5. BIEZBĀRDIS
Būdams visvecākais tautas atmodas laikmeta apzinīgo darbinieku starpā, Biezbārdis parādās atklātībā ne agrāk par saviem jaunākajiem biedriem. Atšķirdamies no Spāģa, ko ierāva cīņā ārēji piedzīvojumi, Biezbārdis nogatavo sevī tautisko domu visā klusībā. Kad atnācis laiks to klaji izpaust un aizstāvēt, viņš parādās latviešu censoņu vidū ar jaunekļa sajūsmu un aizrautību. Viņš uzstājas par radikāliem pārgrozījumiem latviešu sabiedriskā un garīgā dzīvē, gan vēlāk nākdams nesaskaņā ar latviešu tautībniekiem. Latviešu literatūru viņš padziļināja īpaši zinātnes laukā, kā latvietis aplūkodams un latviešu valodā iztirzādams tīri zinātniskus jautājumus.
Kaspars Ernsts Biezbārdis, vēlāk saukts Bezbārdis, dzimis 8. dec. (26. nov.) 1806. g. Pavasara pagasta Biezbāržu mājās, Slokas draudzē. Viņa tēvs bija še saimnieks, tirgojās arī ar labību un miltiem un turēja dažas liellaivas. Viņš bija kādu laiku arī par zemnieku tiesnesi un mira kā Belles muižas muižkungs (pie Katlakalna). Viņš varēja saviem dēliem (bez Kaspara vēl jaunākajam Jēkabam) pieņemt mājskolotāju un sūtīt tos Rīgā elementārskolā. Vēlāk viņš tos nodeva Pavasara muižas vējdzirnavu rentnieka turētā mājskolotāja mācībā un 1818. g. Salaspils mācītāja Vendta skolā un pansijā. Mācītājam nodarbojoties ar citām lietām, skolniekiem bija jātiek uz priekšu pašiem uz savu roku. Kaspars Biezbārdis šādā kārtā ielauzījās grieķu valodā un ģeometrijā. 1820. g. viņš iestājas Rīgas ģimnāzijā, bet nevar mācībām sekot. Pa tam arī tēva mantas apstākļi tikuši spaidīgi, un tikai ar Vendta palīdzību, kas pārnācis uz Rīgu par Jēzus baznīcas mācītāju, viņš nobeidz ģimnāzijas kursu. Viņš no 1821. g. jūlija studē Tērbatas augstskolas pedagoģiski filozofiskā seminārā un to beidz 1826. g. kā graduēts students. Pēc tam viņš ir par mājskolotāju mācītāja Vendta namā, nodarbodamies pie tam ar privātstundām un filozofijas un matemātikas studijām, ģimnāzijas matemātikas virsskolotāja Zobena (arī latvieša) pabalstīts. Zobenam mirstot (1831), Biezbārža dzīve Rīgā top drūma un tukša, un viņš 1832. g, dodas atkal uz Tērbatu, kur nodarbojas ar matemātiku, filoloģiju un teoloģiju. Naudas avotiem izsīkstot, viņš 1833. g. augustā pāriet uz Vīlandes apriņķskolu par zinātņu skolotāju. 1845. g. viņu ieceļ par inspektoru. Dabūdams pensiju, viņš 1853. g. izstājas no dienesta un turpmākā gadā pārnāk uz Rīgu. Še viņš pasniedz stundas dažās privātskolās un sāk ciešāk nodarboties ar latviešu lietām.
Ar saviem p i r m a j i e m r a k s t i e m latviešu valodā Biezbārdis nāca klajā Mājas Viesī 1860. g. Se viņš iespieda apcerējumu par Hērodota skutiem. Sniegdams pārgrozītas latviešu rakstības paraugus, kur atmesti dubultnieki un h kā garuma zīme, viņš iespieda Mājas Viesī (1863) rakstus: Ģipsas vērtība zemes kopējiem, Grāmata saviem mīļiem draugiem Kurzemē un Vidzemē, Kāds vārds par dzīves kārtām pasaulē, caur ko un kā viņas cēlušās.
Iznākot Pēt. Avīzēm, Biezbārdis piedalījās pie tām. Pašā pirmajā numurā iespiests viņa raksts par K r i e v u v a l s t s g a d u t ū k s t o t i. Tanī viņš norāda, ka senās krievu hronikās, par krievu valsts dibināšanu runājot, minēts arī latvieša (latgaļa) vārds, ka arī latvietim dalība, Krievijā valdību iekārtojot, ka jau savā valodā latvietis slāvu ciltij tuvākais radinieks. Tā bija noteikta nosvēršanās uz krievu pusi.
Kādā no turpmākiem numuriem Biezbārdis rakstīja p a r d v ē s e l i (Ko var dvēsele atzīt? Kas tai spējams?). Šis ir pirmais filozofiskais raksts latviešu rakstniecībā. Pats autors ieminas, ka daži par to jaunosies, sacīdami: «Tas... uzdrīkstas par tādām lietām runāt latviski. Tāds amats ir tam jāliedz; un, ja tas grib ko teikt, lai teic un raksta vāciski. Latvietim tas nepieder.» Rakstā uzrādītas vācu prātnieku Kanta un Hēgeļa domas par dvēseli. Pirmais no viņiem māca, ka dvēsele atzīst vienmēr to, kas tai tikai šā vai tā liekas, izrādās, bet ne mūžam, kas un kā patiesi ir, otrs, ka viss, kas patiesi ir, stāv no mūžības gatavs cilvēka dvēselē, ka nekas nav ārībā un laicībā, kas nav jau bijis garā, un nekas nav garā, kas neklīst ārībā un laicībā. Pret rakstu cēla iebildumus Līventāls, pretī jautādams: ko dvēselei būs atzīt un ko tai būs iespēt? sevišķi: Kas zemniekam jāzina? - un tad aizrādīdams, ka skolās sevišķi ticības mācības mācāmas, ka papriekšu apstrādājamas sirdis un tad galvas. Biezbārdis atbild, ka viņš neizprot jautājumu: Ko dvēselei b ū s atzīt, b ū s iespēt? L. taču nedomāšot, ka cilvēka dvēselei būs iespēt; ko tā nespēj, vai arī ka tai nebūs v i s u iespēt, ko tā iespēj. Zemnieks pieder cilvēku, ne lopu kārtai, tāpēc viņam pēc iespējas jāzina tas pats, kas visiem citiem cilvēkiem, un bez tam vēl daudz, kas pie viņa aroda pieder. Ērmīga lieta esot arī sirdi kopt bez galvas. Līdzīgus iebildumus kā Līventāls cēla pret Biezbārža rakstu A. Bīlenšteins.
Ļoti svarīgs Biezbārža mūžā bija 1863. g a d s. Izceļoties poļu dumpim, Baltijas muižnieki pasniedza ķeizaram padevības adresi. - Rīgas latviešu inteliģence nolēma pasniegt adresi arī no latviešu puses. To sastādīja Biezbārdis un pirmais parakstīja. Viņš pārrakstīja arī Mežamuižas zemnieku sūdzību par muižas īpašnieku uz visaugstāko vārdu. Biezbārdi nu uzlūkoja un sodīja par musinātāju uz dumpi.
B a l t i j a s m u i ž n i e k u a d r e s i iesniedza ķeizaram 17. aprīlī 1863. g. Baltijas ģenerālgubernators. To parakstījuši Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas muižnieku priekšnieki. Tanī izsacīta varbūtība, ka varētu izcelties ar ārvalstīm karš, kurā Baltijas provinces būtu pirmie valsts aizsargi un pirmais kaujas lauks. Ienaidnieki tad pārliecināsies, ka visus Baltijas iedzīvotājus vieno ar Krievijas īstajiem iemītniekiem padevība tronim un valdniekam, neskatoties uz valodas un iestāžu dažādību.
L a t v i e š u a d r e s i saņēma Vidzemes žandarmērijas priekšnieks 1863. g. augustā, lai nodotu ķeizaram. Še pieminēts Baltijas muižnieku norādījums uz šo provinču valodu un iestāžu dažādību, kas spēj sacelt domas, ka starp šejieni un valsti nevarētu būt ciešas saites. Latviešu bezzemes stāvoklis, vergu darbs, mēģinājumi izceļojot no tā atsvabināties, cenšanās pēc savas tautas garīgas attīstības literatūrā dod iemeslu aizdomām, ka latvieši tīkotu pēc patvaļības. Bet latvieši savā valodā atrod radniecību ar krievu (slāvu) tautas valodu, tikai iestāžu dažādība atdala latviešus no ķeizara īstajiem pavalstniekiem. Tad kļūmīgais turpinājums: Augstais valdniek! Novērsi šos šķēršļus un ļauj mums savienoties ar tavu lielo krievu tautu vienā saimē. To mēs atzīstam par savu likteni un pienākumu.
M e ž a m u i ž a s z e m n i e k u pārstāvis Zīdermanis ieradās Rīgā 1863. g. jūlijā un griezās pie garīgā semināra latviešu valodas lektora Kraukļa, lai viņš sastādītu lūgumu ķeizaram. Vilcinādamies Krauklis to galā uzrakstīja un Biezbārdis pārrakstīja. Zemnieki sūdzas, ka kņaza Līvena Mežamuižas valde izlaupījusi pagasta magazīnu, rekrūšu un bāriņu krājkasi; bez tam viņi vēlas, lai par pagasta ierēdņiem apstiprina viņu pašu ievēlētos pagasta locekļus. Jau agrāk iesniegtās sūdzības izmeklēšanas dēj ieradusies Mežamuižā komisija, ieslēgusi pagasta vecāko Veilandu dzelzīs un sodījusi septiņas personas simts žagaru cirtieniem uz kailas miesas.
Zīdermaņa lūgumrakstu nosūtīja. Tad Zīdermani arestēja kā musinātāju uz dumpi. Drīz pēc tam arestēja arī Biezbārdi kā musinātāju dalībnieku. Viņa konfiscētos papīros atrada arī liecības par viņa dalību pie latviešu adreses. (Bandreviča Notikumi.latv. atm. laikmetā.)
Biezbārdi 1863. g. septembrī a i z s ū t ī j a u z K a l u g a s g u b e r ņ u, kur viņu vispirms nometināja Borovskas pilsētā. Rakstiem krievu avīzēs un Biezbārža sievas lūgumiem bija tas panākums, ka viņu pārvietoja uz Kļinu Maskavas guberņā un pēc dažiem mēnešiem viņam atļāva atgriezties a t p a k a ļ u z R ī g u. Še viņš pārnāca 1866. g. un tika iecelts par Rīgas garīgā semināra vācu valodas skolotāju. Viņš bija kādu laiku arī par latviešu valodas skolotāju Aleksandra ģimnāzijā.
Būdams jau labi gados, Biezbārdis tikai tagad sāka noteikti savus spēkus veltīt latviešu rakstniecībai. Viņa pirmās grāmatas latviešu valodā iznāca 1869. g. Tās bija: Mūsu valoda un viņas rakstība, Tacita Ģermanija un Svevija, Šillera Pulksteņa dziesma. Tās apgādāja rosīgais grāmatizdevējs K. Štālberģis. Viņš bija nodomājis izdot virkni labāko darbu pasaules literatūrā ar nosaukumu: Citu tautu rakstnieki. Šai virknē ierindojās minētie Biezbārža tulkojumi. Kopā ar Štālberģi Biezbārdis izdeva arī laikrakstu Pasaule un Daba.
Biezbārdis, kas piederēja priekš sava trimdas laika pie pirmajiem Rīgas latviešu biedrošanās veicinātājiem, darbojās arī 1868. g. nodibinātajā Rīgas Latviešu biedrībā, bet nāca n e s a s k a ņ ā a r š ī s b i e d r ī b a s v a d ī t ā j i e m. Kad latviešu nacionālisti sadūrās ar krievu avīžniekiem, kas neslēpa savas pārkrievotāju tendences, Biezbārdis nostājās latviešu tautisko centienu apkarotāju pusē.
Z i n ā t n i s k i Biezbārdis nodarbojās līdz mūža beigām. Viņš sastādīja pirmo ģeometriju latviešu valodā: Geometrija jeb āruma sinatnība, kua rakstuas zelis Kaspar Bezbardis, zitkart Biazbardis, Rīgā 1874. Gribēdams atspēkot Šleihera pret viņu celtos iebildumus, Biezbārdis laida 1883. g. klajā grāmatu: Hērodota skuti un mūsu vectēvu ciltsstāsti.
Sava mūža p ē d ē j o s g a d u s Biezbārdis nodzīvoja pie sava dēla Maskavā, kurp aizgāja 1884. g. Še viņš mira 12. septembrī (31. aug.)
Biezbārdis rakstījis vāciski un latviski. Savos rakstos v ā c u v a l o d ā viņš piedalās latviešu inteliģences cīņā pret Baltijas vācietību, aplūko arī dažus zinātniskus jautājumus. L a t v i e š u v a l o d ā viņš mēģinās dzejiskos tulkojumos un l i e k p a m a t u l a t v i e š u z i n ā t n i s k a i prozai.
Sastādīdams 1863. g. iesniegto latviešu adresi uz Mežamuižas zemnieku sūdzību, Biezbārdis aktīvi piedalījās latviešu tautiskā kustībā. Ar to viņš deva iemeslu vajājumiem no Baltijas vāciešu un lietas apgaismojumam no krievu avīžnieku puses. Maskavas krievu avīzē Русский Курьуер iespiests par Biezbārdi un viņa cīņām plašs raksts (Безбардис, Латышский всеподаннейший адрес 1863.г. и латышская Петербургская газета, Р. К.,1881. g., 227., 230., 231., 234., 236. nr.) Trimdā būdams, Biezbārdis rakstīja vācu valodā par Baltijas apstākļiem.
Par l a t v i e š u c ī ņ u s a v a s v a l o d a s u n i z g l ī t ī b a s l a b ā Biezbārdis runā brošūrā: Der Sprach-und Bildungskampf in den baltischen Provinzen Russlands, Bautzen 1865. (Šis Biezbārža raksts iespiests latviski Dzimtenes Vēstnesī 1910. g. 82.-114. nr. ar virsrakstu: Valodas un izglītības cīņa Baltijā.) Par moto ņemti evaņģēlija vārdi (Lūk. 8, 17): «Nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaps zināms un nenāks gaismā.» Biezbārdis grib atmaskot Baltijas vāciešu centienus pārvācot latviešus. Latvieši daudz tuvāk rada krieviem. Bet to latviešiem nedrīkst teikt. Kas to dara, to vajā un izsūta. Tādā kārtā apjūk tie latvieši, kas vāciešiem par labu negrib aizliegt savu tautību: viņiem jādomā, ka vāciešu pusē paša ķeizara griba. Latviešu pāreja pareizticībā uzskatāma par taisnu atmaksu asiņainai katastrofai priekš 700 gadiem, kad latvieši bijuši piespiesti atstāt no krieviem pieņemto kristīgo ticību. Lai latviešus pārvācotu, vācieši palaiž latviešu skolas, apspiež latviešu literatūru, izraida no zemes latviešus, kas vācietības priekšā nelokās. Biezbārdis dod pārskatu par latviešu rakstniecības attīstību (pa daļai pēc Spāģa), uzrādīdams centīgākos latviešu pārvācotājus (bīskapu Valteru, R. Šulcu, G. Braši), tomēr arī latviešu labvēļus, pie tiem pieskaitīdams Veco Stenderu, Bīlenšteinu. Beigās Biezbārdis raksturo vācu sabiedrību, sevišķi vācu vadītās Latv. literāriskās biedrības nelabvēlīgās attiecības pret latviešu nacionālajiem laikrakstiem (Mājas Viesi, Pēt. Avīzēm), pievezdams Neikena cirkulāru (1. martā 1865. g.), kurā tas kā ceļa biedra izdevējs nostājas pret šīs biedrības vadītājiem.
Biezbārdim pieraksta vēl divi citas brošūras, kas uzrāda, cik sīksti Baltijas vācieši turas pie savām vecajām tradīcijām un privilēģijām. Tās ir: Zustände und Eigenthümlichlceiten in den baltischen Provincen Russlands, Bautzen 1865; Meditationen zur Forderung der Eintracht zwischen Russen und Deutschen in den baltischen Provincen Russlands, Bautzen 1866.
Biezbārdis rakstījis zinātniskus rakstus vācu izdevumos. Laikrakstā Inland: Die Seelenzeit im Fellinschen, 1852, 51. nr.; Wanderung und Entstehung der Seen, nach estnischen Sagen, 1853, 7. nr.; Geographische, historische u. etymologische Curiositaten, 1853, 21.-33. nr.; Der deutsche Sylbenton u. sein Einfluss, 1857, 47. nr.; Finnland, 1859, 20. nr. Bunges arhīvā: Materialien zur Geschichte der Stadt Fellin, I, 127-172; Tee Uppeneeki oder die Letten an der curischen Aa, II, 86-93. Slavisches Centralblatt: Ein Wort uber das alte lettische Volkslied, 1865, 3.-4. nr.
D z e j ā Biezbārdis mēģinājies, pārdzejodams latviski dažus klasiskus darbus. Viņš tulkoja Š i l l e r a P u l k s t e ņ a d z i e s m u, kas izdota kopā ar Brīvzemnieka (Treilanda) tulkojumu. Savu darbu viņš dāvina agrākajiem šīs dziesmas tulkotājiem Hūgenbergeram un Lundberģim. Ne viscaur viņš savus priekštečus pārspēj, sevišķi ne Hūgenbergeru. Piemērs:
Hūgenbergers
Pie darba, ko no tiesas darām,
Gan vārds no tiesas pienākas,
Kad labu runu turēt varam,
Tad darbošana pašķiras.
B i e z b ā r d i s
Pie darba, ko no sirds mēs sakam
Kāds vārds no sirds gan pieklājas;
Kad krietnās runās pie tā nākam,
Tad darbs jo mudri aizvaidās.
Hūgenbergers meklē izteiksmes līdzekļus tautas valodā, Biezbārdis tiecas pēc jauninājumiem. Tas nomanāms arī ortogrāfijā. Še viņš tos izved, neizvairīdamies no pārpratumiem. Pirmās rindas pēdējais vārds lasāms ne «sakam», bet «sākamo. Tāpat valodā viņš tiecas nošķirties no parastās izteiksmes. Tautas valodā neatrod atbalstu tāds teiciens kā «Tad darbs jo mudri aizvadās». Dažas vietas Biezbārža tulkojumā top nebaudāmas. «Lai tas sīkstais pulksteņ' misiņš Plūstot veļas kā viens ritiņš.» (Hūgenbergeram: «Lai tas sliekais misiņš kūstu Un kā nākas lejot plūstu.») Tomēr caurmērā sastopam pie Biezbārža smalkāku, dziļāku valodas izjūtu nekā pie Hūgenbergera, un arī šai darbā Biezbārdis pieskaitāms latviešu modernās literāriskās valodas celmlaužiem. Kur Hūgenbergeru kā nelatvieti pamet latviešu valodas jūtas un viņa izteiksme top celmaina un pat pārprotama, tur Biezbārža valoda nereti tīra un pareiza. Piemēram:
H ū g e n b e r g e r s:
Un meiču puisis atstāj; kokā
Kāp aplam, aizskrien pasaulē,
Tur vēro ceļus, spieķi rokā -
Un svešnieks pāriet tēvzemē.
B i e z b ā r d i s:
No meitēna drīz puisēns raujas,|
Ne mājās paliek aplamnieks,
Caur pasauli ar spieķi šaujas,
Nāk mājās tad kā svešinieks.
Biezbārža tulkojumā ir vietas, kur viņš ir reizē radītājs un tautas valodas atjaunotājs. «Tas ilgi dzīvos tautu tautās un daudz kam ausīs ducinās.» «No ratiņa rūcoša neatrauj pirkstus.» (Hūgenbergers: «Ap rūkdamu vārpstu tā šķeterē diegus.») «Vai, tad izsprūk šī kā tāda, Augdama bez notures, Ļaužu pilnās ielās stāda Savu liesmu aizkures.»
Š i l l e r a P u l k s t e ņ a d z i e s m a ir dzejas darbs, kas latviešu valodā t u l k o t s v a i r ā k n e k ā k a u t k u r š c i t s pasaules literatūrā. Tas kairinājis visos laikos latviešu dzejniekus ar savām dziji izjustajām un zīmīgajām, bet reizē vienkāršajām un skaidrajām dzīves ainām. Biezbārža tulkojumam deva tiešo ierosinājumu Brīvzemnieks, kas Štālberģim bija atsūtījis savu Pulksteņa dziesmas tulkojumu, lai ar to pabalstītu viņa citu tautu rakstnieku izdevumu. Šis bija viens no Brīvzemnieka pirmajiem jaunības darbiem un palika tāļu no pilnības. Lai noliktu blakām kaut ko labāku, Biezbārdis deva savu tulkojumu. B r ī v z e m n i e k a tulkojums attālinās vairāk no oriģināla, ir valodā tautai tuvāks, bet mazvērtīgāks. Valodā gludāks, bez jauninājumiem ir F r. M ā l b e r g a tulkojums (Dzejas skaņas 1880). Ar zināmu meistarību šo Šillera darbu tulkojuši P u r k a l ī t i s (Dziesmu pazarītes 1893) un Z v ā r g u ļ u E d v a r d s. K a u d z ī t e s M a t ī s s (Zvanu dziesma 1895) savā tulkojumā stipri pieturējies pie agrākiem paraugiem; sevišķi pie Hugenbergera un Biezbārža.
Biezbārdis tulkojis arī Sofokla Antigoni, bet tā nav iespiesta. Stāsta, ka tulkotājs, rūgtu piedzīvojumu nomākts, tulkojumu sadedzinājis, sacīdams: latvieši nepelnot, ka viņu labā strādā.
Z i n ā t n ē Biezbārdis lauž ceļu stingri zinātniskai latviešu prozai. Viņš nesniedz latviešu zemnieku stāvoklim sevišķi izraudzītas zināšanas kā vācu tautības rakstnieki, ne arī atšķaidītu vai popularizētu zinātni, kā palaikam paši latvieši apgaismotāji, bet t ī r u z i n ā t n i, tikai vienā otrā reizē lietodams popularizētāja paņēmienus. Viņš raksta par inerci, smagumu, porozitāti jeb lietu šūniņu, spēku paralelogramu, matēriju un spēku, materiālismu un spirituālismu. Viņš raksta latviešu valodā pirmo zinātnisko darbu par matemātiku (ģeometriju), praktiskās vajadzības no acīm izlaizdams. Bez kāda ievadījuma viņš ķeras pie zinātnisku jēdzienu definīcijas. «Matemātiku saucam mēruma zinātnību. Viņa pieņem par liecību tikai prātību, neliek acīm spriest par šo un to, bet prātam vien caur prātēšanu. Mērums pastāv iekš mēra un skaitļa. Mērs un skaitlis ir, īsti sakot, viens, kādēļ matemātikā mērs un skaitlis daudzkārt sapinas.»
Pie tam viņam gan stāv prātā l a t v i e š u a p g a i s m o š a n a, kam viņš līdz ar pārējiem tautas atmodas laikmeta darbiniekiem grib dot citu saturu. Viņš saskaita latviešu grāmatas un atrod, ka lielākā daļa no tām reliģiska satura; «kas paliek pāri, tas ir ļoti trūcīgs, pilnīgi nepietiekošs izglītības materiāls». «Un tomēr latvietis arvienu ir parādījis zināmu interesi priekš zemes dzīves, lai tā būtu cik nožēlojama un nabaga būdama.» Biezbārdis nav kristīgu uzskatu pretinieks. Zinātne izmeklē radības likumus un spēkus. «Bet kas šie likumi un spēki paši priekš sevis, tas stāv un paliek Dieva zināšanā.»
Lielāka nozīme Biezbārža rakstiem par vēsturi un valodu.
Kā v ē s t u r n i e k s Biezbārdis svērtin uzsvēra, ka latvieši vistuvākie radi slāvu ciltij, līdz ar to krievu tautai, ka latviešu valoda tuva radiniece krievu (slāvu) valodai. Lai gan Biezbārdis to tieši nav izsacījis, tomēr šādi viņa nemitīgie norādījumi savu daļu pie tam darījuši, ka latviešus pa reizei pieskaitīja slāviem.
Par latviešu ciltstēviem Biezbārdis visā spēkā centās pierādīt s k u t u s (t. i., skitus - Red.), kas dzīvojuši Krievijas dienvidos ap Melno jūru. Skutu nosaukumā Biezbārdis atrod to pašu sakni, kas leišu vārdā «akuta», latviski skutums, skutējums un nozīmē klajumus bez kokiem, kādi Krievijā ap Melno un Azovas jūru. - Par skutiem Biezbārdis vispirms rakstīja Mājas Viesī 1860. g. un aizsūtīja savu rakstu valodniekiem Bopam (Berlīnē) un Šleiheram (Prāgā). No Šleihera Biezbārdis saņēma vēstuli, ka tādā veidā, kā viņam piesūtītā rakstā tas darīts, skuti nav pierādāmi par leišu-latviešu ciltstēviem. Biezbārdis tad nu sevišķā brošūrā mēģināja atspēkot Šleihera iebildumus. Viņš nodarbojās ar šo jautājumu līdz mūža beigām, neatkāpdamies no sava izsacītā uzskata, kas tomēr pierādīts par nedibinātu.
Par v a l o d n i e k u Biezbārdis parādās grāmatā Mūsu valoda, kuru viņš dāvina visiem, kam spēks un prāts. Tanī viņš sīki aplūko latviešu valodas skaņas, viņu garumu un izrunu, pārbaudīdams šai lietā citu valodnieku, sevišķi Bitnera un Bīlenšteina domas. Tas ir pirmais latviskais zinātniskais darbs par latviešu valodu. No tā iznācis tikai pirmais metiens. Galā pielikta piezīme: «Cilvēkam mācība gara, dzīvība īsa. Tādēļ saku uz šķiršanos lasītājam, roku sniegdams:
Draugs, ne kā būtu saķēris visu;
Redz, tam pilnīgam dzenos tik pakaļ.
Grāmatas sākumā viņš norāda, ka daži jau latviešu valodu kopuši un apstrādājuši, bet to darījuši vācu valodā, gribējuši rakstīt kā vācieši priekš vāciešiem, lai gan daži latvieši būdami no dzimuma. Biezbārdis piezīmē: «Protams, ka tādā ceļā tikpat valoda, kā tauta ne mūžam nevar piezelt. Valoda ir tautas miesa un dvēsele. Mums jādzīvo savā tautībā, citādi, lai lielamies, cik lielīdamies, tautai neko laba nepiešķirsim.»
Visos savos rakstos Biezbārdis tiešu vērību piegriež v a l o d a i. Vienkārt, viņu uz to skubināja rakstu saturs: viņš runāja par lietām, kas līdz tam laikam latviešiem bijušas svešas. Otrkārt, viņš latviešu valodu tieši ņēma par aplūkojamo priekšmetu.
Kad viņš raksta par Kanta filozofiju, tad viņam jāapzīmē mūsu zināšana par priekšmetu kā kāda spoga, kas jebkurā spogulī s p o g o t var; kad par Hēgeli, tad par l a i c ī b u un ā r ī b u. Viņš runā par vācu prātniekiem, par to, kā dvēsele var p r ā t o t. Kad viņš raksta par pētīšanas metodēm, tad viņam jāapzīmē zināšana, kas iet pāri mēģinājumiem, par miglā v i e p t u zināšanu, par miglas v i e p u m u, ziņas, ko prāti pienes, par m a t ī j u m u, p a m a ņ u. Ģeometrijā viņam jārunā par ā r u m u, mērumu, vienumu, par vēru (Richtung), par blakusleju un š ķ ē r u s l e j u (sleja-līnija), valodas mācībā par b a l s i e n u, b a l s e k l i, b a l s e n i, par s k a ņ ā m (vokāļiem) un k l a u d ž i e m (konsonantiem), par r a k s t ī b u.
Biezbārdis iet valodā patstāvīgi jaunus ceļus, ne tikai atsevišķus vārdus acīs paturēdams, bet arī t e i k u m a s a l i k u m ā. Viņš tiecas pēc tā, kas īsti latvisks, tomēr ne pēc tā, kas populārs, katram latviešu valodas runātājam tūliņ saprotams. Ārpus Latvijas dzīvodams, viņš pa daļai no latviešu sarunas valodas atradis. Viņš pats atzīstas (Atbilde Līventālam, Pēt. Av. 1862, 24. nr.) : «Esmu pāri par 20 gadiem starp igauņiem dzīvojis un reti kādu vārdiņu latviski dzirdēt un runāt dabūjis.» Pie tam viņš ir valodas radītājs, kam katrs nevar sekot. Viņa valoda tad iznāk vārda pilnā nozīmē l i t e r ā r i s k a, kas atšķiras no tautas valodas. Lai tā arī literatūrā tagad nebūtu lietojama, tomēr nelatviska tā nav.
@
Pilnīgi jaunus ceļus Biezbārdis iet ortogrāfijā. Viņa rakstība spilgti, pat radikāli atšķiras no parastās. Vispirms viņš nāvīgs ienaidnieks burtam h kā garuma zīmei. Viņš to nekur savos rakstos necieš, neapzīmēdams garumu ne ar kādu citu zīmi. Tikpat konsekventi viņš atmet dubultniekus.
Izdodams «Ģermānija un Svēvija», viņš sadala lasītājus trīs šķirās: «1) vientiesīgi latvieši, kas mājās vai skolā maz ko vairāk mācījušies, kā tikai savu mīļu tēvu valodu, bet īsti goda vīri, kas cīnījās; 2) tādi, kas dziļāk mācīti un zin, cik spēcīga ir katra valoda, kamēr tā vēl dzīva ir, un tā dēļ negaida vis, lai visu vaļējā mutē lej, kas - nespējams; starp abiem minētiem vidū stāv 3) tādi, kas arī mācīti, bet domā latviešus tik kūtrus un muļķus esam, ka neviena cita tauta pasaulē, un tādēļ, cik vien spējams, tiem viss mutē jālejot; priekš tādiem esot vajadzīgs visus garus balsienus pazīmet ar «h» un īsus balsienus ar dubultu klaudzi: vihrs - virs; lihkums - likkums, lai tie varetu bez prata cilāšanas kā miegā lasīt.»
Savās grāmatās ģeometrija un Herodota Skuti Biezbārdis iet vēl tālāk: viņš lieto latīņu burtus un dažas skaņas apzīmē citām zīmēm, tādā kārta lauzdams ceļu tā sauktai jaunajai, turpmāk oficiāli ievestai ortogrāfijai.
Pamatīgus latviešu rakstības pārgrozījumu mēģinājumus plašākām lasītāju aprindām pirmie cēla priekšā Juris Alunāns un Biezbārdis, pie kam Alunāna priekšlikumi atšķiras no Biezbārža. Tie pamatojas uz agrākiem ierosinājumiem zinātnieku aprindās. 1847. g. iespiests Latv. Lit. biedrības Magazinā (IX, I, 21-28) daktera B ā r a raksts par latv. valodas skaņām un viņu apzīmēšanu, kurā uzstādīti latv. rakstības pārgrozību pamatprincipi: latīņu burti: s, z, c tādā nozīmē kā vēlāk jaunajā ortogrāfijā; šņāceņi š, ž, č; divskaņi ia(ie), ua (o); h kā garuma zīmi atmet. Arī B ī l e n š t e i n s atmet savās gramatikās ( 1863. g.) h kā garuma apzīmējumu, likdams par tādu attiecīgu zīmi virs patskaņa.
Biezbārža ortogrāfijas pārgrozījumi atstāja i e s p a i d u u z t ā l ā k o r a k s t ī b a s a t t ī s t ī b u latviešu literatūrā. Viņam savi nopelni, ka septiņdesmitajos gados latviešu rakstos vispār atmeta dubultniekus. Šis pārgrozījums uzlūkojams par ievestu, kad 1872. g. Baltijas Vēstnesis to pieņem. Otrs Biezbārža pamatprincips - neapzīmēt patskaņa garumus latviešu rakstos nenostiprinājās. Gan Zinību komisija pie tā kādu laiku pieturējās, tomēr to kā tādu, kas var būt par iemeslu pārpratumiem, atrada galā par atmetamu. Ar to vien, ka Biezbārdim bija drosme iespiest rakstus, kas nav nodomāti vienīgi zinātniekiem, pamatīgi pārgrozītā rakstībā, viņš derēja par priekšzīmi turpmākajiem eksperimentiem latviešu ortogrāfijas laukā un tās radikālai reformai.
L i t e r a t ū r a. Kaspars Biezbārdis, Rota 1885, 5. u. 6. nr. - Antona K. B. un latviešu izglītības kustība, Latv. Izgl. biedrības gada grāmata III, 1911, 821. - P. Kl. Kaspars Ernsts Biezbā.rdis, Balt. Vēstneša 25 gadu jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893, 20-26. - A. Bandreviča Notikumi dzimtenē latviešu atmošanās laikmetā. 2. papild. izdev. Rīgā 1925.