6. BRĪVZEMNIEKS
Pēc Novgorodas krīzes Valdemārs bija palicis vientuļāks. Maskavā nonākot, veco paziņu un draugu vairs nebija pie viņa. Strādājot pie krievu avīzes (Московские ведомости) viņam apkārt cīņas laukā bija krievi. Te dažus mēnešus pēc viņa atnākšanas uz Maskavu, 1867. gada augusta pirmajās dienās, pie viņa ieradās jauneklis, no kura uz priekšu paliektās galvas viņš vēro, ka tas ir grāmatu un spalvas cilvēks. Sarunājoties Valdemārs ieminas par darbu, ko viņam uzdevusi Tautas apgaismošanas ministrija: sastādāma krievu-latviešu-vācu vārdnīca. To gribējis darīt Barons, bet nu viņš aizbraucis. Uz ātru roku pārliecinājies par sava viesa spējām, Valdemārs tam nodod vārdnīcas sastādīšanu. Tā Valdemārs iepazīstas ar Brīvzemnieku. Šis tad nu top par Valdemāra vistuvāko centienu biedri. Divdesmit gadus viņi pastāvīgi tiekas, pārspriezdami un virzīdami latviešu vissvarīgākos saimniecības un kultūras jautājumus. Runājot par Maskavas latviešu darbiniekiem, kam tautas attīstībā nozīme, izceļas šo divu vīru vārdi. Viņi viens otru papildina: ja Valdemārs latviešiem mācīja tikt pie materiālas turības, tad Brīvzemnieks cēla klajā latviešu tautas gara mantas.
F r. B r ī v z e m n i e k s, īstā vārdā Fricis Treilands (Treulands) dzimis 1. novembrī (20. oktobrī) 1846. g. Rokaižu krogū. Viņa tēvs nodarbojās ar seglenieka amatu un turēja kādu laiku krogu uz renti. Vēlāk viņš pārgāja uz Aizputi, uztaisīdams tur pats savu namu. Brīvzemnieka māte ir vāciete. Viņa nomira holeras sērgā, kad Brīvzemniekam bija 9 gadi. Viņa īstā audzinātāja, arī tad, kad māte vēl dzīvoja, bija viņa tēva māte, liela latviešu tautas dzejas mīļotāja un pratēja. Tēvs ir nopietna rakstura vīrs, kas izpilda pilsētiņas pašvaldībā un arodnieciskā sabiedrībā ievērojamus amatus. Brīvzemnieks ar viņu pastāvīgi sarakstās, saņemdams lietišķus, nopietnus padomus, līdz pat viņa mūža beigām (1901).
Fricis Treilands (Brīvzemnieks) bija sava tēva vecākais dēls, vienīgais, kas atlicies no pirmās laulības. Tēvs apprecējās otrreiz 1854. g. No šīs laulības viņam četras meitas un viens dēls. Brīvzemnieks, par vecāko māsu desmit un par jaunāko divdesmit gadus vecāks būdams, palīdzēja tēvam gādāt par dzimtas locekjiem. Brīvzemnieka b r ā l i s A l b e r t s T r e i l a n d s (dz. 1871. g.), ierēdnis, darbojies brāļa vadībā arī latviešu literatūrā. Viņš tulkojis grāmatas: Dorogobušinova Kostromas zemnieks Ivans Susaņins 1893; H. Vāgnera Pirmie stāsti iz dabas mācībām I 1893, II 1897, pārstrādāti dzīvā, glītā latv. valodā. - M ā s a M i n n a (dz. 1869. g.) rakstījusi ar parakstu V ē r o t ā j a. Bez rakstiem laikrakstos nākušas no viņas klajā grāmatas: Ievērojamas darbinieces 1907, ar Brīvzemnieka priekšvārdu, īsu viņa dzīves aprakstu un A. Niedras runām Br. bērēs; bez tam še angļu darbinieču Elizabetes Freijas un Sarlotes Brontē biogrāfijas; Atmiņas par Brīvzemnieku, Rīgā 1911.
Brīvzemnieks s ā k i e t s k o l ā astoņu gadu vecumā no Rokaižu krogus uz Rokaižu muižu, kur māca bērnus kāds vācu tautības skolmeistars. 1859. gada sākumā viņš iestājas Aizputes aprinķa skolā, kuras kursu beidz 1862. g. decembrī. Brīvzemnieka skolas biedri Aizputē ir Vinklers, vēlākais dabas zinātņu popularizētājs, Remiķis, vēlāk cenzors Pēterpilī, Laubes Indriķis, vēlāk rakstnieks un Mājas Viesa redaktors. Īpaši ar Laubes Indriķi, kas, jau stipri gados, meklēdams ceļu uz augstāku izglītību, bija metis pie malas galdnieka amatu, Brīvzemnieku visu mūžu saistīja draudzības saites.
No apriņķa skolas izstājies, Brīvzemnieks paliek kādu laiku mājās un palīdz tēvam strādāt seglenieka amatu; trūkst līdzekļu tālāk skoloties. Te viņš Pēterburgas Avīzēs atrod ziņas par Gorku mācības iestādēm, kur labākie mācekļi dabū kroņa stipendijas, un 1864. g. augustā iestājas G o r k u m ē r n i e c ī b a s s k o l ā Mogilevas guberņā. Patlaban apspiests poļu dumpis. Grorku zemkopības institūts pārcelts uz Pēterpili. Nesaudzīga reakcija apturēja katru brīvu kustību. Brīvzemnieks nododas nopietnam, klusam darbam. Gan Gorku mērniecības skolā ir arī citi latvieši, kas priekš revolūcijas, še vēl zemkopības institūtam darbojoties, bija sākuši biedroties, nodibinājuši bibliotēku, sarīkojuši vakarus; bet tagad še kaut kāda sabiedriska pašdarbība, kam plašākas intereses, nav domājama. Brīvzemnieks pēc iespējas seko latviešu centieniem, lasīdams Pēterburgas Avīzes. Tām viņš iesūta arī kādu ziņu par Gorku mērniecības skolu (Pēt. Av. 1865, 12. nr.) un apņemas dot tuvākus paskaidrojumus katram, kas gribētu par šo skolu kaut ko sīkāk zināt.
Gorku skolu Brīvzemnieks b e i d z 1866. g. septembri. Viņš grib izglītību turpināt Kalnu institūtā Pēterpilī; bet telpu trūkuma dēj viņu še neuzņem. Viņam neatliek nekas cits kā noteiktā kārtā, kā tādam, kas saņēmis kroņa stipendiju, iestāties mērniecības kancelejā Maskavā.
Ieradies M a s k a v ā, Brīvzemnieks uzmeklē turienes latviešus, iegūst sakarus arī ar krievu avīžniekiem Katkovu, Ļeontjevu, J. Aksakovu. Viņš sastāda krievu-latviešu-vācu vārdnīcu, kas iznāca 1872. g., rūpējas par savu tālāko izglītību, apmeklē augstskolā lekcijas, darbojas kā avīžnieks. Tūliņ viņš ķeras arī Dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas draugu biedrības uzdevumā pie latviešu tautas gara mantu krāšanas. No mērniecības kancelejas viņš izstājas 1868. g., dzīvo kādu laiku no literāriskiem darbiem un 1872. g. aiziet uz Ivanovo-Vozņesensku par mājskolotāju. 1873. g. viņš noliek ģimnāzijas abiturienta un drīz pēc tam vācu valodas ģimnāzijas skolotāja eksāmenu. Viņš pieņem skolotāja vietu Rjazaņas proģimnāzijā, pāriet 1874. g. Maskavas II proģimnāzijā un no 1876. g. Maskavas I ģimnāzijā.
Maskavā dzīvodams, Brīvzemnieks p a s t r ā d ā visus savus l i t e r ā r i s k o s d a r b u s. Viņš še ne vien sastāda lielos latviešu burtniecības krājumus, bet laiž klajā arī grāmatas. Sevišķi viņš latviešus cenšas iepazīstināt ar ievērojamu vīru cīņām un panākumiem. Viņš tulko Gogoļa stāstu Tarass Bujba (1877), aplūko «augstus krievu vīrus iz zemas kārtas»: Lomonosovu un Nikonu. Kā publicists viņš ne vien raksta krievu un latviešu avīzēs, bet ierosina un veicina arī periodisku izdevumu klajā nākšanu. Viņš ņem aktīvu dalību pie Zīslaka Latviešu kalendāra, kas iznāk 1876. g.; viņš nodibina 1882. g. un pa daļai vada Liepājas avīzi Latvieti; viņš visiem spēkiem pabalsta Velmes 1885. g. izdoto žurnālu Austrums.
Brīvzemnieks drīz top par Maskavas l a t v i e š u b i e d r o t ā j u uz patriotiskiem centieniem un literāriskiem darbiem. Ar viņu satiekas un no viņa dabū ierosinājumus Jurjānu Dāvis (kas tulko Pomjalovska Zemu ļaužu laimi 1878), Krodznieks, Bandrevičs, Krišjānis Kalniņš, Andrejs Šlēziņš (kas tulko Stāstu par Igora karā eju un sastāda patriotisku dziesmu vācelīti), J. Velme u. c. Brīvzemnieka dzīvoklis bija Maskavas latviešiem palaikam centrs, kur viņi nonāca satikties ar tautiešiem vai palasīt latviešu laikrakstus. Ap 1870. g. nodibinājās Maskavas latviešu vakari, kur Brīvzemnieks bija darbīgākais loceklis un ko bieži noturēja viņa dzīvoklī.
Par M a s k a v a s l a t v i e š u v a k a r i e m raksta (neiespiestās Atmiņās) Krodznieks, apzīmēdams Brīvzemnieku par viņu galveno darbinieku. «Pie vakariem piederēja arī Kr. Kalniņš, Šlēziņš, Kr. Barons, bet tas reti turp nonāca, tāpat arī Valdemārs, - un vēl kas nu ieradās. Toreiz bija paradums meklēt un okšķerēt, vai kur nedabūtu kādu latvieti. Un visus Brīvzemnieks gumdīja uz kaut kādu darbu. Ņem tik spalvu rokā un raksti, gan domas radīsies, bija viņa notujie skubinājumi. Patiesi viņš dažu labu piedabūja pie tam. Vakaros šo to lasīja un pārsprieda dažādus uz latviešiem attiecināmus jautājumus. še pārdēvēja dalībnieku nelatviskos ģimenes vārdus par latviskiem. Krugers tika par Krodznieku, Treulands par Brīvzemnieku. Ar šo vārdu viņš sāka parakstīt savus rakstus no 1871. g. Par šiem vakariem raksta Velme (Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 12 b.), kas Maskavā nonāca 1881. g.: Pie tiem, kad es atnācu Maskavā, piedalījās visvairāk studenti un tādi, kas bija kādā augstākā skolā mācījušies. Uz katru vakaru bij vienam no dalībniekiem jāizstrādā raksts par kādu tematu, kas piekrita viņa arodam. Pēc raksta nolasīšanas to pārsprieda, sevišķi valodas un izteiksmes ziņodams Vispirms skatījās uz to, vai raksts būs saprotams tiem, no kuriem sastāv latviešu laikrakstu lasītāju lielākā daļa. Rakstu un arī vakaru uzdevums toreiz nebija pasniegt saviem biedriem kādas zināšanas, bet mācīt tos domāt un rakstīt latviski. Pa lielākai daļai toreiz šie vakari notika pie Brīvzemnieka, reiz vai divreiz gadā arī pie Valdemāra, vēlākā laikā arī pie manis, un kad Krodznieks (otrreiz) ieradās Maskavā, arī pie tā, vēl pie daža cita.»
Baltijas tautskolām Tautas apgaismošanas ministrijas pārzinā pārejot, Brīvzemnieku aicināj a u z L a t v i j u par tautskolu inspektoru. 1887. g. vasarā viņš pārvietojās uz Kuldīgu, vēlāk uz Liepāju, būdams par inspektoru Lejaskurzemē. 1889. g. viņš pāriet uz Rīgu un paliek še inspektora vietā līdz 1904. g. pavasarim.
Pārnākot Latvijā par t a u t s k o 1 u i n s p e k t o r u, Brīvzemniekam ' bija jāatsakās no tiešas darbības latviešu literatūrā. Vienkārt, viņam priekš tā pietrūka laika, otrkārt, viņa stāvoklis nebija lāgā ar to savienojams. Tomēr nav sakāms, ka šai laikā latviešu literatūra nebūtu nekā no viņa mantojusi. Viņš minētā vietā nostājas ar to ciešo nodomu savas tautas kultūru grūtā laikā uzturēt un veicināt. So nolūku viņš tad arī, savu amatu izpildīdams, nemitīgi paturēja acīs. Viņš uz to skatījās, ka skolās kopj latviešu valodu un iepazīstas ar latviešu rakstniecību. Skolotāji, kas nodarbojās ar latviešu literatūru, atrada viņā ne vien uzticamu atbalstītāju, bet arī rūpīgu veicinātāju un ierosinātāju. Laikā, kad skolotājiem vispār bija riskanti piedalīties latviešu sabiedriskās un kulturālās dzīves veicināšanā, viņš sava iecirkņa skolotājiem deva šai ziņā ne vien pilnu rīcības brivību, bet dažkārt uzņēmās par to atbildību uz sevi. Ja Derīgu grāmatu nodaja sāka ap 1890. g. rosīgi darboties, tad tur liels nopelns Brīvzemniekam: viņš ne vien tai sniedza dažu grāmatu (Mūsu tautas pasakas) un piegādāja arī no citiem darbus, bet gandrīz visi viņas darbinieki bija viņa pabalstīti skolotāji.
Tāpat t a u t a s g a r a m a n t u k r ā j ē j a un klajā laidēja darbus ( Brīvzemnieks nevarēja pats turpināt. Bet viņam tas bija par apmierinājumu, ka arī šai ziņā viņa pasākumi sasniedza savu mērķi. Savus pasaku krājumus viņš nodeva Lerhim-Puškaitim, kas tos uzņēma savu sakopoto Latviešu tautas teiku un pasaku piektajā daļā. Tai Brīvzemnieks piesprauda 1893. g. Ziemas svētkos piezīmi, juzdams atvieglinātu «savu sirds apziņu pret saviem cienā godā turamiem līdzstrādniekiem». Nākošā gada februārī viņš varēja līdzīgu piezīmi piespraust Barona Latvju Dainu pirmajai burtnīcai. Viņš izsaka savu prieku, ka īpaši šī tautas gara mantu daļa, tautas dziesmas, nākušas tik cienīgās rokās un sāk nākt gaismā.
Arī Rīgā dzīvodams, Brīvzemnieks varēja palikt tiešā, d r a u d z ī g ā satiksmē ar dažiem saviem Maskavas biedriem. Rīgā ieradās arī Barons un, diendienā pie Latvju Dainām strādādams, sazinājās un satikās ar Brīvzemnieku līdz pašām pēdējām viņa mūža dienām. Otrs maskavnieks, kas nu dzīvoja Rīgā, bija Bandrevičs. Zināmā mērā Valdemāra darbus jūrniecības lietās turpinādams, Bandrevičs kopā ar Brīvzemnieku atjaunoja Valdemāra piemiņu un kopoja viņa rakstus. Brīvzemnieka dzīvokli, Torņakalnā, savā ziņā turpinājās arī maskavnieku vakari. Gan tie nebija noturami ne kārtēji, ne plaši, tomēr še laiku ,pa laikam satikās latviešu rakstnieki, avīžnieki, darbinieki no dažādām aprindām un paaudzēm, dzīvi pārrunādami latviešu kultūras jaunumus.
No i n s p e k t o r a p i e n ā k u m i e m a t v a ļ i n ā j i e s, Brīvzemnieks atkal vairāk piedalījās avīžniecībā un sabiedriskā dzīvē. Tomēr viņu še traucēja sabojātā veselība, kuras dēļ viņš ilgākus laikus uzturējās Krievijas dienvidos un ārzemēs. Viņš mira Ropažos 15. (2.) septembrī 1907. gadā. 20. (7.) septembrī viņu guldīja Rīgas Ģertrūdes kapos blakus Valdemāram, piedaloties lielam ļaužu pulkam un pārstāvjiem no daudz latviešu organizācijām.
Savā jaunībā Brīvzemnieks parādās kā d z e j n i e k s; pirmie viņa iespiestie darbi ir dzeja. Tajā viņš mēģinājies jau agros jaunības gados, gan tulkodams (pēc vācu dzejniekiem Tīdges, Cšokes, Gētes, pēc krievu dzejniekiem Puškina, Dmitrijeva), gan arī pats no sevis pa pantam uzmetinādams. Šie mēģinājumi ir stipri neveikli. Viņa dzeja manāmi nogatavojas, kad viņš pieķeras idejai, kam viņš veltī savu mūžu, un kad viņš tuvāk iepazīstas ar latviešu tautas dziesmām. Nākot sakarā ar latviešu inteliģenci, viņu aizņem t a u t i s k ā d o m a, viņu iesilda tautas mīlestība. Tā nu izsakās viņa dzejā. Izzūdoši maz ir Brīvzemniekam tādu dzejoļu, kam nebūtu par saturu tautiskā doma. Tai kalpo ir puķīte, kam jāspirdzina kvēpainā putekļu istabā tautietis, kurš sirsnīgi mīļo dārgo tēviju; ir putniņš, kas, nebīdamies no ceļa briesmām, lido uz dzimteni, kurp tik ļoti gribētu doties arī dzejnieks; ir zvaigzne, kas uzdod miklas par Latvijas likteni. To pašu domu Brīvzemnieks ieliek arī tulkojumos, tos šai virzienā pārtēlodams. Heines vācu dzejnieks viņam top par latvju dzejnieku, ko Latvijā ierindo vislabāko dēlu pulkā. Heines egle un palma viņam top par ozolu un liepu: ozoli līgojas uz Daugavas krastiem, sēri lūkodamies uz apkārtējo tautu, un sapņo par liepu pie Nemunas. Arī par tulkojumiem, kuros viņš no pirmsacerējuma mazāk atkāpjas, Brīvzemnieks izredzas tādus, kam stipra attiecībā uz latviešu dzīvi un centieniem. Viņš tulko Maikova Pēc 19. februāra 1861. g., tēlojumu, kā atsvabināšanas vēsti saņem zemnieku būdiņā, Pļeščejeva (angļu dzejnieka Roberta Souta) Grūtdieņu gaudas, kur uzrāda tautas zemāko šķiru postu, Ņekrasova Skolnieku, ko nabadzība neattur no skolas, ar ko tautai sasniedzama labāka nākotne. Tautas grūtības un cīņas izsakās īpaši Brīvzemnieka pašsacerētos dzejoļos. Latviešu tauta attēlojas Latviešu Miķelī, kas puskails, klupdams brien pa sniegu, cīnās ar puteni.
Viņš dzimis ir k a l p a kārtā,
Un k a l p o d a m s uzaudzis grūt';
Kā k a l p s viņš uz kunga zemes
I z k a l p o j i s, nabags sev jūt.
Vārdu «kalps» un tā atvasinājumus atkārtodams un pastrīpodams, dzejnieks grib norādīt uz latviešu stāvokli. Turpmākā pantā viņš saka, ka Latviešu Miķelis gan tagad vaļinieks, brīvvīrs, bet viņam vaļa un brīvība brist ciemos, raudāt un lūgties, lai piešķir darbu un maizi. Latvieša dzīve ir cīņa. Sevišķi uz jūras viņš meklē nākotni. Tas izsacīts dzejojos Kuģinieks, Ak, dūšu nezaudē.
Atšķirdamies no tautas senatnes cildinātājiem, Brīvzemnieks patur viscaur acīs tautas patlaban pārdzīvojamo dzīvi, viņas ciešanas un grūtības, darbus un cerības. Saņemdams iespaidus no tautas dziesmām, viņš tomēr nepārņem savā dzejā viņu veidu, viņu pantmēru. Viņš no tām piesavinās tautai pilnīgi saprotamu un piedabīgu valodu un izteiksmes vienkāršību. Viņa dzejā stipra dalība prātam, kas apsver tautas likteni un centienus. Vietām tas met skaidru gaismu uz raksturīgām parādībām un pretekļiem. Dzejolī Tempora mutantur nolikti viens otram pretī savvaļā izlutināts jaunskungs un būdiņā uzaudzis kalpa dēls. Lielu pilnību sasniedz tie Brīvzemnieka dzejoļi, kuros nomanāms dziļāks jūtu iesilums. Tādi ir Uz dzimteni, Manai zvaigznei. Vērtībā šiem dzejoļiem stādāma blakus balāde Krīvu krīvs, viens no Brīvzemnieka pēdējiem dzejoļiem (nācis klajā I885. g. Austrumā), kas atšķiras no viņa pārējiem arī ar to, ka tas aizved tautas teiksmainā pagātnē.
Brīvzemnieka d z e j i s k o t u l k o j u m u starpā minama Šillera Pulksteņa dziesma, kas nāca klajā kopā ar Biezbārža tulkojumu 1869. g. un ir Brīvzemnieka pirmais iespiestais darbs. Tulkojums ir svabads un diezgan neveikls. Vēl viņš tulkojis apmēram pusi no Puškina poēmas čigāni, kas no manuskriptiem iespiesta pēc tulkotāja nāves viņa sakopoto dzejoļu krājumā.
Brīvzemnieks savas dzejas vērtību neturēja visai augs t u. Dzeju viņš dažos gadījumos uzlūkoja par sagatavojamu uz sabiedrisku darbu. Uz viņu pašu var attiecināt vārdus, ko viņš saka uz Aksakovu: «Sveiks, cieto, stipro tautas strādniek, kas tu savā jaunībā bijis dziesminieks! Tu, daiļumu savā prātā ieaudzinājis, tik lēti nesaskaitīsi un neizsīksi savā garā, savās sirds jūtās, savos centienos: tu tik lēti nenoklīdīsi no taisnā tiklības ceļa.»
Vislielākie nopelni Brīvzemniekam kā latviešu burtniecības gaismā cēlējam. Viņš ir latviešu senatnes tradīciju, t a u t a s g a r a m a n t u ! sistemātiskas krāšanas nodibinātājs. Pie šī darba viņš ķērās Maskavas augstskolas Dabas zinātņu, antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības uzdevumā, kas nodibinājās 1864. g. Tā apņemas izpētīt visas Krievijā dzīvojošās tautas un ārpus Krievijas dzīvojošas slāvu tautas, sarīko Maskavā 1867. g. etnogrāfisku izstādi, ierīko no izstādītiem priekšmetiem pie Rumjanceva muzeja etnogrāfisku nodaļu un sāk izdot rakstu krājumus. Biedrības Etnogrāfiskā nodaļa uzdod Brīvzemniekam apceļot Latviju, lai sakrātu etnogrāfiskus materiālus par latviešiem, pabalstīdama viņu naudas līdzekļiem. Reizē ar to nodaļa izsūta uzaicinājumu krāt un piesūtīt ziņas par latviešiem. Materiālus saņem un kārto Brīvzemnieks. Viņš apceļo Latviju 1869. gada vasarā, griezdamies pie visiem, kas viņa nolūkus varētu veicināt, sevišķi pie skalotājiem, rakstvežiem, muižkungiem, paskolotiem saimniekiem, pie visas lauku inteliģences, uzmeklē arī vecītes un vecīšus, kam padomā tautas dzejas darbi. Viņš stājas sakarā arī ar vāciešiem, kas krāj latviešu senatnes mantas (Bīlenšteinu, Bitneru). Viņš raksta par maskavnieku nodomiem laikrakstos, aicina lcatru palīgā, kas var lietas labā ko darīt, laiku pa laikam paziņo, kas veikts, aicina un skubina atkal. Maskavā nonācis, viņš paliek dzīvos sakaras ar saviem līdzstrādniekiem, ar tiem nemitīgi sarakstās un iegūst arvien jaunus klāt. Sakrātie materiāli sāk nākt uz Maskavu jo dienas, jo lielākos apmēros. Mīlestība tautas gara mantu krāšanai par labu ierosinās, pieņemas arvienu vairāk un pārņem visu Latviju, ieraudama sevī visas kārtas un šķiras, mācītus un nemācītus, vecus un jaunus.
Brīvzemnieks par krājēju rosību liecina (krājuma Труды priekšvārdā): «Tautskolotājs, izpildīdams savu pārmērīgo uzdevumu, prata atlicināt šim darbam brīvu brītiņu; nemācītā zemnieka cietā roka svētku atpūtas brīžos un garos ziemas vakaros ņēma smago zemkopja darba rīku vietā viņai neparasto spalvu. Pat ārpus latviešu tautas robežām radās līdzstrādnieki, sevišķi līdzstrādnieces, kuru gaišā atmiņa centās atdot dārgajai dzimtenei laimīgās jaunības dienās tur noklausītās vecās tradīcijas. Sūtījumi ar latviešu etnogrāfiskiem materiāliem tika saņemti pat no Nicas, Parīzes un Berlīnes. Zemnieku pulciņš, kas atsūta ap 50 sīki aprakstītu lapu gara mantu, aizbildinās, ka sniedz tik maz, jo kavē darbi un slimības. Kāda līdzstrādniece atvainojas par slikto rokrakstu: viņa ar kāju šūpojusi bērna šūpuli un ar roku rakstījusi. Citi pateicas, ka uzmudinājums krāt materiālus viņiem devis iemeslu no jauna ievingrināt pusaizmirsto rakstīšanas mākslu. Vēl citi maksā naudu, lai iegūtu kārotās senatnes mantas.
Brīvzemnieks sagatavoja iespiešanai vispirms t a u t a s d z i e s m u k r ā j u m u, ko izdeva Etnogrāfiskā nodaļa 1873. g. glītā, lielā sējumā. Tās iespiestas krievu burtiem, blakus ar krievu tulkojumu, līdzīgi agrāk izdotajam Sproģa krājumam. Ievadījumā apcerējums par latv. tautas dziesmām. Tās aplūkotas sakarā ar latviešu tautas dzīvi. Pavasara novakarē, pēc apklusušās dienas atskan dziesmas; zemnieku istabā ziemas vakarā māju ļaudis, rokdarbiem nodarbodamies, stāsta pasakas, dzied dziesmas. Grāmatai galā piespraustas piezīmes, kas attiecas uz dažādiem latviešu etnogrāfijas un tradīciju jautājumiem.
"
Etnogrāfiskās nodaļas izdevumā iznāca 1887. g. kā pēdējie no Brīvzemnieka apstrādātajiem materiāliem latviešu t e i k a s u n p a s a k a s krievu tulkojumā, skaitā 148.
Tieši l a t v i e š u l a s ī t ā j i e m Brīvzemnieks sakopoja nelielu pasaku krājumu (Mūsu tautas pasakas), kas iznāca Derīgu grāmatu nodaļas apgādībā 1887. g. Tas ir pirmais latviešu tautas gara mantu izdevums tieši latviešiem pašiem. Brīvzemnieks saka priekšvārdā: «Reiz tak bija jāsāk izdot arī taisni priekš tautas viņas sakrātās mantas, izdot tās lētās nelielās grāmatiņās, kādas, zināms, iespēj iegādāties un izlasīt arī mazturīgi tautas bērni.»
Krāšanas darbi vēl arvienu t u r p i n ā j ā s u n p a p l a š i n ā j ā s. Kad Brīvzemnieks 1881. gadā bija izdevis savu lielo gara mantu krājumu, viņš laida laikrakstos klajā garāku rakstu par šo mantu nozīmi un par darbiem pie tām. Viņš atzina, ka tās kopā sakrāt nav viena cilvēka mūža darbs. «Ko vesela tauta gadu simteņiem sadomājusi, pastrādājusi, to īsā laikā maz cilvēku rokām un prātam nav iespējams sakampt.» Pie šī darba atkal jāstrādā veselai tautai, veselām paaudzēm. Ir taisni Brīvzemnieka nolīks jo daudz piesaistīt pie šī darba, to darīt par tautas kopdarbu.
Par savu nolūku i e r o s i n ā t c i t u s u z k o p ē j u d a r b u Brīvzemnieks izsakās šādi: «Negribu slēpt, ka man pie tam prātā bija ne vien pats darbs, bet griba, caur pašu darbu līdzstrādniekus iemantojot, tautas mantas krājot, arī gatavot prātus, sasildīt sirdis priekš pašām krājamām mantām. Neviens nezin sava mūža galu. Bet to gan zinām, ka ilgi pēc mums vēl mūsu tauta dzīvos. Kad darbu viens strādā, tad daudzreiz darbs nomirst līdz ar darītāju. Ne tā klajais, tautiskais kopdarbs. Kopā strādājot izplatās arī domas, saprašana, mīlestība uz strādājamo darbu; kopā klaji strādājot, jauni strādnieki rodas, jauni strādnieki iesilst, kas darbu var turpināt, kad pirmais skubinātājs jau ieročus nolicis pie malas.»
Savā darbībā latviešu vidū Brīvzemnieks parādās par t a u t a s audzinātāju. Jau par senatnes gara mantām tautā interesi m o d i n o t, viņam acu priekšā audzinātāja nolūki. Šīs mantas būs dārgas un mīļas kā piemiņas no aizgājušiem savējiem. Tās ir kā saknes, kas sniedzas dziļi zem zaļajām velēnām un mūs pašus kā stiprus ozolus cieti saista pie tēvu zemes. Lai latviešu vidū vairāk rastos daudz stipru vīru, tad latviešu tautskolām jāstājas uz cietāka latvietības pamata, lietojot tanīs latviešu valodu un ievērojot un bērniem izskaidrojot, kas labs un daiļš tautas valodā, tautas prātā un sirdī no sen laikiem uzglabājies. Tikpat svarīgas tautas gara mantas rakstniekiem. Lai viņu valoda būtu tautai saprotama un mīļa, viņiem jāņem par priekšzīmi tautas sacerējumi. «Tā kā straujš ūdens jauki gludenu nograuzis cieto akmeni, tāpat arī paaudžu paaudzēm, ilgos laikmetos, tauta pati vēl piedomā klāt sacerējumam, gludina un izloka to tā, ka tas pilnīgi tautai pa prātam, ka tas pilnīgi tāds, kādu tauta saprot, kāds tai patīk un īsti der.» Katrs latvietis, ar senatnes mantojumu no jauna iepazīdamies, mācīsies sevi labāk pazīt. «Sevi pašu līdz sirds dibenam izzinādams un sajuzdams, latvietis stiprināsies un cietināsies savā darbā, savā pastāvībā, savā vīrestībā.»
Par sevišķi derīgu līdzekli audzināšanai Brīvzemnieks uzlūkoja i e v ē r o j a m u cilvēku dzīves aprakstus. Viņš saka: «Rets kas tā mudinās, dūšinās un turklāt pamācīs kā dzīvs patiess notikums, kā patiesīgs miesīgs cilvēks, kurš pats bijis, tā sakot, savas laimes un goda pacietīgs, nenokusis, neizmisis kalējs.» Un citā vietā: «Par slavenu vīru darbiem un vārdiem dzirdot, viņu cietu, nelokāmu vīrestību, pacietību un sirds svētumu pārdomādami, mēs paši nemanot spirdzinām un spēcinām savu prātu, tīrām un šķīstām savu sirdi, spodrinām un cietinām savu tikumu.» Latviešu centīgajiem jaunekļiem nodomāti «A u g s t i k r i e v u v ī r i i z z e m a s k ā r t a s». Zem šī kopējā virsraksta Brīvzemnieks laida klajā divi grāmatas: vienā no tām aplūkots L o m o n o s o v s (1874. g.) otrā N i k o n s (1878. g.). Abi viņi cēlušies no zemniekiem un sasnieguši savā tautā visaugstāko pakāpi, pirmais kā zinātnieks un rakstnieks, otrs kā garīdzniecības galva, patriarhs. Pirmā dzīves aprakstam par moto Valdemāra vārdi: Tam vien prieki gavilē... Otra dzīves aprakstam moto:
Kam stipris prāts un cieta griba,
Tas daudz pēc ceļa neprasīs;
Caur tumšiem mežiem, bieziem mūriem
Tas ceļu sevīm izlauzīs.
Bez tam Brīvzemnieks pasniedza rakstu par Ivanu Aksakovu (Austrumā, 1886), atstāstīdams dažu viņa vadītajās krievu avīzēs iespiesto rakstu saturu par latviešiem. No pašu darbiniekiem Brīvzemnieks starp citiem plašāk raksturoja Laubes Indriķi, Adreju Spāģi, no igauņiem Jakobsonu.
Brīvzemnieks bija tieši p e d a g o g s, darbodamies par inspektoru. Mātes valodu par izglītības pamatu uzlūkodams, viņš neatlaidīgi skatījās uz to, ka cieši izpilda, ko likums latviešu valodai par labu noteic, ka kārtīgi izmanto latviešu valodas stundas, ka latviešu dzimuma bērniem pasniedz ticības mācības mātes valodā. Sava rajona skolas revidēdams, Brīvzemnieks uz latviešu valodu grieza visnopietnāko vērību, vienmēr apjautādamies arī par to, kādas grāmatas bērni lasījuši. Rīgas skolotāju vidū viņa laikā nostiprinājās latviešu elements.
Lai atstātu iespaidu uz latviešu dzīvi un domām, Brīvzemnieks visu mūžu darbojās arī kā a v ī ž n i e k s. Viņš, Maskavā dzīvodams, rakstīja krievu avīžnieku Katkova un Aksakova orgānos par latviešiem, cenzdamies iegūt krievu vidū viņiem labvēļus un, svarīgus jautājumus viņu dzīvē izšķirot, dabūt krievu sabiedrības virzītājus uz latviešu pusi. Šādā kārtā viņš aplūkoja trūkumus un vajadzības latviešu izglītības, skolas, zemes pārvaldes, saimnieciskās dzīves laukā. Latviešu avīzes viņš izlietoja katrā gadījumā, kad bija jāmodina interese par kādu sabiedrisku darbu, tā kad bija krājamas senatnes tradīcijas, nokārtojamas skolu lietas. Tiklīdz parādījās kaut kas par latviešiem krievu laikrakstos, viņš to nekavējās paziņot latviešu avīžu lasītājiem.
Velme savās Atmiņās (Izgl. Min. Mēnešraksts 1922, 12 b.) Brīvzemnieku raksturo kā a p z i n ī g u l a t v i e š u p o l i t i ķ i. Ar valodniekiem Koršu un Fortunatovu viņš maz sagājies, bet to tiesu vairāk ar krievu avīžniekiem un ar Antropoloģijas un etnogrāfijas biedrības prezidentu profesoru Vsevolodu Milleru. «Ar pēdējo viņu saistīja sevišķi latviešu tautas gara mantu izdošana priekš krieviem, lai caur to vērstu krievu uzmanību uz latviešiem, lai latviešus neuzskatītu par kādu mežoņu tautu, kuriem vajadzīga vācu aizbildniecība. Cik šie izdevumi svarīgi un derīgi zinātnei, tas viņam esot pilnīgi vienaldzīgi; ar to lai nodarbojoties tie, kam prāts nesoties uz tīro zinātni. Viņa dzīves uzdevums esot virzīt uz priekšu, cik tas viņa spēkos stāvot, latviešu tautu sevišķi ekonomiski un tiesiski un tādā ceļā to atsvabināt no vācu aizbildniecības un sagādāt tai līdzīgas tiesības ar vāciešiem. Tādēļ viņš ar visiem spēkiem pūlējās piekļūt kā līdzstrādnieks pie tādiem krievu laikrakstiem, kuriem augstākās vietās bija iespaids... Pēc katra valdības soja, pēc kārtas augstāko ierēdņu maiņas Brīvzemnieks vispirms jautāja, kāds iespaids no tam būs uz latviešiem, kādi soļi būtu sperami, lai ar šiem pārgrozījumiem atlēktu labums latviešiem.»
Brīvzemnieks ņēma ciešu dalību k a t r ā j a u t ā j u m ā l a t v i e š u dzīvē. Viņš to pārdomāja, pārrunāja un darbojās līdzi viņa atrisināšanā, dažreiz arī bez laikrakstu un biedrību palīdzības. Viņš izmantoja savus sakarus, lai dotu virzienu vienai vai otrai lietai. Viņš ierosināja darbus, kas vēlāk tika redzami un par ko tikai retais zināja, ka pie tiem dalība Brīvzemniekam. Arī viņa privātā dzīve un personiskā satiksme kalpoja centieniem, kuros viņš paturēja acīs tautas labumu.
L i t e r a t ū r a. Brīvzemnieha Raksti. Brīvz, komisijas izdevumā. Teodora redakcijā. I. Dzeja. Rīgā 1911; II. Ievērojamu vīru dzīves apraksti, pirmā puse 1909; otrā puse, Augsti krievu vīri iz zemas kārtas, 1910; III. Tarass Buļba (krieviski no N. Gogoja) Rīgā 1912; IV. Sakāmi vārdi, mīklas un burvības vārdi, pirmais posms; Latv. tautas sakāmi vārdi un parunas, 1914. - Vērotājas atmiņas par Br., Rīgā 191I. - M. Šilina Fr. Br., Austrums 1886. - Teodora Fr. Br., Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. - Tā paša: Brīvzemnieks. Tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina. I, Rīgā 1929. - Fr. Br., Balt. Vēstneša 25 gadu jubilejai par piemiņu, Rīgā 1893, 94-95. - A. Alunāna Fr. Treilands (Brivz.), Ievērojami latvieši I, Jelgavā 1887, 24-25. - A. Viča, T. Zeiferta, J. Velmes, J. Cīruļa, V. Zālīša, A. Bandreviča, J. Misiņa piemiņas raksti un atmiņas par Fr. Br., Latviešu skolu darbinieki, sakopojis A. Vičs, I, Rīgā 1925. - Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Fr. Tr.-Br., Atminas II, Rīgā 1924, 3-20.