izdev., Rīgā 1925; saīsināts izdev.: A. P., Izlasīti raksti, Rīgā 1927. - R. Klaustiņa P. dzīvē un darbā, Rīgā 1911. - Kaudzītes Matīsa A. P., Jauna Raža VI, 1902. - Tā paša: A. P., Atmiņas etc. I, 167, Rīgā 1924. - Teodora P. dzeja, Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. - A. Niedras A. Pumpura Lāčplēsis kā romantisma piemērs, Pēterburgas Avīžu pielīkums 1902. - A. Alunāna Virsnieks A. P., Ievērojami latvieši I, Jelgavā 1887, 25-29. - Līgotņu Jēkaba Raksturīgākās līnijas A. P. cilvēcīgā sejā, Latvju Grāmata 1927, 4./5. burtn.