3. LIRIKA 1) Senās tautas dziesmas
Tāpat kā stāstos, atrodam arī latviešu vidū dziedātās dziesmās ap 19. gadu simteņa vidu lielu dažādību. Tur ir mantojums no tālās senatnes; tur ir dziesmas, kas tautā laidušas saknes no luterānisma ieviešanas laikiem; tur ir ziņģes, kas ļaudīs ieplūdušas jaunākā laikā. Bet drīz rodas arī dzejnieki, kas dziesmās pauž jaunu laiku nojausmas un cerības.
1) SENĀS TAUTAS DZIESMAS. Lai gan inteliģencei likās, ka tauta savas senās dziesmas aizmirsusi, tomēr tās tur mita bagātīgā, pilnā mērā. Gan tās, būdamas atklātībā neieredzētas, pat nicinātas, slēpās no gaismas. No tā laika, kamēr Stenders viņas nodēvēja par blēņu dziesmām, viņu vietā laizdams ļaudīs citas, un pat jau agrāk tautas mācītāji stāvēja pret tām pastāvīgā cīņā. Un viņiem bija sekmes. Sāka valdīt domas, ka pilnīgi cienījamas ir tikai tā saucamās svētās dziesmas. Ar to rēķinājās laicīgu dziesmu izdevēji. Kad Latviešu literāriskās (draugu) biedrības uzdevumā Šacs un Ulmanis 1845. g. izdod ar melodijām Šaca lasāmā grāmatā iespiestās un citas laicīgas dziesmas, tad viņi priekšvārdā izsaka domas, ka, tās dziedot, bērnu un vecāku sirdis locīsies uz Dievam patīkamu prieku, un tad piemetina: «To lai Dievs nedod, ka viens vienīgs cilvēks caur to paliktu aizkavēts no svētu dziesmu dziedāšanas, bet to lai žēlīgi palīdz, ka caur to tās dziesmas ļaužu starpā beidzas, kas patiesi par blēņu dziesmām nosaucamas.» Un arī pēc divpadsmit gadiem, Kaktiņa un Caunītes sagādātām dziesmām priekšvārdu rakstīdams (1857), Ulmanis min, ka «vislielāks un vissvētāks prieks cilvēkam pie svētām dziesmām», bet skubina nesmādēt arī tādas dziesmas un ziņģes, «kas lai gan par svētām nav saucamas - tomēr labas un godīgas un, lai gan laicīgus priekus un laicīgas bēdas apdzied, tomēr pie blēņu dziesmām nepieder». Cīnās, kā redzams, vēl vienmēr pret blēņu dziesmām, lai gan ar šo vārdu tagad varbūt neapzīmē tautas dziesmas tik cieši, kā Stenders to darīja. Taču vienmēr tās bij tautas dziesmas, ko ir svētās, ir «godīgās» laicīgās dziesmas nostumj pie malas. Un, kad 1869. g. Vidzemes skolotāju sapulce nospriež gādāt dziedāšanas biedrībām vajadzīgās dziesmas, tad atkal tās ir piemērotas vācu laicīgas dziesmas, ko skolotāji apņemas saistīt un Cimzem piesūtīt.
Un še nu pārgrozās inteliģences attiecības pret latviešu tautas dziesmām. Nākamajā gadā kādas 50 dziesmas skolotāju sapulcei priekšā liekot, nāk pie atziņas, ka darbs tik pusē darīts. Cimze, visu to pastāstīdams (Dziesmu Rotas pirmā sējuma gala vārdā), jautā: Kā bij palikt ar latviešu tautas dziesmām? Vai tās bij pavisam jāatmet, kā tauta pati darījusi? Vai jāuzņem tādas pašas plikas un kailas, vienā balsī dziedamas, kā vecos laikos dziedāja?» Un Cimze apņemas izkaisītās melodijas kopā salasīt un ierīkot koru dziedāšanai uz četrām balsīm. Dziesmu Rotas trešās daļas priekšvārdā Cimze liek bāra bērnam meklēt pēc tēva un mātes dziesmas vārdiem: Maziņš biju, neredzēju. Bet tēvs, māmiņa nedod atbildes, neceļas. «Kapus atstājuši, griežamies savā garā aizgrābti uz vectēvu dzīves vietu un atrodam bēniņos un pagrabos daudzmaz no viņu atmestās mantas. Rūsu nodzinuši un putekļus noslaucījuši, mēs atzīstam, ka šī manta ir dārga, jauka un mīļa. Viņa mums liecina par tēvu tēvu darbiem un domām, par viņu priekiem un bēdām. Sī nu atkal uzietā vecā manta ir latviešu tautas dziesmas.»
Še redzam agrāk peltās latviešu tautas dziesmas ceļamies godā. 1873. gada jūnijā nosvinētie Pirmie vispārējie latviešu dziesmu svētki bija l a t v i e š u t a u t a s d z i e s m u u z v a r a s s v ē t k i. Koncerta programma bija sastādīta pa lielākai daļai no latviešu tautas dziesmām. To starpā bija: Rīga dimd, Kas tie tādi, kas dziedāja, Maza biju, neredzēju, Kara viri bēdājās, Jāņu dziesmas. Ar lielu sajūsmu saņemtas, tās pacēlās visu priekšā kā kaut kas daiļš un dižens. Vēl vairāk viņu vērtību atklāja Kronvalda Ata sajūsminošās runas. Svētku dalībnieki paceltu galvu pārnāca mājās, apzinādamies, kāda viņiem manta.
Tautas dziesmu vērtības atziņa ātri izplatījās pa visu Latviju. Ir vecmāmiņa, ir ganu meita, ikviens, kam šīs mantas bija, vairs nekautrējās ar tām nākt klajā. Tad nu arī Brīvzemnieka ierosinātais darbs - krāt latviešu tautas gara mantas - veiktin veicās. Nāca klajā tādas tautas dziesmu bagātības, ka par tām bija jābrīnās, un nesaprotami paliek agrākie spriedumi, ka latvieši dziesmām nabagi. Šie dziesmu krājumi latviešu garā mituši vienmēr, un arī ap 19. g. simteņa vidu tie bija tanī ieglabātās lirikas vērtīgākā daļa.
J ā n i s C i m z e, pirmais latv. tautas dziesmu harmonizētājs, izdeva savus dziesmu iekārtojumus koriem vairāk krājumos ar nosaukumu Dziesmu Rota, nosaukdams tautas dziesmas par lauka puķēm, pārējās - par dārza puķēm. Dziesmu Rota iznākusi pavisam astoņās daļās, pirmā 1872. g., pēdējā 1884. g. Apmēram puse šais krājumos tautas dziesmu, ko Jānis Cimze (un viņa brālis Dāvis) harmonizējis jauktiem un viru koriem, zināmā mērā vācu mūzikas iespaidu vadīts. - Ar patriotisku sajūsmu ķērās pie latviešu dziesmām B a u m a ņ u K ā r l i s, dzimis 1835. g., no 1853. līdz 1856. g. mācījies Cimzes seminārā, darbojies par skolotāju Pēterpili, kur sadraudzējās ar Ausekli, mira 1905. g. 28. dec. Limbažos. Še viņam 1920. g. 10. okt. uzcēla pieminekli sevišķi kā latviešu tautas un Latvijas valsts himnas teksta un mūzikas autoram. Tautas himna «Dievs, svēti Latviju» pirmo reiz parādījās Baumaņa dziesmu krājumā Austra 1874, g. Turpmāko krājumu Līgo, kurā arī atradās šī himna, krievu valdība konfiscēja. Šais krājumos bija arī tautas dziesmu harmonizējumi. Pirmajos visp. dziesmu svētkos dziedāja Baumaņa Tēvijas dziesmu (teksts Lapas Mārtiņa) un Daugavas zvejnieku dziesmu (Brīvzemnieka). Populāra ir Baumana Trimpula (Ausekļa teksts). - Ievērojamākais latviešu tautas dziesmu melodiju gaismā cēlējs un pētnieks ir mūzikas mākslinieks J u r j ā n u A n d r e j s, dz. Ērgļos 1856. g., izglītojies mūzikā Pēterpils konservatorijā 1875.-1881. g., pēc tam darbojās Harkovas mūzikas skolā, mira Rīgā 1922. g. 28. septembrī. Viņš sakrājis ap divi tūkstoši latv. t. dziesmu melodiju, no kurām izlase viņa sakārtojumā un apgaismojumā nākusi klajā mūzikas komisijas izdevumā: Latvju tautas mūzikas materiāli, 6 daļas, 1894-1928. Bez tam viņš ierīkojis latv. tautas dziesmas koriem un solo dziedāšanai ar klavieru pavadījumu. Tautā vispār pazīstamas viņa kora dziesmas Nevis slinkojot un pūstot (J. Alunāna teksts), Dievs, dod mūsu tēvu zemei. Arī savas kompozīcijas orķestrim Jurjāns pa lielākai daļai pamato uz latv. t. dziesmām. - Tautas dziesmu melodijas krāja un harmonizēja arī V i g n e r u E r n e s t s, dz. 1850. g. Kuldīgas apriņķī, izglītību baudījis Irlavas seminārā, vēlāk Maskavas konservatorijā, darbojās Rīgā, tad ilgus gadus Maskavā, kur nodibināja Fonoloģijas institūtu. Šādu pašu institūtu viņš atvēra Rīgā, kur pārnāca 1920. g. Jaunībā apceļodams Kurzemi, viņš sakrāja tautas melodijas un laida klajā vīru koriem harmonizētas ar nosaukumu Latvija, 1871. un 1874. g. Pie viņa populārākām dziesmām pieder Strauja, strauja upe teci, Kā Daugava vaida. - Latviešu mūziku ar lielām sekmēm kopis J ā z e p s V ī t o 1 s, dz. 26. (14.) jūl. 1863. g. Valmierā, izglītojies 1880.-1886. g. Pēterpils konservatorijā un darbojās vēlāk turpat kā profesors; no Latvijas konservatorijas dibināšanas 1919. g, šīs iestādes vadītājs, rektors. Latviešu tautas dziesmu pazīšanu arī citās tautās sekmējušas viņa klavieru pavadījumiem ierīkotās t. dziesmas oriģinālā un Baumaņa vāciskā tulkojumā 100 Latviešu tautas dziesmas, 2 daļas. Arī viņa kompozīcijām orķestrim daudzkārt izmantoti latv. t. dziesmu motīvi. Iemīlētas ir viņa kora dziesmas: Beverīnas dziedonis (Ausekļa teksts), Gaismas pils (Ausekļa), Karaļmeita (Raiņa), Kas tu mīti debesīs (Gētes - Alunāna), Birzē pogā lakstīgala (Poruka). Dziļi latv. t. dziesmu īpatnību izjutis un savās kora dziesmās izveicīgi ietēlojis E m i l i s M e l n g a i l i s, dz. 1871. g. Raunā, mūzikā izglītojies Drēzdenes, pēc tam Pēterpils konservatorijā, darbojās Pēterpilī, pēc tam Taškentā, tagad dzīvo un darbojas Rīgā. Viņa kora dziesmas iznāca krājumos Birzēs i norās, I. daļa 1902. g., 4. daļa 1921. g. Viņa dziesmas ļoti iemīlētas, to starpā: Senatne (Raiņa teksts), Mēness starus stīgo (Aspazijas), Rekviēms (Plūdoņa), Pūt, vējiņi, Nebrauc tik dikti, Tumša nakte, zaļa zāle, Es neietu to celiņu un daudz citas tautas dziesmas, ko Melngailis mēģinājis iekārtot seno latviešu koru garā. Nacionālo elementu lielā mērā ielicis savās kompozīcijās A l f r ē d s K a l n i ņ š, dz. 23. (11.) aug. 1879. g. Cēsīs, izglītojies Pēterpils konservatorijā, bija par ērģelnieku Pērnavā, Liepājā, no 1919. g. kādu laiku Rīgā, tagad Amerikā. Viņš harmonizējis koriem t. dziesmas (Mājās eju), sevišķi lielu krājumu latgaliešu tautas dziesmu, komponējis korim Pumpura Imantu, Aspazijas Mēs nabaga Ciānas bērni u. c. Iemīlētas viņa solo dziesmas klavieru pavadījumā: Sieva (Niedras), Verdzenes dziesma (Niedras), Sapņu tālumā (Aspazijas) u. c.
2) GARĪGAS DZIESMAS. Ar senajām tautas dziesmām sekmīgi sacentās garīgas dziesmas, dabūdamas pa daļai pār pirmajām priekšroku. Tautiete, lūgdama mātei, lai māca dziedāt, piebilst, lai māca arī kādu Dieva dziesmu, «ko dziedās dvēselīte, pie Dieviņa aizgājusi». Pat dziesmas vārdu bija piesavinājušās vienīgi garīgās dziesmas, laicīgās nosaucot par ziņģēm.
Garīgās dziesmas tad arī lielā mērā bija pārgājušas no grāmatām tautā. Tā, piem., dzejnieka Plūdoņa vecmāmiņa pratusi bez neskaitāmām tautas dziesmām no galvas turpat visu dziesmu grāmatu, sevišķi iemīlēdama Fīrekera dziesmas (Teodora Plūdons, Rīgā 1922, V lp.). Senākie apkārtstaiguļi nabagi, kādās mājās nonākdami, papriekšu nodziedāja garīgu dziesmu un tad tikai dabūja dāvanu. Tā tas bija, sevišķi Kurzemē, vēl 19. g. simteņa otrā pusē. Nabagiem arī bijušas, kā to Kr. Barons liecina (Latv. Dainas I, XXVI lp.), vēl arī sevišķas, vispārībai mazāk pazīstamas dziesmas, kā, piem., tā sauktā Mozus dziesma: Mozus, tas Dieva vīrs, ir piecos rakstos licis; un viņi savas dziesmas dziedājuši pēc īpašām melodijām, kas no baznīcas melodijām atšķīrušās.
Vidzemē garīgu dziesmu uzcītīgi piekopēji un laicīgu dziesmu izskaudēji bija h e r n h ū t i e š i. Viņi nebija mierā pat ar dažiem luterāņu mācītājiem, kas viņiem likās turamies pārāk laicīgā virzienā. Vecie tēvi sāpinājās ar Valmieras mācītāju Valteru, ka tas draudzi traucējot ar saviem «rožu krūmiņiem» un citiem trakiem (Neilanda Mani jaun. laiki I, 17) . Hernhūtiešu vidū radās arī garīgas tautas dziesmas, no kurām dažas uzņemtas Zvaigznītes sakopoto tautas dziesmu virknē (Sēta, Daba, Pasaule III). Dažas no tām pārnākušas latviešu vidū no vāciešiem. Piebaldzēnu dziesmu starpā ir šādas:
Es iegāju Dieva namā
Drebēdams un trīcēdams;
Vaicā Dieva eņģelīts:
Ko tu drebi, ko tu trīci?
Kā nedrebu, ka netrīcu,
Grēki moka dvēselīt.
Ej pie Dieva, meties ceļos,
Viņš tev tavus grēkus piedos.
Jai mēs gribam
Paradīzes dārziņā
Ziedēt mūžīgi,
Tad mums jānes
Palma koki,
Kristum dēzum pakaļ jāiet,
Viņš ir grūtus solus gājis,
Pelnīdams mums kāzu drēbes
Eljes kalnā, Golgātā,
Nu sēd goda krēsliņā.
Pie pēdējās Juris Alunāns piezīmē: «Šī ziņģe ir no brāļu draudzes vecākiem, kas vācieši ir, latviešu valodā pārtulkota un nav vis pašos latviešos cēlusies.»
Garīgās dziesmās nomanāms ap gadu simteņa vidu jauns uzplaukšanas laiks. Sevišķi tas redzams Vidzemē un ir še vedams sakarā ar hernhūtiešu darbību un ar pārejas kustību pareizticībā. Atdzīvinās vecās dziesmu tradīcijas, jauni elementi pieplūst klāt no brāļu draudzēs, rodas atkal garīgi dziesminieki.
Pirmā, Fīrekera ievadītā laikmeta dziesminieki bija stipri nostumti pie malas, tā saukto jauno, racionālisma garā sastādīto dziesmu grāmatu 19. g. simteņa sākumā baznīcās ievedot. Draudzes nevarēja ar to apmierināties. Tad nu Vidzemes dziesmu grāmatas 1847. gada izdevumā vecie, tautā iemīlētie dziesminieki (Fīrekers, Dīcs u. c.) stāv atkal pirmā vietā. No hernhūtiešu dziesminieka L o s k ī l a nāk klāt ap 40 dziesmu. Stiprus papildinājumus dod arī daži Vidzemes luterāņu mācītāji.
Kā pirmais minams bīskaps Kārlis Kristjānis U l m a n i s, viens no galvenajiem karotājiem pret pārkrievošanas centieniem un pret pareizticīgo garīdznieku aģitāciju. Vispārīgi dziedāšanas (arī laicīgās) veicinātājs būdams, viņš sniedzis, sevišķi tulkojis, garīgas dziesmas, kas draudzēs iemīlētas. Pie tām pieder: Ak tu priecīga, Ak, kaut man tūkstoš mēles būtu, Cīnījies ar visu spēku, Kādā nu mierā. Minētā dziesmu grāmatā vairāk par 30 viņa dziesmu.
Skaitā ne tik daudz, bet patiesi izjustas dziesmas sniedzis Vecpiebalgas mācītājs Ferdinands Š i l i n g s (1806-1874). Pie tām pieder: Paliec ar žēlastību, Uzturi savu draudzi, Tavs vārds, ak Kungs, ir rasiņa.
Jaunas skanas ienesa dziesmās Jaunpiebalgas mācītājs Kārlis Ludv. K ē l b r a n t s (Kāhlbrandt, 1803-1888). Laba daļa viņa jaunāku dziesmu nav dziedamas pēc parastajām baznīcas melodijām, arī nepieslēdzas parastajiem korāļu ritmiem. Tādas dziesmas ir: Es skaistu rozīt zinu, kad es vien pie viņa, Tev gribu mīlēt, savu prieku, Slavē to Kungu, ak, dvēsele mana, Gaidi, mana dvēsle. Viņa dziesmu skaits ap 40. Pie tām vēl pieder: Teici to Kungu, to godības ķēniņu svētu, Jēzu, pavadi, Rīta gaisma mūžīga.
No kurzemniekiem še būtu minams Ārlavas mācītājs H ū g e n b e rg e r s. Kā reti kāds viņš izjuta, cik kļūdainas un vietām nedzejiskas baznīcā dziedamās dziesmas. Viņš ķērās klāt tās pārdzejot. Viņš pie tām stājās kā dzejnieks ar jauniem, neparastiem izteiksmes līdzekļiem. Estētiski izjustu vietu viņa dziesmās daudz, bet šīs dziesmas netika populāras un nav uzņemtas dziesmu grāmatās. Savus dziesmu pārdzejojumus Hūgenbergers izdeva četrās burtnīcās ar virsrakstu: Garīgas dziesmas (I 1844, II 1845, III un IV 1846). Dziesmas Ak, galva asiņaina pirmais pants šāds:
Ak, galviņ asiņaina,
Ko sāpes vārdzina,
Bez kā kur esi vainā,
Ar ērkškiem apsmieta
Ak, galviņa, kam rota
Bij debess glītumi,
No blēžiem apmērota,
Tev sveicu ticīgi.
3) ZIŅĢES. Par ziņģēm mēdza tautā nosaukt visas laicīgas dziesmas. Tādā nozīmē šo vārdu lieto jau Vecais Stenders. Tālāk atpakaļ ejot, tomēr atrodam, ka tauta savas dziesmas tieši arī par dziesmām nosauc. Turpmāk par ziņģēm nosauc īpaši garākas, no vairāk pantiem pastāvošas, pa lielai daļai gan arī ne no tautas senatnes mantotas, bet jaunākā laikā uznākušas dziesmas. Tā, piem., Stenders savām sacerētām dziesmām liek virsrakstu Jaunas ziņģes, Ziņģu lustes. Sevišķi šādā nozīmē sastopam šo vārdu arī lietojam 19. gadu simteņa otrā pusē. Iznāk vesela virkne ziņģu grāmatu, gan krājumi, gan arī garākas viengabala «ziņģes» (tā Ziņģe par Rīgu u. c.).
Tauta tomēr nekādu stingru robežu starp tautas dziesmu un ziņģi nevilka; dziedāja tāpat no senatnes mantotas, kā vēlāk ne pēc tautas dziesmu parauga sacerētās dziesmas. Arī pirmie tautas dziesmu krājēji nevarēja starpību tik ātri uztvert. Kā Zvaigznītes piebaldzēnu dziesmu krājumā uzejam dažas tulkotas brāļu draudzes dziesmas, tā arī Cimze, ierindojis tautas dziesmās, «Lauku puķēs», tādas dziesmas kā Man tumšā naktī jāiet.
Laicīgas dziesmas, kas 19. g. simteņa trešajā ceturksnī latviešu vidū visvairāk dzirdamas, nav tautas dziesmas, bet tā saucamās ziņģes šaurākā nozīmē, atsevišķu cilvēku pēc svešiem paraugiem pagatavoti darbi, sevišķi tulkojumi. Viņu izplatīšanos veicināja ar melodijām izdoti laicīgu dziesmu jeb ziņģu krājumi. Šādus krājumus sagādāja Latviešu literāriskā biedrība (Rīgā 1845), Ulmanim un Šacam sastādītāju darbus uzņemoties, tad J. Kaktiņš un J. Caunīte (100 Dziesmas un ziņģes jaunekļiem par labu, Rīgā 1858), J. Caunīte (Dziesmu kronis, Rīgā 1861), Veirihs (Dziesmu vaiņags, Jelgavā I 1857, II 1866, III 1866). Abas pēdējās daļas izdotas pēc Veiriha nāves. Stipri daudz šai krājumā arī garīgu dziesmu.
Īpaši Caunītes krājumi, viens (C. un Kaktiņa) pieaugušiem, otrs skolai, lielā mērā tautā ienesa pārņemtās dziesmas. Dziedāšanai vienai un divām balsīm še bija iekārtoti vecāku un jaunāku latviešu dzejnieku darbi, sākot no Vecā Stendera, beidzot ar Juri Alunānu. Citu starpā še: Vecā Stendera Jau visi ciemi priecājas, Pēc daiļas ciema meitiņas, Es blieķu dārzā biju; Jaunā Stendera Brāļi, šodien priecities, Šurp, Jāņu bērni; ģirģensona Tā nevar še palikt, kā bijis, Ratiņ, tec arvienu; Krona (Croon) Klau, viļņi rūcot līgojas; Līventāla Cūkas ganot, Matīsiņam, viņu, ar Dievu, mīļā sēta; Sēnberģa Brāļi, sēžaties pie galda, Ar Dievu, mīļais, klusais nams; Mālberģa Ziemelīti, ziemelīti, Rakstā situ sprigulīti; Jura Alunāna Es nezinu, tiešām, kālabad, Tā nolikts, Dieva padomā; Ruģēna Kad atnāks latviešiem tie laiki. Par latviešu tautas himnu mēģināta ievest Mālberģa dziesma Dievs, svētī Kurzemi (Vidzemi) ar angļu tautas himnas melodiju.
Jaunās zinģes pārgāja tautā kā daudzkārt cilātu jūču izsacītājas vienkāršam cilvēkam piemērotā veidā. Dažas no viņām, lai gan tulkotas no vācu valodas, pārstaigājušas vairāk tautas (tā Brāļi, šodien priecaities, Ak, neizteicama u. c.). Viss latviešu dzīves veids arī bija tik tālu grozījies, ka to senās tautas dziesmas vairs neaptvēra. Tautas dvēselē krājās jūtas, kas prasīja jaunas izteiksmes. Še ziņģu sniedzēji gribēja nākt pretī. Viņi gādāja visādām vajadzībām dziesmas, kurās katrs «savus priekus un savas bēdas var apdziedāt, darbu strādādams vai viesībās ar draugiem kopā sēdēdams, vai arī vientulībā uz līgaviņu domādams».
Ziņģes tad izplatījās, lai gan tām pa lielu lielai daļai nav nekādas paliekamas dzejas vērtības. Nav še mazums vietu, kas nepatīkami aizskar daiļuma un arī valodas pareizības jūtas. Lai arī pie retumiem pieder tādi panti kā par milzi Goliātu:
Tam kauli bij kā ērzeļam,
Brīnum bezkaunīgs vaigs,
Balss bij kā bullim negantam,
Bet galvā tikai tvaiks.
Uzmezdams snuķi lād un spīt,
Grib visiem galu padarīt, -
tad tomēr nepareizs vārdu uzsvars, pretdabiski vārdu saīsinājumi un citi valodas misēkļi pieder pie parastajām parādībām. Mūsu rakstniecības tēviem, sākot ar Fīrekeru un Stenderu, tie no latviešu dzejas stila nemaz nav šķirami. Pa tām pašām sliedēm brauc tālāk tie latviešu tautības dziesmu taisītāji, kas stāv zem savu vācu priekšteču iespaida.
Dziesmu sacerētāju starpā atrodam tikai kādus pāris, kuru darbiem arī tagad kāda vērtība. Pie tiem sevišķi pieskaitāms Juris Alunāns. Bet arī viņš nedrīkst būt nekāds izņēmums. To nepielaiž ziņģu krājuma sastādītāji. Viņus raksturo viņu apiešanās ar Alunāna dziesmām. Tās viņi nevar uzņemt «nepārlabotas». Še kā paraugs Jura Alunāna pārdzejojumā un Caunītes pārgrozījumā:
A l u n ā n s:
Es nezinu, mūžam kālabad
Es skumīgs esmu tāds!
Sev pasaku vecu glabāt,
Uz to vien nesas man prāts.
Vēss vakars krēslībā sedzies,
Un klus tek Daugava;
Tā klana gals liesmās dedzies
Mirdz saules spožumā.
C a u n ī t e:
Es nezinu, mūžam kālabad
Gan skumīgs esmu tāds!
Par pasaku vecu domāt,
Uz to vien nesas man prāts.
Vēss gaiss ir, krēsla jau metas,
It klusa Daugava,
Un kalna gals it kā liesmās
Spīd saules spožumā.
Sastādītājam nav ne dzejas gleznu (Vēss vakars krēslībā sedzies), ne atskaņu daiļuma sajūtas.
Ir nenoliedzams, ka ziņģes, tāpat garīgās dziesmas tautas daiļuma jūtas nepacēla. Izrādās, ka tauta, vismaz kāda viņas dala, kas arī šinī laikā izglabāja skaidras savas mākslinieciskā daiļumā nevainojamās un nepārspējamās tautas dziesmas, stāvēja estētiskā izglītībā uz augstākas pakāpes nekā viņas inteliģence.
Parādījās tad arī ziņģu krājumi un ziņģes bez notīm, gan pa lielākai daļai apzīmējot, pēc kādas melodijas zināma ziņģe dziedama. Visvairāk ziņģu gan sagādājis E r n e s t s D i n s b e r g s.
Izplatītas bija viņa Kabatas grāmatiņas, kuras otru (1862) un trešo daļu (3. dr. 1878) viņš sastādīja, uzņemot še ziņģes arī no citiem «rīmētājiem». Bez daudz citām rīmju grāmatām viņš sarīmēja arī ziņģi par bāriņu Antoniju (6. dr. 1881 pie Sablovska), pārtaisīja ziņģi par Rīgu (4. dr. 1875). - Kabatas grāmatiņas pirmo daļu sastādīja E. F. Sēnberģis un M. Vītiņš ( 1. dr. 1856, 6. dr. 1884) . E. F. S ē n b e r ģ i s, dz. 1825. g., izglītojās Irlavas seminārā, bija par skolotāju un ērģelnieku Gramzdā, mira 1894. g. Tautiskajā laikmetā pēc dzejas skaidrības cīnoties, tika kā nedzejas paraugi pazīstamas viņa Ziņģe par skābu putru un Pirts ziņģīte. M. Vītiņš, dz. 1795. g., bija par skolotāju Pormsātē, mira 1861. g.
Pieprasījums pēc dažām g a r a j ā m z i ņ ģ ē m bija tik liels, ka tās laida klajā reizē vairāki apgādātāji, un tās piedzīvoja īsā laikā daudz izdevumu. Ziņģe par Antoniju iznāk ar dažādiem virsrakstiem: Antonius, Bāriņš Antonius, Antonius un Emilija, Antonius un princese Emilie. Dažādos izdevumos iznāk arī pēc G. A. Birgera saskandinātā Kārlis un Anniņa (Šablovska izd. 5. dr. 1881). Mūžīgie mīlestības konflikti dod šīm ziņģēm neizsmeļamu vielu. Pa lielu lielai daļai jau titulā apzīmētas abas galvenās personas, kas mīlas līdz nāvei: Kārlis un Anniņa, Arturs un Ermine, Leanders un Ismene, Vilis un Jūle, Hera un Zanto. Pa reizei apstrādāta arī cita viela. Par jūras laupītājiem un verdzību vēsta Kuģis Norvila. Oriģināls sacerējums ir Ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi. Gabalu no latviešu vēstures apdzied sacerējumā Latvju cīnīšanās pret bruņeniekiem 13. gadu simtenī Kurzemē, ziņģe no J. Lepše, Bauskā 1878. Bauskinieku dziesmu taisītājs Lepše sacerējis vēl rīmes: Arturs un Ermine jeb īstas mīlestības vara, Students Pēterburgā u. c.
Raksturīgs piemērs garajām ziņģēm ir Bāriņš Antonius (2. dr. pie Šablovska, Jelgavā 1870). Tā sākas:
Antonius, kāds bārenis,
Bez tēv un mātes palicis,
Gar Donavu viņš staigāja,
Sev galu darīt gribēja.
Viņš ierauga ērgli, kas arī viens pats skrej, un apņemas dzīvot un cīnīties. Viņam dod plinti un zobenu tēvu zemi sargāt. Ķēniņš viņu sūta skolā, izmāca visādās, gudrībās un dziedāt, spēlēt arī klāt. Ķēniņa vienīgā princese Emīlija, Antonijam spēlējot, viņā nāvīgi iemīlas. Bet Antoniju sūta karā. Kā uzvarētājs no kara pārnākdams, viņš redz, ka Emīlijai grib uzspiest par precinieku kādu princi. Slepeni nakti ar Emīliju satikdamies, viņš dzird viņas mīlestības apliecinājumus, bet, no Emīlijas projām iedams, viņš nodur savu sāncensi. Antonijs nu vairs nevar še palikt un ar Emīliju aizbēg pār Donavu Kaukāza kalnos. Ķēniņš sūta savus pulkus bēgļiem pakaļ; tie viņus atrod un abus sagūsta. Pieci prinči Emīlijai uzspiežas, lai tā vienu no viņiem izredzas. Emīlija atsaka visiem, bet, lai glābtu dzīvību, viņai jāapsolās nemīlēt arī Antoniju, kamēr viņa dzīvo. Cietumā ieliktajam Antonijam jāsataisās uz nāvi. Bet viņš nakti iepriekš saka sargiem, ka viņam rādāma paslēpta manta. Noliktā vietā noejot, viņš no sargiem atsvabinās un rīkojas uz karu pret ķēniņa pulkiem. No viņa biedriem iznāk liels kara spēks.
Divpadsmit pulki kājām gāj,
Divpadsmit pulki jāšus jāj.
Tie zirgi zviedz un Zoben skan,
Tā gāja tie uz karošan.
Antonijs ieņem pilsētu, un nu ķēniņš princesi viņam vairs neliedz. Bet atkal nelaime: Emīlija solījusies Antoniju nemīlēt, kamēr dzīvo; viņas ceļš tikai caur kapu iet pie viņa. Bet nu iesper pili zibens un princese zaudē dzīvību. Dakteri viņu atdzīvina, viņa bijusi mirusi, un nu nekas vairs ceļā nestāv, lai Antonijs un Emīlija savienotos.
4) RUĢĒNS. Kad vēl paskolotie latvieši galvas lieca vāciešu priekšā un mēģināja ir darbībā, ir dzīvē tiem pieskaņoties, bija daži patstāvīgi raksturi, kas apzinājās savu cilvēka cienu un izsacīja protestu pret pazemojumiem. Viņu starpā ieraugām Jāni Ruģēnu, kas palicis tautas atmiņā vairāk ar savu dzīvi nekā ar saviem darbiem. Arī savās dienišķās gaitās viņš atšķīrās no citiem, bija arī savā dzīvē dzejnieks.
Jānis Ruģēns dzimis 21. (9.) augustā 1817. g. Valmieras mācītāja muižas pagasta Ruģēnos, kur viņa tēvs bija saimnieks, kas izpildīja arī šķestera pienākumus. Ruģēns apmeklēja Valmieras apriņķa skolu un piederēja pie Vidzemes skolotāju semināra pirmajiem audzēkņiem, mācīdamies šai seminārā no 1839. līdz 1843. g. Drīz pēc tam, kad viņš bija semināru beidzis, viņš tika zināmā mērā garīgi nenormāls. Lāgiem viņš izpildīja skolotāja vietu, bija arī par tulku apriņķa tiesā. Pa lielākai daļai pie brāļa tēva mājās piemizdams, viņš veda vaļīgu dzīvi, bija allaž Valmierā, apstaigādams tirgus laukumu, iebrauktuves, dzertuves, tur satikdams cilvēkus, kurus ievilka sarunās. Viņš mira 14. (2.) septembrī 1876. g. Uz viņa kapa draugi viņam uzcēla granīta krustu, apzīmēdami viņu par dzejnieku.
Līdz šo baltu dien valmieriešu vidū uzglabājušies par Ruģēnu dažādi nostāsti, kas uzrāda viņa labsirdību, asprātību, patstāvību. Valmierā nomiris kāds nabags, ko zvaniķis, necerēdams par to dabūt nekādas atlīdzības, nav gribējis apzvanīt. Ruģēns tad kāpis torni un nozvanījis. - Viņos laikos zemākam cilvēkam bija grūti sasniegt taisnību. Kādam rātskungam garām ejot, Ruģēns rakņājies pa mēslu čupu. «Ruģēn, ko jūs tur meklējat?» rātskungs prasa. «Taisnību,» atbild Ruģēns. - Krodziniekiem bijusi paraša liet pie degvīna ūdeni, kas Ruģēnam nemaz nav paticis. Te kādu dienu Valmieras bruģu tiesas priekšā ieradies liels vēzis ar apsūdzības papīru uz muguras: lai apžēlojas par viņiem, jo krodzinieki izsmej no upēm visu ūdeni, tā ka vēžiem nav kur dzīvot. - No klaušu laikiem to uzskatīja par zemāku ļaužu pienākumu, ka tiem bija, zemīgi cepuri noņemot, jāsveicina karietēs garām braucēji kungi. Valmieras apgabalā Ruģēns bijis pirmais, kas to nav darījis. Par to kungi sākuši uz viņu dusmoties. Tad nu kādreiz Ruģēns, citiem redzot, arī nostājies ceļmalā un, karietei garām braucot, cepuri noņēmis, dziļi paklanījies, dikti sveicinādams: «Labrīt, kučar!»
Kaudzītes Matīss stāsta (Atmiņas I, 108 u. c., Rīgā 1924), ka viņš savā jaunībā daudz dzirdējis par Ruģēnu runājam. Viņš esot Valmierā bieži redzams padilušā mētelī un dzirdams arvienu savādi, bet gudri runājam. «Viņš neesot -šis prātā gluži gaišs, bet tomēr - spriežot no viņa vārdiem, darbiem un izturēšanās - iznāca arvienu tā, ka viņš vēl ir tad prāta ziņā gudrāks jeb pārāks par citiem, kas turami par prātā veseliem.- » «Kā vēlākos laikos varēja nojaust, tad Ruģēns ir atgādinājis ar savu dzīvi, darbiem un vārdiem sengrieķu prātnieki.» Sokratu un Diogēnu; būdams lielākā tukšībā, bet dzīvodams vienumēr bez dzīves bēdām un raizēm; būdams no izskata visai vienkāršs un vientiesīgs, bet vārdos pārsteidzoši dziļš un attapīgs; nelikdamies pats nekā darot, bij tomēr liels spriedējs par pasaules darba gaitu; lai arī pats ne bez vainām, bet citiem aplinkā ceļā liels vainu uzrādītājs; pats pēc palīdzības nedzīdamies, bij palīdzīgs citiem, lai gan ne ar mantu, kuras viņam nebija, bet citādā ziņā, kā ar darbiem, padomiem šai citām izpalīdzībām.»
Ruģēna dzeja nav bez grumbuļiem un kļūdām. Bet viņa pastāvīgais gara virziens arī še manāms. Daži viņa panti tikuši tautā pazīstami ar savu silto patriota sajūsmu, tā viņa Latviešu draugu dziesma, kas sākas ar jautājumiem:
Kad atnāks latviešiem tie laiki,
Ko citas tautas tagad redz?
Kad aizies tumsība kā tvaiki,
Kas ļaužu acis cieti sedz?
Kad pūtis vējš, kas spirdzina
Un tautas kroni mirdzina?
Lai pārvarētu tumsu, katram jādara sava tiesa. Nelīdz, ka māca, pašam jābūt par priekšzīmi. Viņš atgādina Romiešu gr. 14, 21: «Labāk ir gaļas neēst un vīna nedzert nekā to darīt, pie kā tavs brālis piedauzās jeb apgrēcinājas, jeb ticībā tiek vājš.» Viņš skubina, lai liek roku uz krūtīm un saka: sirds bij kūtra; brāļiem kalpot bij grūti; tāpēc maz prieka.
Daļa Ruģēna dziesmiņu iznākušas ar virsrakstu: Dažādu dziesmiņu krājums (I 1862, II 1879). Liela daļa Ruģēna dzejas darbu palikusi neiespiesta; kādi no tiem pārgājuši tautā. Viņš dramatizējis Bībeles Ījabu, bet cenzūra to nav atļāvusi iespiest. Cits darbs ir dzejojums par latvju tautas Eben-Eceriem, par piemiņas vietām latviešu vēsturiskajā ceļā (sk. Krodznieka J. R., Latvijas Vēstn. 1923, 47). Kādā dramatiskā gabalā Ruģēns runā par mantu, «ko zemē atrade, kad mājai grunti rake» (NT. Viesis, 1859, 37. nr.) . Uzrok lādīti, kurā nav zelts, bet rakstāmas lietas. Visi jūtas vīlušies, bet pareģonis pamāca, ka tas ir garīgs zelts, kas dod gaismu. Viņš saka mājas saimniekam:
Nu saņem, draugs; šis lietas tev var derēt,
Daudz laba tu no viņām vari cerēt;
Tik valkā viņas vien ar prāt' un godu,
Par slavu labam, jaunam vien par sodu,
Lai gara tumsība un visa jaunā vara
Caur viņām zūd, kas ļaudis dumjus dara;
Lai tint' un spalva visu min pa kājām,
Caur ko nāk tumsība iekš pilsētām un mājām.
L i t e r a t ū r a: Kaudzītes Matīsa Atmiņas par J. R., Atmiņas no «tautiskā laikmeta» etc. I, 107-118, Rīgā 1924. - Inta atmiņas Tautas dzejnieks Jānis Ruģēns, Latvijas Kareivis 1926, 204. nrā.
5) MĀLBERĢIS. Viens no visagrākajiem latviešu dzejniekiem, kura dzejā skaidras, estētiski nevainojamas skaņas, ir Mālberģis. Atšķirdamies no Ruģēna, viņš savā dzīvē ne ar ko negriež vērību uz sevi. Kopēja viņam ar Ruģēnu patriotiskā sajūsma.
Frīdrihs Mālberģis dzimis 1. janv. 1824. g. (20. dec. 1823. g.) Dundagas Antēs, pieder pie pašiem pirmajiem Irlavas semināra audzēkņiem, kas tanī iestājās, semināram 1840. g. nodibinoties. Pirmā skolotāja vieta viņam bija dzimtenē pie E. Dinsberga Kubeles skolā, kur viņš nodarbojās līdz 1850. g. Šai laikā Kubeles skolā mācījās arī vēlākais Latvju Dainu sakopotājs Kr. Barons. No Dundagas Mālberģis aizgāja uz Rīgu un palika še kādu gadu. Pēc tam viņš bija par skolotāju Lindē-Birzgalē un no 1856. g. Secē. Pēdējos gados, no skolotāja darba atvaļinājies. viņš dzīvoja Seces Skultēs, savas sievas dzimtenē, kur nomira 1907. g. Seces kapsētā, kur viņš apglabāts, viņam viņa skolnieki un cienītāji uzcēla 1924. gadā pieminekli.
Ar dažiem dzejas darbiem Mālberģis tiek literatūrā pazīstams, Secē dzīvojot. Kādi dzejoļi parādījās laikrakstos un dziesmu krājumos (Caunītes Dziesmu kroni 1861: Ziemelīti, ziemelīti, Rakstā situ sprigulīti u. c.). Tad Mālberģis ķērās pie plašāka darba - apdzejot Staburagu.
Kad nu visai tuvu biju Saules teiku vectēvam, Dzejas vaiņagu es viju Tam no ļaužu atmiņām.
Tā viņš pavēsta savā pantos pasniegtā pašbiogrāfijā. Mālberģis sadzejoja poēmu S t a b u r a g s u n L i e s m a jeb Veci un jauni laiki, kas iznāca 1869. g.
Dzejnieks poēmā Staburags un Liesma gribējis aptvert visu latviešu vēsturi līdz ar aizvēsturi un nākotnes izredzēm. Sākums ieved zemes pirmlaikos. Zemes mātei ir dēls Staburags, kas iemīlas Vulkāna meitā Liesmā. Bet Liesmu mīl arī Plūdonis, kas sakūda Vulkānu pret Staburagu. Vulkāns ar zibeni un putām aiztriec Staburagu līdz zemes robežām, atšķirot to no Liesmas. Auseklis aiznes Liesmai par Staburagu ziņas, un viņi dabū tikties. Bet Plūdonis šļāc viņiem virsū jūru, tā ka Staburags paģībst un Liesma aizskrej uz savu pili. Viņa bada jūru staru adatām, ka tā atvelkas atpakaļ, ņemdama no Staburaga līdzi un pamezdama ceļā akmeņus, zemes kārtas, sāli, metālus. Liesma izsūta starus apsargāt drauga mantu, apklāt zaļumiem zemi, pildīt to kustoņiem. Pa tam Staburags sapņo par Indiju, no kurienes kāda cilts top atrauta pie Staburaga un saucas še par sēriem. No tiem ceļas leiši, prūši, latvieši. Kad Staburags uzmostas, viņš redz zaļojam un ziedam pļavas un laukus, dzird pogojam lakstīgalas. Svin Līgas svētkus. Te ierodas svešs sirmgalvis. Tas ir lībiešu vecākais, kas paziņo, ka zemē ienākuši dzelžu vīri, pret kuriem lūdz palīdzību, Sēri un lībieši (līvi) iziet cīņā. Liesma nāk pa staru laipu Staburagu apraudzīt. Uzcelti mūra nami, iekšā mīt dzelžu vīri bruņojušies zobeniem un pīķiem. Sērā sieva, kam vīrs kritis karā, noslīcinās, top par svētmeitu, ap ko saistās teikas. Turpmāk Liesmai rādās jauni brīnumi: no varas darbiem ne vēsts, tautas dzīvo brālīgi kopā, uz Dieva namiem Kristus krusts. Mirst Staburags. Daugava stāsta bēru godam teikas. Kāda teika vēsta, ka laiks sagrauž tumsas kvēpus un līdz ar patiesību atsvabinās gaismu. Vēlākā paaudze aizmirsusi Staburagu.
Tad Liesma zvaigžņu pili mīt
Un niknam Plūdonim par spīti,
Kas izšķīris bij nabadzīti,
Vēl mīļi attek katru rīt
Pie Staburaga kapa vietas
Un mīļi apskat vecas lietas,
Līdz jaunu dienu sūtīs Dievs,
Tad Staburags ar modīsies.
Staburags un Liesma pieder pie tautas atmodas laika visvērtīgākajiem , dzejas darbiem. No sākuma līdz galam to pilda silta patriotiska doma. Pēc tā laika uzskatiem domāja latviešus līdz ar citiem indoeiropiešiem nākušus no Indijas; šo tautu vidū tad arī latviešiem cienījama vieta, un, ja tie tādu neieņem, tad tā ir vēstures netaisnība, kas novēršama. Poēmas forma nepieslejas tautas dziesmām, bet ir rūpīgi izstrādāta.
Otra Mālberģa poēma ir S ē r i s u n N ā r a (Austrumā 1886) . Sēris ir Zemgales valdnieka Āra dēls, Nāra - Jerzikas valdnieka Jerža meita. Abi ir laimīgi saderināti. Bet vidū iejaucas Lietavas virsaitis, kas arī prec pēc Nāras. Kad viņa tam atsaka, izceļas cīņa, kurā krīt Sēris. Nāra noslīcinās.
Glāžu pili tā nu glabā
Latvju šķīstas meitiņas,
Kas tur nemirstīgā dabā
Dzelmes mātei līdzīgas.
Saturs šai poēmai šaurāks nekā Staburagam un Liesmai; formā tā paceļas viņai pāri.
Mālberģa sīkākie dzejas darbi iznāca sakopojumā D z e j a s s k a ņ a s (1881). Viņu starpā ir episki un liriski. Pie episkajiem pieder latviešu teiku atdzejojumi. Mālberģis atdzejojis teikas par Dundagas pili, par Pērkoņa akmeni Daugavā, par Velna pēdām pie Daugavas u. c. Dzejojums, kas pastāv no jambos sastādītiem pantiem ar atskaņām, maz piemērots latviešu teiku īpatnīgam raksturam. Fabulas Mālberģim padodas labāk. Pie pazīstamākām pieder Muša un ods (viena noslīkst vīna glāzē, otrs sadedzinās pie liesmas), Eglīte (vēlas augt klajā laukā, kur vējš to izgāž no saknēm). Dažas fabulas tulkotas pēc Krilova (Muzikanti, Ērms un brilles u. c.). Kā Ruģēns cilda rakstāmas lietas, tā Mālberģis tintuli, ar ko Luters laidis velnam pa pieri. To lieto skrīveri, kantoristi, baņķieri, diplomāti, dzejnieki.
Nav cita trauka pasaulē
No tāda liela svara
Kā kancelejas tintule,
Kas mierā vald' un karā
Ar spēku visu pasauli
No valdnieka pultas,
Ka pavalstnieki mierīgi
Var dusēt savās gultās.
Mālberģis gan iepin savā dzejā arī latviešu m i t o l o ģ i s k ā s b ū tn e s, runā par nārām, Līgu, Zemes māti u. c.; bet par .pielūdzamām viņš senatnes dievības nenostāda, daudzkārt cildinādams kristīgas ticības ideālus, kā to redzam arī Staburagā un Liesmā. Jerzikā dzīvojuši latvieši, ko tumsības māņos turējis krīvs ar vaiduļu, pesteļu bariem un mānījis ar spokiem un ērmotiem gariem. Par sējēju gada laikos dzejodams, Mālberģis saka, ka tēvu tēviem bijis Pergrūbis, kas sargājis sējumus, un tad piemetina:
Dievs vienīgais mums esi Tu,
Kas sargā mūsu sējumu.
L i r i k ā Mālberģis devis paraugus, kam skaidra, sirsnīga noskaņa. Viņš dziļi izjūt mīlestības un dzīves traģiku, nerimstošas cīņas tieksmes un panākumus. Pavasaris sēj dārgu sēklu, ko vasara izaudzē un rudens kopj; bet, atnākot ziemai baltām sniega kājām, zūd dzīvība visām rožu cerībām. Tikai sapņu atmiņās zied pastāvīga laime. «Bāl ar laiku rožu vaigi, Bāl ar' rožu kopējas». (Cerību laikmetos.) Nebēdādams par nāves briesmām, zvejnieks dodas jūrā mazā laiviņā (Cīnīšanās). Nieka ūdens lāses, nemitīgi uz klinti krizdamas, izgrauž tanī robus; tā vājš spēks, bez mitēšanās strādādams, padara lielus darbus (Nespēka vara). Uz jautājumu, vai kapā guldītie kādreiz celsies godībā, kapu pīšļi un vaiņagi nedod nekādas atbildes; jāapmierinās ar to, kas dzīvots: ja mūžā kas labs padarīts, nav, kapa pulkstenim zvanot, sirdij jānotrīc.
Mālberģis laidis klajā arī Bēru dziesmas (1892). Tām dzejas vērtības maz.
No Mālberģa prozas rakstiem pieminams viņa stāsts P l a t ā Ē n a, kas iespiests Austrumā (1885). Tā ir raksturīga un labi zīmēta klaušu aina. Kā visuvarenais rīkojas lielās Ainavas muižas disponents Grols, kura priekšā lokās visi muižas vagari. Viņš ir vīrs, no kura platās ēnas vien bēg jau katrs ainavietis kā no briesmīga pūķa. Viņš nosaka klaušus, uzliek sodus, pavēl zemniekus kapāt līdz asinīm, nodarbojas ar saprecināšanu. Ja pie viņa aicina Annu, tad tā ienāk ne kā padevīga kalpone, bet «kā drusku vairāk kas». Viņš tai gādā vīru un mājas, dod arī līdzi inventāru. Kāzu godā viņam pirmā vieta; tur viņš izrādās par labu dievvārdu pratēju un veiklu dejotāju.
L i t e r a t ū r a: Fr. Mālberģa Raksti, Rīgā 1925. - Kaudzītes Matīsa Atmiņas par Fr. M., Atmiņas no «tautiskā laikmeta» etc. I, 273, Rīgā 1924. - T. Zeiferta Fr. NL, Izglīt. Min. Mēnešraksts, 1924, I, 51.