Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

 

2. ALUNĀNS

        1) Dzīves gaita

        2) Nacionālās dzejas nodibinātājs

        3) Valodnieks

        4) Avīžnieks un zinātnieks

Blakus Valdemāram stāv Juris Alunāns, sevišķi kā latviešu nacionālās dzejas nodibinātājs. Šo darbu viņš pa galvenai tiesai strādā, darbodamies savrup, vientulībā, vēl nebūdams sakarā ar Valdemāru. Tiklīdz viņš iepazīstas ar šo un dabū no viņa iespaidus, viņš atmet dzeju un top viņam par sajūsminātu biedri sabiedriskas darbības un avīžniecības laukā. Ar visu to Alunāns paliek vairāk garīgs darbinieks.

1) DZĪVES GAITA. Alunāna dzimtene ir Kalsnava Vidzemē. Kalsnavas Alunānu mājās bija Jura tēvs Andrievs ilgus gadus par saimnieku. Vēlāk viņš pārgāja par nomnieku uz Jaunkalsnavas muižu. Še dzima Juris (pēc kristāmās zīmes Gustavs Georgs Frīdrihs) Alunāns (Allunan) 13. (1.) maijā 1832. g. Jurim stāvēja kūmās četri mācītāja Dēbnera ģimenes locekļi, bez tiem starp citiem vācu rakstnieka Lenca māsa Anna. Juris bija savu vecāku priekšpēdējais bērns.

Andrieva Alunāna bērni bija: Pēteris, Minna, Jūlijs (ierēdnis Jelgavā, vēlāk pagastskrīveris), Edvards (saimnieks Sesavas Kaujos), Jūlija, Juris un Indriķis. Vecākais no viņiem, P ē t e r i s ( 1821-1903), Mazsesavas nomnieks, bija rosīgs sabiedrisks darbinieks Jelgavā, sevišķi Latviešu un Lauksaimniecības biedrībā. Pa lielākai daļai viņa darbs ir Jelg. L. b. Rakstniecības nodaļas rakstu krājumi. No viņa bērniem tikuši pazīstami latviešu literatūras un kultūras laukā: Ādolfs A., latviešu teātra tēvs, Nikolajs A., mūzikas mākslinieks, Teodors, tulkojis dažus romānus un lugas (Kāds brīdis kantorī, Neaicināti viesi). Viņa meitu Luīzi apprecēja dzejnieks Vensku Edvards (Skujenieks); pēdējo bērni ir dzejniece Biruta Skujeniece un rakstnieks Marģers Skujenieks. - Jaunākais Andrieva A. dēls I n d r i ķ i s (Heinrihs) studēja Maskavā, Tērbatā, Pēterpili filozofiju, zemkopību, dabas zinātnes. Viņš sešdesmitos gados rakstīja krievu laikrakstos dažus rakstus par latviešiem un bija no 1864. g. par Pēterburgas Avīžu līdzstrādnieku. Vēlāk viņš tulkoja dažus krievu rakstnieku darbus latviešu valodā (Gogoja Revidentu, Ostrovska Pašu ļaudis - gan izlīgsim). 1873. g. viņš nometās Jelgavā par grāmattirgotāju un apgādnieku. Viņš izdevis dažus ievērojamus latv. literāriskus darbus, to starpā sava brāļa Jura Dziesmiņu pirmās daļas otru papildinātu izdevumu un Dziesmiņu otru daļu, Kaudzīšu Mērnieku laikus, Kaudzītes Matīsa sakopotās Dzejnieku labdienas. - Jura Alunāna t ē v u A n d r i e v u ( 1797-1861) Ādolfs A. raksturo kā nopietnu vīru, kura vaibstos viņš neatceras redzējis smaidus un jautrību. Viņš bija noteikts katrā lietā; ko viņš atzinis par derīgu, no tā viņu neviens nav varējis atrunāt. Nepiekusis viņš rūpējās par savu bērnu izglītību un labklājību. Lai bērniem būtu vieglāk no Kalsnavas Rīgā skolas apmeklēt, viņš uzcēla Rīgā pats savu nameli. - Jura m ā t e E d e, vēlāk saukta H e d v i g a bija čakla saimniece un sirsnīga māte saviem bērniem. Lai pēc vīra nāves sagādātu līdzekļus jaunāko bērnu izglītošanai, viņa uzņēma uz renti dažus krogus.

Mazs būdams, Juris Alunāns stipri vārguļoja un darīja ar to lielas rūpes savai mātei. Kad viņam bija 7 gadi, viņa tēvs pazaudēja ugunsgrēkā visu mantu. Vēl arī neraža piespieda viņu aiziet no Kalsnavas. Ap Jelgavu jau dzīvoja daži Andrieva vecākie dēli. Andrievs uzņēma Jelgavas tuvumā zaļumu vietu, Zorgenfreija parku līdz ar viesnīcu. Juris apmeklēja no 1847. g. Jelgavas apriņķa skolu un no 1849. g. Jelgavas ģimnāziju, kuras kursu beidza 1854. g. beigās. Ar skolas mācībām viņš ciešāk nodarbojās tikai īsi pirms eksāmeniem, bet lielāko daļu laika pavadīja, pastāvīgi caurām naktīm nodarbodamies ar literatūru, dzeju, valodām. Allaž viņš divi nedējas no vietas sasēdēja savā istabā, ne soli nesperdams no savas sētas. Viņš iepazinās ar grieķu, romiešu, vācu, krievu klasiskajiem rakstniekiem, pētīja latviešu valodu, iedziļinādamies latviešu valodniecības rakstos, kas plašāk bija pieejami Latv. literāriskās biedrības Magazinās.

Jelgavā skolodamies, Alunāns nav nācis tuvākos sakaros ne ar kādiem 1 biedriem. Gan tanī laikā mācījās Jelgavas ģimnāzijā arī Krišjānis Barons, bet kādu klasi zemāk. Reiz tomēr Barons nogājis Alunāna dzīvokli, bet atradis to piepīpotu un nesastapis tanī savu skolas biedru. Ģimnāzijas apmeklēšanas laikā radās ar maz izņēmumiem Alunāna Dziesmiņas: Pie tām viņš strādāja neapnicis, savu brāļu un kādas radinieces cik necik pabalstīts. Turpretī no sava tēva, kas bija praktisks cilvēks, viņam vajadzēja nodarbošanos ar dzeju un latviešu valodu rūpīgi slēpt.

1855. g. jūlija beigās Alunāns nonāk Tērbatā un stājas universitātes eksaminācijas komisijas priekšā, bet izkrīt matemātikā cauri un netie uzņemts par studentu. Viņš tomēr paliek Tērbatā, lai sagatavotos uz iestāšanās eksāmenu un lai apmeklētu lekcijas kā brīvklausītājs. Bet viņš saslimst ar izsitumiem rokās un kājās, tā ka nevar iet ārā, un viņam dzīvo, īpaši pirmajā laikā, vientulīgi. Viņš raksta savam brālim Indriķi 17. aug. 1855. g., ka Dziesmiņu manuskripts jau galīgi drukai sakārtot un viņš mēģina atrast līdzekļus viņu izdošanai. Tikdams spirgtāks, vi daudz strādā, bet padzīvo ar citiem kopā arī dažas jautras stundas. P viņa allaž atnāk kāds biedris (Grīnhofs) un lūdz arī pie sevis uz kafiju viņš grib tur viņu iepazīstināt ar Valdemāru un citiem latviešu studentiem. Bet Alunānam no tam jāatsakās, jo ārsts viņam stingri piekodinājis sargāties no saaukstēšanās.

Tikai 1856. g. sākumā Alunāns tiek pilnīgi uz kājām, noliek prasīto eksāmenu, iestājas filoloģijas fakultātē, sāk apmeklēt lekcijas, nāk tuvākos sakaros ar Valdemāru un ņem dalību latviešu studentu pulciņā. Daži (Gaiduļu Paula, Balss, 1878, 24. nr.) Alunānu apzīmē par pulciņa kroni, «ne ārējā izskatā, bet dedzībā, drošībā, cerībā un nepiekūstošā darbībā... Dzirkstele, kas aizdedzināja atdzisušo tautas mīlestību, ir dzirkstījusi iz J. Alunāna dedzīgās sirds; rasas piliens, kas atdzīvināja neskaitāmās sirdīs tautības jušanu, mātes valodas cienīšanu, ir rasinājis iz viņa svabadās krūts.» Šepat gluži pārgrozās Alunāna darbības raksturs un virziens: sākot ar 1856. g. otru semestri, viņš pāriet uz valsts zinātņu (camerālia) studijām, no dzejnieka viņš top par avīžnieku, kas uzcītīgi piedalās ar rakstiem gada otrā pusē nodibinātajā Mājas Viesī.

Alunāna līdzdarbība pie Mājas Viesa sāk 1858. g. apsīkt un 1859. g. pavisam apstājas. Tomēr viņa uzsāktais literāriskais virziens nepārtraucas: viņš joprojām cenšas sniegt tautai populārus rakstus, derīgus padomus, pamācības. Alunāns apņemas savus rakstus izdot patstāvīgi. Viņam šķiet, ka šāds literārisks uzņēmums arī materiālā ziņā atmaksāsies; viņš pat cer ar savu rakstu krājuma palīdzību izkulties no naudas klizmas. Viņš cītīgi gādā, lai tas iznāktu, iespiedumiem un papīram mēģinādams sadabūt līdzekļus, naudu aizņemoties pa daļai no saviem studiju biedriem. Iznāca tad 1860. g. viņa rakstu sakopojums Sēta, Daba, Pasaule trijās burtnīcās. Bet cerētās peļņas vietā tas viņam ienesa zaudējumus un jaunas materiālas rūpes.

Joprojām Alunāns paliek ciešās un sirsnīgās attiecībās ar saviem piederīgiem. Viņa jaunākais brālis Indriķis arī pārnāk ap 1858. g. studēt uz Tērbatu. Līdzekļus pa lielākai daļai gādā viņu brālis Edvards Sesavas Kauļu mājās, kas šai laikā uzlūkojamas par Alunānu dzimtas centru. Ja Juris no savējiem nedabū kādu laiku vēstules, tad viņš ir norūpējies un domā, ka viņiem kāda nelaime notikusi. Viņš apprasās, vai viņa māsa Minna vēl arvienu pūšot par viņa bezdievību. Humoristīgi viņš piezīmē, ka viņš labojies un ka dievbijīgāka cilvēka par viņu nevarot zemes virsū atrast, kāpēc jau viņu dēvējot par veco Aleluju. Viņš rūpējas, ka nofotografē viņa māmiņu, «jo tā būtu liela skāde, ka tādas brangas sievas atmiņu bērni un bērnu bērni nevarētu cieti glabāt»; viņš nožēlo, ka viņam arī no tēva nav nevienas fotogrāfijas. Viņam ir arī savas vērtības pilna apziņa. Ja brālim nav viegli sniegt līdzekļus viņa izglītībai, tad viņš kādā vēstulē atgādina, ka viņu par to slavēs ikviens, augsts vai zems. «Kādas jūtas Tev sirdī krāsies, kad, pa Vidzemi un Kurzemi klīstot, tur visgarām sētās un būdiņās izdzirdēsi Alunāna vārdu pieminam, viņu pa daļai godinot, pa daļai no viņa bīstoties?! Tie zākājumi, ko reizēm pret Alunānu palaiž vaļā, nav nekas cits kā vienīgi apslēptas bailes.»

Tērbatā Alunāns sarakstīja pa lielākai daļai arī savu Tautas saimniecību, no kuras dažus gabalus (Kapitāls, Manta, Asociācijas u. c.) vēlāk iespieda Pēterburgas Avīzēs.

Savas studijas Alunāns bija nodomājis beigt 1860. g. pavasarī un jau nolika dažus eksāmenus, bet, juzdamies pārpūlējies, lūdza pēc atļaujas palikt universitātē vēl vienu semestri. 1861. g. sākumā viņš tad arī noliek attiecīgos eksāmenus un viņam piešķir graduēta studenta pakāpi. Tā paša gada 15. augustā viņš devās uz Pēterpili, kur iestājās Meža akadēmijā par kroņa stipendiātu. Arī še viņam daži tautības un centienu biedri, starp tiem vēlākais Pēt. Avīžu līdzstrādnieks Frīdmanis, kas latviešu valodā saraksta dažus populāri zinātniskus darbus (par jūru, Ēģipti). Alunāns aizraujas ar botāniku, sāk krāt stādus herbārijam, kas lai noderētu nākamajai latviešu zemkopju akadēmijai. Stipri viņš interesējas par Baltijas jautājumu, seko attiecīgajiem rakstiem avīzēs un brošūrās un arī pats par to raksta. Ar krievu, vācu un poļu studentiem viņam nav nekādas saskaņas. Krievu studentus viņš uzskata par eksaltētiem konstitucionālistiem un atrod, ka viņu idejas pāragras, ka tikai pēc 25 gadiem ar viņiem varētu būt vienis prātis. Šai laikā nomirst viņa tēvs; joprojām viņš paliek sakaros ar saviem brāļiem.

Pēterpils latvieši, kuru starpā ir arī Valdemārs un vēlāk Barons, veicina un virza uz priekšu dažus nodomus attiecībā uz latviešu kopdarbiem. Alunāns pie tiem ņem visdzīvāko dalību. Nodibināt latviešu rakstnieku un valodnieku biedrību neizdevās. Nodomu izdot latviešu laikraksts Pēterburgas Avīzes izveda.

Nevarēdams panest gaisu, kāds valdīja Meža akadēmijā, Alunāns 1862. g. sākumā no tās izstājās. Viņu uzstādīja par kandidātu Pēterburgas Avīžu vadītāja vietai. Tomēr viņš sāka stipri vārgt un aizbrauca uz 50 verstu attālo Novoļisinu pie kāda kurzemnieka veseļoties. Jaunajam laikrakstam iznākot, viņš nebija atgriezies atpakaļ Pēterpilī, kur viņš ieradās tikai oktobra sākumā. Pie Pēt. Avīzēm viņš ņēma dalību ar dažiem zinātniskiem rakstiem, sevišķi ar izvilkumiem no viņa Tautas saimniecības.

Turpmākā (1863.) gada sākumā Juris Alunāns aizbrauc pie saviem piederīgiem Jostenes Kauļos, lai atspirgtu. Tomēr viņš tiek arvienu drūmāks, vārgāks. Neskatoties uz to, viņš nerimst strādāt, gatavo iespiešanai grāmatas Mazais bodnieks un Tautas saimniecība. Vienumēr viņš stipri interesējas par latviešu sabiedriskām lietām, gaida nepacietīgi katru Pēt. Avīžu numuru. Tuvējā birztalā 1864. gada agrā pavasarī svešzemju kokus un krūmus kopdams, viņš saaukstējas un iegulst. Viņš vairs nepieceļas. Nojauzdams nāves tuvumu, viņš liek aizdedzināt cigāru, pa dūmam vilkdams, sarunājas par dzīves niecību, atvadās pa kārtai no visiem un mierīgi izdziest 18. (6.) aprīlī 1864. g. Viņu apglabāja Lielvircavas kapos, kur 1902. gadā viņam uzcēla pieminekli.

Ādolfs Alunāns tā raksturo sava tēvabrāļa ārieni: «Juris Alunāns bija mazāks kā viduvēja auguma, bet plecīgs, tumši dzelteniem matiem un iesarkanu bārzdu, kuru viņš bija izaudzinājis tā saucamā ciķeļa formā. Pārlieku tuvredzīgs būdams, viņš nēsāja brilles, un, vispārīgi ņemot, nevarēja viņa seju pieskaitīt pie daiļām. Alunāna seja atradās pie visa nedaiļuma kas sevišķi pievilcīgs, un tas pastāvēja viņa smaidos, kas bija pilni ironijas un satīras. Šinīs smaidos bija lasāma gan lepna pašapziņa, gan glupības apsmiešana un nievāšana, un, kad Alunāns tā pavisam savādi pasmīnēja, tad viņa fizionomijai bija it kā sevišķa vara.»

Jura Alunāna darbību viscaur vada tautiskā doma. Par to sajūsmināts, viņš darbojas kā dzejnieks, valodnieks, zinātnieks un avīžnieks.

2) NACIONĀLĀS DZEJAS NODIBINĀTĀJS. Ar dzeju Alunāns cieši un nopietni nodarbojies tikai pāris gadus pirms sava studiju laika Tērbatā. Tomēr  d z e j ā  i e r a u g ā m i  v i ņ a  v i s l i e l ā k i e    p a n ā k u m i. Tie atbalstās uz viņa visdziļākajām, īpatnīgajām tieksmēm, uz viņa iedzimto dabu. Kad viņš bija atstāts sev, palika savā nodabā, viņš nodarbojās ar valodu, nodziļinādamies tajā tik tālu, ka viņš še tika radošs, ka viņam valoda kļuva par dzeju, kas viņa garā veidojas un daiļojas. No mīlestības uz valodu viņam tikdama tuva, dzeja tad viņu aizņēma viscaur, tā ka viņš tajā ieraudzīja savu augstāko mantu, savu dzīves mērķi; savu nemirstības ķīlu. Viņš atzīst (soneta Mana manta), ka liktenis viņu nav iecēlis ne par valdnieku, ne par kungu, ka viņam nenovēl goda vietas un atrauj katru prieku; bet no mazotnes līdz kapam viņš atrod visu savu slavu un godu dziesmās. Viņš, līdzīgi Horācijam, apzinās, ka viņš dziesmās sev cēlis neiznīcināmu pieminekli, ka viņa slava pastāvīgāka par tēraudu, par kalniem augstāka, ko neiznīcinās ne ziemeļu vējš, ne gadi, ne pati mūžība; viņš pieaugs slavā, kas nezudīs, kamēr Daugava tek latviešu robežās. Tādas domas un nojausmas viņam ir, kad viņš savā ģimnāzijas apmeklēšanas laikā (ap 1853. un 1854. g.) nodevās vienīgi valodas studijām un dzejai.

Turpmāk (no 1856. g.) viņa darbība ņem pavisam citu virzienu: viņš top par zinātņu popularizētāju, par avīžnieku. Tomēr viņa dzejnieka, m ā k s l i n i e k a d a b a nomanāma viņā vienumēr. Vai viņš runā par zinātņu izplatīšanu, vai valodas izkopšanu, visur nojaušama dzejnieka sajūsma par gara daiļumu, par tautas labklājību, par cilvēces ideāliem. Šī sajūsma viņu pa reizei novirza no nopietnas zinātnes ceļa. Par latviešu senatni runādams, viņš vēsta, ka latvieši ieguvuši tirdzniecībā no arābiešiem smalkus audumus, dārgus akmeņus, zeltu un sudrabu, ka latvieši sagūstījuši zviedru un dāņu karavīrus un pārdevuši par vergiem arābiešiem, ka latviešiem bijusi bagāta un izslavēta tirdzniecības pilsēta Trūza netālu no Karalaučiem, kur sanākuši tirgotāji no daudz tautām, ka latviešiem jau sen bijušas savas rakstu zīmes, «kas vēl tagad uz vecu veciem latviešu naudas gabaliem atrodamas». Tā ir tautas mīlestības ierosināta dzejnieka fantāzija, kas še darbojas. Svabadāks lauks sacerei atveras veco latviešu stāstos, kas «tā sagrozīti ar liekām domām un pārdabīgiem brīnumiem, ka palikuši par pasakām». Par tādu vecu latviešu stāstu Alunāns ceļ priekšā teiku par Eima ezeru. Ap to mituši neganti ļaudis. Latvieši, tai zemē apmezdamies, atraduši tur bezgalīgu postu. Viņi sākuši mežus cirst, līdumus līst, grāvjus rakt, tīrumus un pļavas kopt, mājas un ciemus iegrozīt, lopus audzināt. Bet iezemieši tiem nav devuši nekāda miera. Tikai, kad Eima ezers reiz pacēlies gaisā un nonācis atkal zemē, ļaudis varējuši netraucēti darboties. Patiesībā tautas tradīcijās nemaz nav tādas teikas, kur latvieši, paši sevi vārdā saukdami, šādas lietas stāstītu. Ar to Alunāns ierosināja vēlākos dzejniekus (sevišķi Ausekli) dot šiem stāstījumiem dzejas veidu. To pašu viņš darīja ar teiku par ūdens plūdiem u. c.

Alunāns ceļ latviešu rakstos pirmo reiz tieši tautai priekšā arī bagāto un krāšņo s e n o d i e v u p a s a u l i, kam tikai pa mazai daļai kāds pamats tautas tradīcijās, bet kas lielāko tiesu sastādās no hronikās atzīmētiem un saceres radītiem tēliem. Latviešu senatnē tiem ierādīja vietu, īpaši Merķelis un Vecais Stenders savos vācu valodā sarakstītos rakstos. Stendera saraksts iespiests viņa gramatikā (2. izd. § 218). Galvenā kārtā Alunāna veidojumā šie tēli pāriet latviešu tautiskajā dzejā.

Seno latviešu ticību Alunāns nostāda blakām indiešu, grieķu, romiešu mitoloģijai (M. V. 1858, 48. un 49. nr.). Pats lielākais Dievs latviešiem Pramšans (pie indiešiem Parabrāma). Viņa laulātā draudzene ir Laima. Pramšanam padoti divi vareni dievi: Anšlavs, gaismas dievs (persiešu Ormuzds) un Postnieks (leitiski Puškaitis), tumsības gars (persiešu Arimans). Anšlava sieva Līga, gudrības un dziesmu dieve. Vidū starp Anšlavu un Postnieku stāv Pērkons, saules un mēness dievs, pati pirmā latviešu dievība. Pērkona sieva Pērkonele, kas ar savu laulātu draugu dzemdējusi ūdeni un jūru. Pramšana un Laimas dēls Potrimps auglības devējs, laimības dievs un sēju glābējs. Potrimpa sieva Milda (rom. Venera), mīlestības dieve. Viņas dēls Kaunis (rom. Kupido). Pekles dievs ir Pikulis. Viņa sieva Naule. Dieve Saule iedala laikus un dod zemei siltumu. Viņas pils stāv pret rītiem, kur latviešiem dzimtene. No savas pils tā brauc spīdošos ratos trim zirgiem, sudraba, zelta un dimanta. Zvaigznes ir Saules un Mēness bērni. Citas no tām maldījās putnu ceļā, kur dzīvoja nomirušu dvēseles, par baltiem baložiem pārvērstas. Pašas mazās zvaigznes ir vērpējas, kas vērpa cilvēka dzīves pavedienu. «Bentis bij gars, kas ceļiniekus savā glabāšanā ņēma un no visa jauna izsargāja. Prauliene (rom. Vesta) turēja ugunskuru savā glabāšanā un mācīja cilvēkiem ēdienu vārīt un maizi cept. Pilnvedis bij gars, kas šķūņus un klētis pildīja, uzturēja un no kustoņiem sargāja. Zvanpūtis bij skanēšanas gars, kas Pērkona balsi pa malu malām darīja dzirdamu. Dziltene izsūtīja mēri pa pasauli... Gonds uz to lūkoja, ka viesus labā cienā tur, kamēr Nemejs un Peska par to gādāja, ka mājas tēvam nekas netrūka, kas pie mielastiem vajadzīgs. Pie milzeņiem pieskaitāms Krūģis (Vulkāns) ar saviem palīgiem budreļiem (ciklopeiķeni)... Kalēji Krūģi un budreļus sevišķi pielūdza. Mazi jo mazi no auguma bija Krēmars un viņa saime, kas, tāpat kā milzeņi, kalnos dzīvoja. Viņa rokās stāvēja ne vien visa manta, kas zemes klēpī bij atrodama, bet arī tās mantas, kas cilvēkiem bij pazudušas.

Redzams, ka Alunāna dzejnieka tieksmes darbojas arī tad, kad viņš, dzeju atmetis, raksta prozā. Daļa no viņa prozas darbiem turpmākajā latviešu dzejas attīstībā ne mazāk svarīgi kā viņa Dziesmiņas. Bet par dzejnieku pilnā nozīmē viņš tomēr parādās pēdējās.

Tāpat kā Alunāns, par avīžnieku, prozas rakstnieku būdams, nenoliedz savu dzejnieka dabu, tā arī, pilnīgi d z e j a i n o d o d a m i e s, v i ņ š uzrāda avīžnieka, sabiedriska darbinieka tieksmes. Viņa pamatraksturs paliek negrozīts un vienā, kā otrā periodā skaidri izmanāms. Lai šo notvertu, nepietiek ar dzejnieka paša 1856. gadā izdotajām Dziesmiņām. Šo krājumu sastādīdams, viņš paturēja acīs vienīgi daiļuma principu, gribēja rādīt, cik latviešu valoda spēcīga un jauka. Viņa citas tanī pašā laikā radušās, bet tikai pēc viņa nāves klajā laistās dziesmiņas rāda, cik stipri viņu nodarbina sabiedriskas dabas jautājumi, cik ļoti viņam duras acīs sadzīves kroplības un netaisnības.

Piegriezdamies īstenībai, dzīves problēmām, Alunāns ne allaž ņem vērā savu dzejisko pasniegumu daiļuma vērtību. Viņš, kas savam pirmajam klajā laistajam krājumam nostāda priekšā un viscaur izceļ klasisku dzeju, ierāda citur jo plašu vietu tādam vācu dzejniekam kā Langbeinam, kas, Gētes laikā dzīvodams, toreiz gan bija īpaši ar saviem jautrā satura dzejoļiem cik necik pazīstams, bet turpmāk ir pilnīgi aizmirsts. Bet pie Langbeina Alunāns pa reizei atrod asu s a b i e d r ī b a s k r i t i k u, un ar šo tas izpelnās viņa vērību. Langbeins nosoda tiesas kungu, kas ar lielāko nežēlību uzbrūk nabaga vīram parādu dēļ, ar to, ka liek pašam nelabajam viņu saplosīt (Tiesas kungs un sarkanais). Lepnam kungam, kas sevi liek nest diviem kalpiem, viņš kā līdzvērtīgus nostāda pretī divus teķus, ko ved zemnieks. Zināmu, dažreiz iepūtušos ļaužu tukšību aizķer arī stāsts par mācītāju Barku un skolotāju («skolnieku») Ķepanu, kas iereibuši iekļūst barokļu aizgaldā. Sabiedrības kritiku tad nu Alunāns izsaka, ne pie Langbeina vien pieturēdamies. Ja zemnieka suns sakodis junkura govi, tad zemniekam jānospriež maksāt trīsdesmit rubļus; bet, ja junkura suns sakodis zemnieka govi, tad junkurs spriež: «Jā, zemniek, tā ir cita lieta.» Esmu apguvusi sekretāres profesiju Rīgas 19. arodvidusskolā. To apguvu mērķtiecīgi un ar lielu ieinteresētību, tādēļ arī savu nākotni redzu Vācu, angļu un krievu valodu protu sarunvalodas līmenī. Grābena junkurs mīt tukšā baznīcā un aplaupa ceļiniekus; bet galā viņu dabū velns savos nagos par mācību junkuriem, pie ceļa lai netura vakti, ka tie virsū kristu pa nakti». Līdaku, kas aprijusi simts zutiņu, zvejnieks cepina uz pannas, lai gan tā galvā glabā tās lietas, ar ko Kristu reiz sita pie krusta; tā galvā nes ticību, bet sirdī tikai postu. Tikko iecelts tiesnesis griežas pilsētā ar sūdzību, ka viņu kāda lapa nolamājusi par aunu: uz prezidenta jautājumu, vai viņš saukts vārdā, tiesnesis atbild, kas gan cits tas varot būt.

Ko Alunāns nostāda p r e t ī š ī m a p r i n d ā m, kurās valda varmācība, cietsirdība, liekulība, muļķība? Uz to dod kādu norādījumu stāsts par ķeizaru un abatu. Pēdējam ķeizars liek priekšā trīs jautājumus. Abats nobīstas un nezin uz tiem nekā atbildēt. Te viņam izlīdz viņa aitu gans, kuru tad ķeizars ceļ godā. Kāds cits stāsts: Muižnieks mirdams dod vienam dēlam par mantojumu zobenu, otram arklu. Pēc kāda laika zobens salauzts un uz viņa īpašnieka pils guļ lāsts.

Bet leja pilna brangumu
Guļ gaišā saules dienā,
Tur aug un zeļ ar svētību,
Tur arāju vēl cienā.

Arājiem tad arī veltīta sevišķa dziesmiņa. Tos tikai nejēgas nicina, bet augsti godina prātnieks.

Par spīdošu zeltu daudz vairāki gods
Lai dzelzim, kas druvas jums uzar, dots.

Pie šejienes, pie gana, pie arāja, pie zemnieka pieslēdzas Alunāna doma. Tā aptver tautu, kas pastāv no zemniekiem. Kas Alunānu atšķir no agrākajiem dzejniekiem un nostāda jauna laikmeta priekšgalā, tā ir l a t v i e š u t a u t i s k ā i d e j a. Par tautiskā laikmeta programmas dziesmu tikusi viņa pēc čehu dzejnieka L. Čelakovska sacerētā Nevis slinkojot un pūstot. Tauta ceļama godā, vedama pie prāta gaismas; būtu daudz panākts, ja ikviens sētu zemē tikai vienu veselu graudu. Dzejnieks uzsauc latviešiem, uz kurieni viņi skrej, citur zelta dienas meklēdami; viņiem pašiem mājās «slavējama meita», viņu tauta, viņu valoda. Par kādu vesela koka lēcēju, kas svešinieku vidū nācis godā, viņš paredz, ka pēc kādas paaudzes viņu vairs neviens nepieminēs, jo tiem, kas viņu mūžinātu, viņš zudis. Latviešos dzejnieks grib uzpūst tautiskas apziņas dzirksteli. No otras puses, viņš iedegas dusmās pret tautas apspiedējiem. Šai virzienā viņš izraugās dažus tulkojumus. Trīs indieši (pēc Lēnava), sirmgalvis un viņa divi dēli, nolād viļņus, kas svešos varmākas atnesuši viņu zemē, nolād vējus, kas viņu kuģiem bijuši labvēlīgi, klinšu stabus, kas tos nav sadragājuši. Šī pati jūsma izpaužas vairāk sonetās ar ragiem (pēc Hervēga un Rikerta). Dzejnieks jautā, ko kalējs ka(, un, dabūdams par atbildi: «Dzelžus,» - piebilst: «Tu dzelžos pats sev liksi, pirms to ģiedi.» Tāpat zemnieks ardams saņems ērkšķus, bet labums nāks citu rokās; mednieku, kas tīko šaut stirnu, pašu kā stirnu trenkās; zvejnieks, zivis ķerdams, pats iepīsies nāves tīklos. Tad nopietnais jautājums mātei, kas zīda zēnus, - vai tādēļ viņa to dara, lai tie, savai tēvu zemei ļaunu darīdami, ienaidniekus baro. Un pēdīgi dziesminieka atbilde uz jautājumu, ko viņš raksta:

Es liesmās dīdu
To spalv' uz sav' un savas tautas kaunu,
Kas savu brīvību sev neizkaro.

Šādi cēloņi ir c ī ņ a s g a r a m, kas iedegas dzejniekā saskaņā ar gadu simteņa revolucionārām kustībām un ar vācu brīvības kariem. Kaujā kritušais vācu dzejnieks Kerners ir tas, pie kura Alunāns galvenā kārtā atrod šīs ciņu jūsmas izteiksmi. Viņš apsveicina kreisajā pusē spīdošo zobenu kā pielaulātu līgavu un dodas ar to kaujā kā uz kāzām. Kaujā dodamies, zibeniem apkārt šaudoties, viņš piesauc Tēvu, vareno Dievu, ko viņš atzīst, rudens vējiem pa lapām traucot, kaujas pērkoniem rūcot, lai vada viņu, kas zin visur viņa baušļus, nāvē vai uzvarā. Kara vadonis (Karala), ienaidnieku aplenkts, metas ar zirgu no klints atvarā un, kā par brīnumu, izglābj dzīvību. «Dievs vis ne(auj, lai dūšīgais beidzas.»

Cīņas prieks, brašums var arī atraisīties no cēliem mērķiem. Gara pacilātība, sajūsma pati par sevi var sniegt baudījumu, neskatoties uz kādiem tikumiskiem motīviem, pat nostādamās tiem pretī. Tādi pārdzīvojumi attēloti Laupītāju dziesmā (pēc Šillera). Tie pavada priekos katru brīdi, vienu dienu iedami pie svētnieka, otru pie nomnieka, kur viņus ielīgsmo nauda, vīns un alus; dzirkstošā vīnā sirdību dzerdami, viņi slēdz brālību ar pašu velnu. Tādas pārplūstošas sajūsmas nesta ir arī Dzērāja dziesma. Dzērājam nolikts pagrabā dabūt savu galu. Viņš prasa, lai viņam mirstot šķiebj pie mutes mucu uz malu.

Īstais prāta spīdeklis
Pilnos kausos rodas,
Sirds ar vīnu sildīta
Līdz pat zvaigznēm dodas.

Alunāns ar to pāriet t i r u i z j ū t u robežās. Atstādams pie malas katru sabiedrisku tendenci un domu, viņš nodziļojas iekšējos pārdzīvojumos un meklē nenorimis tos ietērpt daiļā, pilnīgā, klasiskā dzejā. Šī dziņa ievērojamā mērā pieaug viņā ar to, ka to atbalsta un paceļ dedzīgs patriotisms, cieša griba pierādīt latviešu valodas spēku un daiļumu. Tomēr šādi sabiedriskas dabas nolūki šai dzejā tieši neizsakās. Un, ja jau Alunāns sabiedriskiem centieniem bija pratis dot dzejisku izteiksmi, tad tīri estētiska rakstura pārdzīvojumiem nu jo vairāk vajadzēja pacelties dzejas daiļumā.

Še pieminamo motīvu starpā ieņem pirmo vietu m ī l e s t ī b a. Tā Alunāna izraudzītajās dziesmās mēdz būt spēcīga kā nāve. Ilze staigā viena, kad jau pāri pusnaktij un vairs neviena nav kājās. Mīļākais solījis nākt; viņa gaida. Un viņš, meklēdams citu, nāk; viņa to ved kambari, kapā, kur viņi nu nāvē vienoti. Muižnieka līgava atstāta mirst. Muižnieks, sapņu mocīts, jāj viņu meklēt un pie viņas šķirsta nogalinās. Bagātnieks sola pļāvējai savu dēlu, ja viņa trijās dienās nopļautu visu pļavu. Viņa strādā caurām naktīm un to izdara. Bet bagātnieks solīdams tikai jokojis. Pļāvēja saļimst sēkā, top mēma un dzīvo no gada uz gadu, ar lāsīti medus atgaiņādama badu.

Mīlestības jūtās izkristalizējas dažas no Alunāna v i s s k a i s t ā k a j ā m d z e j a s p ē r l ē m. Tā ir «svētīga nāve»: mirt aiz mīlestības, būt apraktam viņas rokās, mosties no viņas mutes, ieraudzīt debesi viņas acīs. Līdzīgas nojausmas tikpat gleznā izteiksmē ietvertas dzejoli Ko es darītu. Viņš būtu tīrs strauts, un viņa no tā dzertu.

Slāpēs tu noplaktu,
Mīlīgs es uzplūstu
Mutīti tvert.

Reti kur latviešu dzejā atrodam tik smalki noskaņotu jūtu izteiksmi. - Tikpat s k a i d r i i z s k a n daži citi neliela apmēra dzejoļi, kam citāds jūtu raksturs. Pie tiem pieder Gētes Gājēja dziesma naktī: Kas tu miti debesīs, Vaimanas un sāpes remdi; Ūlanda Kapsēta tur kalna galā; Rikerta Dieva kalpošana: Lūk, vista iedzer ūdens lāsīti, Un tad tā acis ceļ uz debesi.

Atdzejojumā sasniedz dzejas pilnību arī dažas b a l ā d e s, kas pieder pie labākajām pasaules literatūrā. Savas izlases pirmajā vietā Alunāns nostādījis Heines Lauru un Gētes Meža tēvu, kas gan arī pēc mākslinieciskās vērtības ieņem šo pašu vietu.

Reti kāds dzejas darbs pasaules literatūrā var līdzināties H e i n e s b a l ā d e i L a u r a (Lorelei). Visdziļākās, likteņa traģikā noskaņotas jūtas še izsacītas visvienkāršākā un pie tam vispilnīgākā veidā. Še ir priekšā simbolika, kas, tikpat kā mūsu acīm noslēptā dabas procesā radies priekšmets, kā puķe, zvaigzne, neizprotami, bet brīnišķi skaidri atspoguļo un iztulko mūsu jūtas. Alunāns iedziļinājies Heines balādē līdz galam, to pārdzīvojis un latviski no jauna radījis, vērtībā oriģinālam pilnīgi blakām nostādīdams. Izteiksmes vienkāršība, dabiskā sirds valoda tur, kā še, tikai tur vācu valodas ģēnijs to darina, še - latviešu.

Es nezinu tiešām, kā labad
Gan skumīgs esmu tāds!
Sev pasaku vecu glabāt,
Uz to vien nesas man prāts.

Tā runā vienkāršais latvietis, vaļsirdīgi atklādams savas neizprotamās sirds kaites. Un tad prāts saistās pie jumpravas kalna galā, kas mirdz saules spožumā, saistās neatraisāmi, kaut arī novestu nāvē. Visā pilnībā to Alunāns izjūt un attēlo, ievērodams arī rituma (jambu un amfibrahiju) pārmaiņas.

Tikpat mākslinieciski izstrādāts G ē t e s M e ž a t ē v a pārdzejojums. Simbolika šeit savienojas ar dabas mistiku, pārejot dramatismā.

Alunāna rokās latviešu v a l o d a top jauna, dzīva, radoša. Kā jauni tiek priekšmeti, viņa dzejā priekšā celti! Viņam no matiem lentīti dotu, Viņam no galvas vainagu sniegtu. Dažreiz tos iezīmē vienīgi īpašība: Viņš acis no maziņā negriež nekur; Labu dien, tu, skaistā; Tie treknie uz vien' roku dodas. - Lietoti zīmīgi un tēlojoši epiteti: šmaugs augums, spodri rīki, spodras zvaigznes, laipnā saule, ražens skats, jautri upes plūdumi, zeltaini mati, bāla mute. - Latviešu valodai īpatnīgais izteicēja īpašības vārds, pievienodamies darbības vārdam (izteicējam), līdz ar to zīmīgi tēlo priekšmetu: Slaika un koša iet meitene. Mēness spīd tik bāls. Šī, to mīļi bučodama, viņam lēna rokās krīt. - Arī darbības vārdi par sevi rada daiļas gleznas: Daudz zobenu stirkšķēs un zibēs. Slāpēs tu noplaktu. Mēness apblāzmo kapsētu.

Līdzīgus valodas līdzekļus lieto savā dzejā H ū g e n b e r g e r s, kas dzejiskā izteiksmē zināmā mērā uzlūkojams par Alunāna priekšteci. Pie Hūgenbergera atrodam šādus teicienus: Kas še vārgs un nomērdēts, zaļš un brangs tur uzaugs godā. Laumiņu ja neatrodu, nosirgšu. Sirds nevar izpukstēt. Pārāk ko par tevi košu mūžam nemijošu. - Daži no šiem Alunāna un Hūgenbergera izteiksmes līdzekļiem saskan ar t a u t a s d z i e s m ā m, tā izteicēja īpašības vārds: Balta zied griķu druva aiz visām druviņām; balta gāja meitu māte aiz visām sieviņām. Skaista auga, netikusi.

Alunāns ved pie pilnības tās m ā k s l a s d z e j a s f o r m a s, ko vācu tautības dzejnieki (sākot ar Fīrekeru) bija pārņēmuši latviešu literatūrā no citām kultūras tautām. Skaitā Alunāns dzejas veidus paplašināja. No antīkajiem pantmēriem vecajā rakstniecībā sastopami vienīgi heksametri. Tos lietoja Elverfelds idillē Bērtulis un Maija, Hūgenbergers idillē Rindnieka meita. Bet Alunāns ieved latviešu dzejā vēl arī citus antīkus pantus (Asclepiadeus primus, Archilochius quartus u. c.), kas, principiāli no jaunlaiku metrikas atšķirdamies (pamatodamies uz zilbju garumu, ne smagumu), nav varējuši latviešu dzejā (tāpat kā vispār modernajā dzejā) iesakņoties. To tiesu lielākas sekmes bij Alunāna pārņemtajām romāņu dzejas formām: trioletam, sonetam. Gan pirmais latviešu valodā iespiestais t r i o l e t s ir Alunāna Voi atkal še tu, ziedu laiks? Ļoti plaši Alunāns lietojis s o n e t a formu, gan lielā skaitā tos (sevišķi pēc Rikerta un Hervēga) tulkodams, gan arī oriģinālus sacerēdams. Šai formā, tikpat tulkojumos, kā oriģinālos, viņš iegulda daudz patriotisku domu un sajūsmu, tā sonetos: Kad Mozu cauri vadīju caur jūru (Rikerta), Ko, kalējs, kaldini (Rikerta), Kas latvju valodā tu plaukdams augi, Uz kurieni jūs, latvieši, nu skreita, Liktens mani ne par valdinieku.

Alunāns atrod latviešu valodā līdzekļus izteikt to pašu dzejas saturu, kas ietverts lielajās kultūras valodās. Kur latviešu valodai tomēr būtu kādi trūkumi, tur viņš centās tos novērst, latviešu valodas izteiksmes spējas paplašinādams. Alunāns p i r m a i s r a d a l a t v i e š u m ā k s l a s d z e j u, kam paliekama vērtība, tāda pati kā daudz vecākajām tautas dziesmām. Ja pie šādas dzejas arī pieskaitāma tikai kāda daļa viņa dziesmiņu, tad tomēr tās savā visumā, arī tanīs darbos, kuru mākslinieciskā vērtība nav liela, liek drošu pamatu latviešu mākslas dzejas sekmīgai attīstībai: modina latviešu tautisko apziņu, paceļ un stiprina latviešu nacionālismu.

Dziļāku ieskatu Jura Alunāna dzejnieka darbā, viņa dziesmiņu rašanās laikā un veidā var dabūt no viņa dziesmiņu manuskripta (pieder Kaudzītes Matīsam, kam to dāvinājis Indr. Alunāns 1881. g., tagad Filologu biedrības īpašums). Tā ir bieza klade, kam 170 lapas puses, paša Jura Alunāna roku aprakstītas dziesmiņām. Aiz tām dažas lapas izplēstas. Še ierakstītas ap 140 dziesmas. Tātad no visām viņa iespiestām dziesmām (ap 170) še iztrūkst tikai ap 30 dziesmu. No dažās vietās atzīmētiem datumiem redzams, ka dziesmiņas uzrakstītas galvenā kārtā 1853. un 1854. gadā. Tās sakārtotas vispār hronoloģiski, tomēr tukšajās lapas pušu vietās turpmāk ierakstot vēlāk sacerētas dziesmas. Šis krājums bijis visumā manuskriptā noslēgts, kad Alunāns stājies pie 1856. g. izdotās dziesmiņu izlases sastādīšanas. Lielākā daļa (vairāk kā 20 no 38) šai izdevumā iespiesto dziesmiņu ir arī manuskriptā. Bet iespiestās ir pārlabotas. Tās, kā redzams no kādas Klaustiņa piezīmes (J. A. Raksti, I, 6), pārrakstītas pārlabotā veidā un citā ortogrāfijā vēl kādā citā burtnīcā (kas glabājusies Zin. komisijas bibliotēkā, bet tagad nav uzejama). 1856. g. iespiestās Alunāna Dziesmiņas ir viņa vislabāko dziesmiņu izlase: vienkārt, viņš izraudzījis, ko turējis par vērtīgākām, otrkārt, viņš tās pārlabojis. Turpmāk izdotās iespiestas tikai ar tiem pārlabojumiem, kas pašā šinī pirmajā manuskriptā. Kad pēc Jura Alunāna nāves viņa brālis Indriķis 1867. g. apgādāja Dziesmiņu otru izdevumu, tad viņš to vairāk kā par pusi pavairoja (pie 38 dziesmām nāca 43 klāt). Arī no klāt nākušām dziesmām ir apmēram puse pirmajā manuskriptā; tās varētu būt ņemtas no otra (Klaustiņa pieminētā) manuskripta. Bet kāda daļa še pavisam jaunu dziesmiņu, kā to izdevējs priekšvārdā piemin. Še pat viņš arī atzīmē, ka labi bieza grāmata J. Alunāna dziesmu Pēterpilī pazudusi. Bet jau pēc kāda gada šis par pazudušu turētais dziesmu manuskripts atrasts Maskavā Valdemāra papīros. Šis, kā redzams, ir tas pats, kas uzrakstīts 1853. un 1854, g. No tā tad Indr. Alunāns sastāda Dziesmiņu otru daļu, ko iespiež 1869. g. Izdevumu hronoloģija tad nu nemaz nesaskan ar sacerēšanas laiku. 1856. g. izdotās dziesmiņas sacerētas tanī pašā laikā, kad pēc 13 gadiem otrā daļā iznākušās, pie kam agrāk izdotajām ir vēlāki pārlabojumi un daudz lielāka dzejas vērtība nekā vēlāk izdotajām.

Manuskripts dod iespēju sekot, kā veidojas Alunāna dzeja. Rokrakstā ir strīpojumi, pārgrozījumi, piezīmes; daža dziesma pārlabojumā pārrakstīta. Pirmajā izdevumā (1856. g.) dziesmas vēl pārlabotas. Vēlākos izdevumos iespiestās nav tāļāk grozītas.

Paraugam ieskatīsimies Gētes Erlkönig sākumā. Tulkojums atrodas manuskriptā uz beigām divos uzrakstījumos. Pirmajam virsraksts Alkšņu ķēniņš. Tam pārrakstīts pāri Meža tēvs Alksnens. Tikai otram uzrakstījumam par virsrakstu Meža tēvs. Pirmajā uzrakstījumā pirmais pants šāds:

Kas vēlu pa vēju nakti jāj?
Tas tēvs, kas rokās bērniņu klāj.
Viņš negriežas no bērna nekur,
Viņš cieti kampj to un siltu tur.

Otrā rinda tad pārlabota: Tas tēvs un rokās viņš bērnu klāj. Trešā rindā bērna vietā maza. Otrā uzrakstījumā šis pats pants:

Kas šmauc un kas jāj tur pa nakti tik vēl?
Kāds tēvs un pie krūtīm viņš spiež savu dēl'.
Viņš acis no maziņā negriež nekur,
Viņš cieti un siltu uz rokām to tur.

Otrā rindā viņš pārstrīpots un vietā likts tas. Bet iespiedumā (1856. g.) pirmā rinda vēl pārlabota:

Kas jāj un kas steidz tur pa nakti tik vēl'?

Redzams, ka pirmajā uzmetinājumā Alunāns turējies ciešāk pie oriģināla. Vēlāk viņš veido brīvāk, saskaņodams dzejisko izjūtu ar latviskajiem izteiksmes līdzekļiem.

Nostādām vēl blakām Ūlanda dzejoļa Die Kapelle tulkojumu pirmajā uzmetinājumā un vēlākā iespiedumā.

 

Manuskriptā:

K a p e n e.

Kapene tur augšām stādās,
Skatās klus' uz lejas viet',
Apakšā uz druvas kādas
Gana puisēns jautri dzied.

Bēdīgi nu kalnā zvana,
Žēlīgi pēc līķa gaud,
Klusa paliek līgošana,
Un tas puisēns vaidas baud.

Kalnā reizi guldīts klusi,
Kas še līksmi dzīvoja.
Gana puisi! Gana puisi!
Tev ar būs tur dziesmiņa.

 

Iespiedumā 1856. g.:

K a p s ē t a.

Kapsēta tur kalna galā
Noskatās uz lejas viet',
Apakšā pie upes malā
Gana puisēns jautri dzied.

Žēli, žēli kalnā zvana,
Gauži raud pēc miroņa;
Klusa paliek līgošana
Un zēns klausās apakšā.

Kapsētā reiz' guldīts klusi,
Kas še līksmi dzīvoja;
Gana puisi! Gana puisi!
Tev ar' dziedās kalniņā.

Manuskriptā pirmā rindā stādās pārlabots par rādās un trešā rindā uz druvas par pie upes.

3) VALODNIEKS. Latviešu valodniecības laukā Juris Alunāns parādās par p i r m o c e l m l a u z i. Jau pie dzejas stājoties, savas Dziesmiņas tulkojot un izdodot, viņam valodnieka nolūki. Viņš tos neizlaiž no acīm arī kā zinātnieks un avīžnieks. Uz to viņam, no vienas puses, deva iemeslu tas apstāklis, ka latviešiem, pie kultūras tiekot, atvērās pasaule, kas viņiem līdz tam laikam bija sveša; vajadzēja nosaukumu daudz lietām un jēdzieniem, ar ko latvieši nupat iepazinās. No otras puses, viņu uz to skubināja dažu klaji un daudzkārt izsacītas domas, ka latviešu valodai jānozūd.

Šādām domām Alunāns stājās pretī ar atspēkojumiem vārdos un darbos, aplūkodams valodas nozīmi vispār un latviešu valodas vērtību sevišķi, pie tam paraugos uzrādīdams latviešu valodas spēku un laukumu. «Valoda ir brīnišķīga lieta. Kā kāds neredzams spēks viņa pārvalda cilvēku domas, prātu un sirdi. Lai draugs ar draugu saietas, lai jauneklis līgavu apsveicina, lai tēvs dēlu pamāca, lai meita ko no mātes izlūdzas, visur tas notiek caur valodu.» Citi (tā mācītājs Berkholcs) spriež, ka latviešu valodai jāmirst. Nē, Alunāns saka, ļaudīm var visu atņemt, bet Dieva doto valodu neviens nespēj tiem atņemt. Gan ir latvieši, kas paši no sevis kaunas un, pie gaismas nākuši, no latviešiem atšķiras. To ievērodams, Alunāns saka: «Turiet savu tēvu valodu godā un cienā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.» Latviešu valoda ir tik spēcīga un dzīva, ka tā var no savām saknēm radīt apzīmējumus līdz šim nepazīstamiem jēdzieniem lielā daudzumā. Zināms, tā vēl maz izkopta, bet pamats tai stiprs, kas , spēj saturēt jo lielu ēku.

Alunāns tad nu meklē augšā v ā r d u s a k n e s gan latviešu pašu, gan radnieciskās, sevišķi leišu, valodās un no tām atvasina jaunus latviešu vārdus. Tādā kārtā Alunāns ieved latviešu rakstniecībā ap pieci simti jaunu vārdu. To starpā ir: ceļot, atkārtot, izraksts, noraksts, veikals, valdonis, māksla, kareivis, saraksts, burts, atdzimšana, namdaris, ārzemes, skābe, galms, apzina, saeima.

Viņš norāda uz dažiem piedēkļiem latviešu valodā, ar kuriem var celt jaunus latviešu vārdus. Attiecībā uz šādu atvasināšanu Alunāns piezīmē, ka še ievērotie valodas likumi nav vis izperinājušies rakstītāja galvā, bet latviešu valodā atronami jau no mūžības. Tur ir galotne -tava, piem., maltava, karātavas. Tad var arī sacīt: ceptava, mazgātava, dzertava. Ar galotni -nieks var atvasināt vārdus: padomnieks, dziesminieks, ratinieks, galdnieks, maiznieks, skolnieks (ko A. lieto vēlākā «skolotāja» vietā). Ar galotni -nice (-nica) atvasina vārdus: zvērnice, siltumnice, ķieģeļnice, ķēvnice, iesalnice. Ar galotni -āja apzīmē vietu, kur zināmi priekšmeti atrodami lielā pulkā: krūmāja, bedrāja, kalnāja. Tautu jeb iedzīvotāju apzīmējumiem Alunāns pēc agrākiem paraugiem (valmierietis u. c.) izlieto galotni -ietis vai arī -nieks. Kur agrāk sacīja: estreiķeris, amerikaneris, riemeris, tur no Alunāna laika saka: austrietis, amerikānietis, romnieks. Zemju apzīmējumus sāka no Alunāna laika konsekventi lietot ar galotni -ija: Anglija, Francija, ne vairs englenderu zeme, spranču zeme utt. Alunāns norādīja, ka lietvārdi ar galotni -ība atvasināmi arī no participiem, piem.: dalāmība, izplešamība.

Bet ne visi Alunāna celtie vārdi izrādījās par d z ī v ī b a s s p ē j ī g i e m, arī ne visi viņa uzrādītie atvasināmie paņēmieni. Viņš ieteica tautu vai cilts vārdus atvasināt arī ar galotni -ēns, īpaši tos tautu nosaukumus, kas cēlušies no kāda cilvēka vārda: izraelēns (-izmelietis), izmaelēns (-izmaelietis), midianēns (-miridanietis). Tāpat nav varējuši pastāvēt vārdi: mācītava (skola), skatītava (teātris), svētnieks (priesteris), ērmnieks (mērkaķis). Pēdējā laikā uziets rokrakstā Alunāna «viedamo vārdu saraksts», no kuriem tikai maza daļa nākusi lietošanā. Tur ir, piem., vārdi: Bauch - pilvs, Baumzuchter - čēpinieks, bedienen - tarnot, bedurfen - veikalot. Laba daļa no šiem vārdiem ņemta tieši no leišu valodas. Jāpiebilst, ka arī Alunāns pats maz lietojis minētajā sarakstā atzīmētos vārdus. Lai arī teorijā viņš vienā otrā reizē novirzījās no pareizā ceļa (tā, piem., svabadi pārņemdams vārdus no leišu valodas, it kā tā būtu latviešu valodas dialekts), tomēr praksē viņu vadīja smalka valodas sajūta, tā ka lielu lielā daļa viņa rakstos lietoto jaunvārdu tikuši par latviešu valodas īpašumu.

Daži no Alunāna jaunvārdiem lietoti v ē l ā k n e t a i n o z ī m ē, kādu viņš tiem devis. «Viedamo vārdu sarakstā» atrodam šādus vārdus: Abteilung - atdalījums, Aufnahme des Inventariums - rakstība, bestechen, beschenken - balvot, Empfindlichkeit - jautrība, Handel - vērsti niecība, Recht - prāva, Richter - prāvnieks, üben - pratināt, Verrat - izdevums. Interesanti šais piemēros novērot, kā Alunāna gars darbojas, minētajiem jēdzieniem dodams vārdus.

Cik lieli jaunu vārdu atvasinātāju, šai gadījumā Alunāna, nopelni, uz to norāda Mīlenbahs (Druva 1912, 824). Viņi mums devuši iespēju viegli un vienkārši izteikties, kur bez viņu pūliņiem būtu jāstostās. «Tagad p. p. mums vārds atkārtot tik parasts un mīļš, ka viņu lietojam neskaitāmas reizes dažādos gadījumos. Bet cik grūti bija šo nojēgumu apzīmēt, iekams J. Alunāns nebija radījis šo vārdu? Palūkosimies savās vecajās vārdnīcās, kā tur atlīdzina vārdu wiederholen. Langes vārdnīcā šī vārda pavisam trūkst, tāpēc ka viņš to nav spējis pārtulkot latviešu valodā; Stendera vārdnīcā lasām: wiederholen, repetiren den Chatechismus, to bērnu mācību no jauna iesākt, atkal pārvaicāt, pārklausīt. Bet vai tad no jauna bērnu mācibu iesākt, atkal pārvaicāt, pārklausīt tas pats, kas mācību atkārtot? Tāpēc Stenders tā tulkojis? Tāpēc, ka to laiku vēl nebija latviešu valodā radies vienkāršais jaunais vārds atkārtot. Tāpat ceļot tagad pieder pie visparastākiem vārdiem. Stendera laikā viņa nebija. Stenders tulko vācu reisen ar: ceļā iet, ceļu iet, staigāt, ietin iet.

Alunāns pirmais griež vērību uz to, k a s v e š i v ā r d i p ā r r a k s t ā m i latviešu valodā. Viņš uzstāda par likumu, ka tie latviski tā jāraksta, kā tos svešās valodās izrunā, un ka latviskās galotnes pieliekamas pie svešo vārdu saknes. Viņš norāda, ka grieķu un latīņu valodas nepazīst skaņas z, bet tikai s. Tāpēc jāraksta Sofokls, ne Zofokls, senāts, ne zenāts. Viņš lieto soneta, ne zoneta. Birģera stāstu dzejas virsrakstu Der Kaiser und der Abt viņš pārraksta Kaisars un abbats. No svešām valodām viņš pārliek latviski: Barnabas - Barnaba, Judas - Juda, Pompejus Pompejs, Plautus - Plauts, Innocens - Innocents, Prometheus - Prometejs, Jeremias - Jeremijs, Julius - Julijs, Pharao - Faraons, Dido Didona, Juno - Junona, Xenofon - Ksenofonts, Pallas - Pallada, Ceres - Cerera, Venus - Venera. Alunāns saka, ka vācu valoda pie šādiem transkripcijas likumiem neturas un ka viņai tādi arī nemaz nav tāpēc vajadzīgi, tā ka vārdus nemaz neloka. Bet, ja vācieši svešus vārdus grib latviešu valodai uzspiest tādus, kā tie viņus runā savā valodā, tad tā ne vien smejama lieta, bet ar latviešu valodu nemaz nesader. - Arī pārņemtos mēnešu nosaukumus latviski Alunāns raksta tā, kā tos lieto vēl tagad: ne Janwar, Wewrar, Merz, April, Mei, Juni, kā agrāk rakstīja, bet: Janvāris, Februāris, Marts, Aprilis, Maijs, Jūnijs utt.

Alunāns ir arī pirmais, kas atklāti (Dziesmiņu pēcvārdā) izsaka domas par latviešu o r t o g r ā f i j a s radikalām pārgrozībām, par jaunās ortogrāfijas pamatprincipiem, piebilzdams, ka tā "jau daži gribējuši latviešu rakstus pārgrozīt." Pēc šīs ortografijas z apzīmē ar @

Alunāns sniedz šādu paraugu: Klussums visapkārt bij. @

Ar visu to, ka Alunāns dažā vietā kļūdījies, viņš latviešu valodā ienesis tik daudz jauna, tik daudz rosīgas dzīvības un norādījis tik pareizi viņas turpmākos attīstības ceļus, ka viņš uzlūkojams par latviešu jaunās literāriskās valodas nodibinātāju.

4) AVĪŽNIEKS UN ZINATNIEKS. Ja Valdemārs avīžniecībā parādās par sabiedrisku darbinieku, tad Alunāns še ir vairāk zinātnieks, kas tās atziņas, pie kurām viņš pats nācis, izplata tautā, kas pamāca un dod labus padomus. Gan arī Alunāns skubina uz sabiedrisku darbu, bet tam tikai teorētiska nozīme; par šāda darba organizētāju un darītāju viņš nekad netiek. Viņš jau arī pats savā personīgā dzīvē nekad nav ieguvis saimniecisku neatkarību. Bet vienmēr viņš domā, pētī un ierosina citus domāt, pētīt, arī par sabiedriskām liek tām.

Zinātņu izplatīšanai un pamācībai Alunāns vispirms izlietoja Mājas Viesi, vēlāk Pēterburgas Avīzes. Starplaikā, kad viņš no Mājas Viesa bija atstājies un Pēt. Avīzes vēl neiznāca, viņš mēģināja nodibināt pats savu orgānu rakstu krājumā S ē t a, Daba, Pasaule. Grāmatas ievadā, kam likta par moto pazīstamā dziesma Nevis slinkojot un pūstot, viņš lasītāja priekšā noskaidro savus centienus. Latviešiem ir gan skolas, bet trūkst grāmatu, kas koptu ne tik sirdi, bet arī prātu. Nav sevišķi grāmatu par lauksaimniecību un dabas zinātnēm; nav arī ne biedrību, «Sētas, Dabas, Pasaules titullapa ne laikrakstu, kas rūpētos par šādu zinātņu kopšanu un izplatīšanu. Abas latviešu avīzes maz ko par tām stāsta. Jelgavas Latviešu Avīzes, kā jau baznīcas avīzes būdamas, .strādā sirdij, nevis prātam. «Mājas Viesis» nu gan apņēmies barību priekš prāta dot, bet savu solīšanu maz izpilda un arvien vēl labprāt pie misiones zinām turas, kas taču pēc patiesības Jelgavas baznīcas avīzei piekrīt.» Vācu valodā nāk uz trīsdesmit pasaulīgām grāmatām viena garīga, latviešu valodā otrādi: uz trīsdesmit garīgām grāmatām viena pasaulīga.

P i r m a j ā Sētas, Dabas, Pasaules burtnīcā dažāda satura raksti, kas attiecas pa lielākai daļai uz saimnieciskām lietām un dabas zinātnēm. O t r ā burtnīcā ir statistika par krievu valsti. Starpā iemetināti daži stāstiņi, kas «še vajadzīgi, lai neskolotiem ļaudīm grāmata neapnīk. Jo viņiem ar skaitļiem vien nepietiek; viņi paraduši viegli lasīt un tāpēc tādu grāmatu, pie kuras visai daudz jādomā, tūliņ pašā pirmā acu mirklī pie malas mestu.» T r e š a j ā burtnīcā bez dažiem Alunāna paša rakstiem un dzejoļiem ir Zvaigznītes apcerējums par tautas dziesmām un krājums piebaldzēnu, nītauriešu, raudeniešu tautas dziesmu. Alunāns še piesprauž piezīmi, ar ko ierosina latviešu tautas dziesmas krāt. - Trešajai burtnīcai pieliktajās piezīmēs (kas iespiestas uz vākiem) viņš a t s p ē k o s a v a pasākuma pretinieku domas un uzskatus. Daži tādas lietas nosauc par niekiem, kas latviešiem neder. Uz to atbildams, ka latvieši dzenas pēc gudrības un spēj to saņemt. Citi latviešiem zinības nenovēl aiz skaudības; tie augstākās skolās bijuši nezin, «cik augsti savu snuķi celt», un paredz, ka viņi, ļaudīm gudrībā pieņemoties, top par citu apsmieklu. Ir arī daži vientiesīgi latvieši, kas iebilst, ka viņus šādas gudrības nevedot debesīs. Tiem atgādināmi Kristus vārdi: «Esat gudri kā čūskas.»

Sētas, Dabas, Pasaules ceturto grāmatu izdeva Kronvalda Atis 1873. g. Tad šo izdevumu turpināja 1889. g. Tērbatas studentu grupa, kas pulcējās ap Letoniju, pievienojot zinātniskiem rakstiem arī beletristiku. Pie galvenajiem līdzstrādniekiem piederēja Kārkluvalks, Plute (Olavs), Pavasaru Jānis (Veismanis), Zeibots. Līdz 1893. g. iznāca 5.-8. burtnīca.

Plašāks patstāvīgs, tomēr nepabeigts zinātnisks darbs ir T a u t a s s a i m n i e c ī b a, kas iznāca pēc Alunāna nāves, 1867. g. Par pamata šūniņu sabiedrībai (tautai) Alunāns uzlūko ģimeni (famīliju). Lai varētu labāk savas vajadzības apmierināt, ģimenes sabiedrojas draudzē, draudzes ciltī, ciltis tautā. Kas ģimene mazumā, tas tauta lielumā. Tauta izpilda dažādus amatus. Uz nodarbošanos dažādībām dibinās kārtas, kas katrā tautā vairāk vai mazāk attīstījušās. Tās pa daļai cēlušās no kariem: uzvarētāji palika par kungiem, uzvarētie par kalpiem. Iesākumā kārtas cieši norobežotas, ka nevar pāriet no vienas otrā; vēlāk tās tuvinās cita citai, tā ka starpību iztaisa viņu nodarbošanās un ne viņu īpašas brīvestības. Šīs kārtas nestāv cita citai riebdamas ceļā, bet labā saimniecībā der cita citai par atspaidu. Katrs strādā savā vietā sev un reizē ar to citiem par labu. Rūpes par ģimenes labklājību pārvēršas rūpēs par draudzes un tālāk par tautas labklājību. Jo vairāk tautā tādu ļaužu un ģimeņu, kas savu labumu ierauga tautas zelšanā, jo vairāk tāda tauta pieņemts spēkā un mantā.

Še Alunāns met skatu u z l a t v i e š i e m, salīdzinādams tos ar angļiem. Latvieši nav mācījušies veicināt vispārīgu labumu. «Viņi katrs tikai priekš sevis dzīvo; viņi vēl nav atzinuši, ka, ja pats mazais zariņš pie koka pūst, tūlīt viss koks pūst un ka, ja viss koks nokalst, arī katram zariņam līdzi jācieš un līdzi jānokalst. Tāpat iet arī ar tautu, kas kokam līdzinās. Tāpēc nu, ka latvieši turas pie tiem vārdiem: Kādas bēdas man par citiem, kad tik man labi iet, tad es esmu ar mieru, - tāpēc arī latvieši stāv tādā novārtā, un tāpēc viņi arī tādā nabadzībā dzīvo. Turpretim angļi, kas savu laimi atrod tautas laimē, viens priekš visiem un visi priekš viena rūpējas. Tāpēc angļi ir slavena un varena tauta; tāpēc katrs anglis, starp svešiniekiem būdams, jūtas tik drošs, kā savā tēvu zemē būdams, jo viņš labi zina, ka pārestību, kas viņam notiek, visi angļi tūlīt ierauga par pārestību, kas visiem angļiem notikusi. Un, kad nu angļi paspēj ko izdarīt, tad ikviens sargās angli aiztikt.

Alunāns runā arī par k o m u n i s m u u n s o c i ā l i s m u, tos turēdams par aplamībām. Ja komunismu aplūkojot ar prātu, tad tas izrādoties par neizvedamu. Ja visas mantas vienādās dalās ļaužu starpā izdalītu, tad pēc kāda laika tās būtu atkal nevienādas, jo ļaudis nevienādi. Pēdīgi vairs nevienam nekā nebūtu, jo ikkatrs, uz cita mantu palaizdamies, labāk slinkotu nekā strādātu. Runādams par sociālismu, Alunāns norāda uz Roberta Ovena, Sensimona un Furjē mācībām. Dzīvi pēdējā projektētos lielajos namos, falansteros, Alunāns atrod par apnīkstamu, ja atmet visus izpušķojumus; tanīs paredzētais dzīves lētums neatsvērtu to kapitālu, kas izietu, visus ciemus un pilsētas noplēšot un to vietā ceļot falansterus. Grāmatai (Tautas saimniecība) pievienots priekšā Indriķa Alunāna sarakstītais Jura A. dzīves apraksts.

Pie Alunāna zinātniskiem rakstiem pieder vēl tirdzniecībā atrodamo s t ā d u a p r a k s t i. Tos viņš sastādījis, mācīdamies Mežu akadēmijā, sakarā ar savām studijām (kā Tērbatā tautas saimniecību). Grāmatā sakopoti, tie iznāca pēc Jura Alunāna nāves ar titulu: M a z a i s b o d n i e k s jeb izstāstīšana par dažādiem stādiem, kas andelē atronās no Jura Alunāna, Jelgavā 1873. Grāmatā diezgan plaši aprakstīti tie pa lielākai daļai svešzemju stādi, kas latviešu vidū pazīstami kā uztura, baudu, greznuma, ārstniecības līdzekļu devēji: Tējas krūms, kafijas koks, rīsi, cukura niedre u. c. Arī še Alunāns pārveido vārdus sakarā ar viņu izcelšanos; viņš raksta: Teja krūms, kaffeja koks, fīgas koks, Provansas elvjš.

Alunāna p r o z a s v a l o d a tīrāka par toreiz literatūrā parasto un pa daļai iet jaunus ceļus. Arī še sastopami viņa celtie vārdi. To starpā ir tautas saimniecībā: turta (Vermogen), nepastarpināts (unmittelbar), attīstīties. Tomēr šādu jaunvārdu nav Alunāna prozas rakstos daudz. Tautas saimniecībā uzejam nelatviskos: skunsts, lone, dišleris, cimermanis, skunstnieks, andele u. c. Dažu šo vārdu vietā Alunāns pats latviešu literatūrā ievedis citus, latviskus. Zinātnes popularizēdams, viņš no nelatviskiem, bet latviešiem saprotamiem vārdiem nav izvairījies, cenzdamies pirmajā kārtā pēc tautas plašākām daļām saprotamas izteiksmes. Viņš prozā nav tādā mērā latviski īpatnīgs un priekšzīmīgs kā dzejā. Ne vien vārdos, bet arī teikumu salikumā viņam vēl daudz nelatviska, īpaši viņam vedas pēc vācu parauga darbības vārdu virzīt uz beigām.

@

Paliekama Juris Alunāns pametis maz. Tomēr viņš latviešu rakstnieku starpā ir pirmais, kas pametis arī kaut ko paliekamu (dzejā). Sevišķa nozīme viņam ar to, ka viņš uzsācis darbus, kas slēpa sevī auglīgus attīstības dīgļus, un aizkustinājis jautājumus, kas latviešu rakstniecībā un dzīvē turpmāk izrādījušies par pamatjautājumiem.

L i t e r a t ū r a. Jura Alunāna Raksti. Sakopojis R. Klaustiņš. Pēterb. A. Gambija apgādībā. 2 daļās. Universālā Bibliotēka Nr. 177/80 u. 181/183. Ievadā Klaustiņš plaši aplūko A. dzīvi un darbus. Otrā daļā A. vēstules - J. A. piemiņai, Jelg. L. biedr. Rakst. nodaļas izdevums 1903. - Ādolfa Alunāna J. A. dzīve, Jelg. 1910. - Tā paša: J. A. Ievērojami latvieši I, 1887. - Teodora J. A. dziesmiņas, Tautas rakstnieki, Rīgā 1913. - R. Vidzemnieka J. A., Balss 1901, 10.17. nr. - Antona J. A. un viņa kulturelie centieni, Latv. Izglīt. biedrības gada grāmata IV, 1912. - E. Blanka, J. A., Latv. tautiskā kustība, Rīgā 1921, 116-123; tas pats raksts grāmatas jaunā izdevumā: Latv. tautas atmoda, Rīgā 1927, 112-118. - R. Klaustiņa J. A. kultūras ideju strāvās, Druva 1914. - K. Mīlenbaha Par kādu J. A. vēl neiespiestu rakstu, Druva 1912, 7. b. - J. A. Kopoti raksti. I. A. Gobas biogr. ievads, piezīmes un redakcija. Ar doc. L. Bērziņa apcer. par J. A. dzeju, Rīgā 1930.